Pirms minētās konvencijas pieņemšanas, 2001. gadā, UNESCO uzsāka “Cilvēces mutvārdu un nemateriālā mantojuma meistardarbu” pasludināšanu, izvērtējot valstu pieteikumus. Laikā līdz 2005. gadam tika pasludināti 90 šādi meistardarbi, arī Dziesmu un deju svētku tradīcija un simbolisms Baltijas valstīs – Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Šāda programma tika īpaši izveidota nemateriālu kultūras izpausmju formu, kā arī kultūrtelpu dažādības atainošanai. Piemēram, starp pasludinātajiem meistardarbiem redzamas dažādas kultūrtelpas, to nosaukumos norādot uz noteiktu vietu, piemēram, Kihnu kultūrtelpa Igaunijā u. c., vai arī uz kāda mūzikas instrumenta spēli – sitaminstrumentu gongu kultūrtelpa Vjetnamā vai soso-bala kultūrtelpa Gvinejā un citas. Meistardarbu pasludināšanā bija likts uzsvars uz pasaules kultūru tradīcijām, kas skatāmas kā atšķirīgas un izcilas, ar īpašas nozīmes vērtību (outstanding value) apveltītas. Tāda pieeja mūsdienās vairs netiek piemērota, un uzsvars tās vietā ir uz dažādu izpausmju līdzvērtību un vērtības izjūtu, un izpratni pašu cilvēku–pārmantotāju skatījumā. Šādi pasludinātos meistardarbus UNESCO 2008. gadā iekļāva Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā, kas tika izveidots uz iepriekš minētās, 2003. gadā pieņemtās konvencijas pamata. Pieeja, ko aizsāka meistardarbu pasludināšanā, proti, aptvert veselai kultūrtelpai raksturīgu izpausmju dažādību, pēcāk tika izvēlēta arī Suitu kultūrtelpas Latvijā nominēšanai UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma, kam nepieciešama neatliekama saglabāšana, sarakstam. Tajā tā tika iekļauta 2009. gadā – pirmajā gadā, kad tika uzsākta nomināciju iekļaušana šajā sarakstā.
Nemateriālā kultūras mantojuma starptautisku sarakstu veidošana ir līdzeklis, lai veicinātu šī mantojuma atpazīstamību un labāku izpratni par tā nozīmību, kā arī lai pievērstu īpašu uzmanību tādam mantojumam, kam nepieciešama neatliekama saglabāšana. Tāda pieeja kultūras mantojuma saglabāšanai sakņojas 1972. gadā pieņemtajā UNESCO Konvencijā par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību, uz kuras pamata izveidots plaši atpazītais Pasaules mantojuma saraksts. Jēdziens “nemateriālais kultūras mantojums” tomēr ir skatāms plašāk, aptverot arī to, kas var nebūt kādā sarakstā īpaši atzīmēts. Tāpat arī starptautisko sarakstu veidošana ir kritizēta valstu veidotas nepilnīgas izlases dēļ, trūkstot līdzsvarotam dažādu pasaules reģionu kultūras izpausmju atainojumam, kā arī valstīm pievēršot pārāk maz uzmanības apdraudētām vai izzūdošām kultūras izpausmēm un pieredzes apmaiņai par šī mantojuma saglabāšanu.
Starptautisko sarakstu veidošanas pieredze vienlaikus kalpo tam, lai novērotu jēdziena “nemateriālais kultūras mantojums” nozīmes izpratnes un interpretācijas attīstību. Ieskatoties Eiropas reģiona piemēros, kas atrodami UNESCO starptautiskajos sarakstos (Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā, Nemateriālā kultūras mantojuma, kam nepieciešama neatliekama saglabāšana, sarakstā un Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas labo prakšu reģistrā), var redzēt, ka par nemateriālo kultūras mantojumu ir atzīti gan ikdienas paradumi (Vidusjūras diēta Grieķijā, Horvātijā, Itālijā, Kiprā, Portugālē, Spānijā, arī Marokā, alus kultūra Beļģijā u. c.), gan arī tradicionāla izklaide (piemēram, leļļu teātris Čehijā un Slovākijā) un svētki (piemēram, vasaras saulgriežu uguns festivāli Pireneju kalnos Andorā, Francijā un Spānijā). Plašs piemēru klāsts ir saistīts ar mutvārdu kultūras izpausmēm un muzicēšanas tradīcijām (stāstniecības mākslas veicināšana Krūnuberjas reģionā Zviedrijā, dūdu spēle Slovākijā u. c.), un amatniecību (knipelēto mežģīņu darināšana Slovēnijā, koka laivu izgatavošana Norvēģijā u. c.). Līdzās minētajiem piemēriem tiek izcelta arī tādu zināšanu un prasmju pārmantošana, kas sakņojas aristokrātijas vēsturē (piemēram, klasiskā jāšanas māksla un spāņu jāšanas skola Vīnē, Austrijā) vai arī augstā profesionalizācijas pakāpē (piemēram, mehānisko pulksteņu darināšanas prasmes un mehāniskā māksla Francijā un Šveicē). Vienlaikus vērojams plašs skatījums uz jēdziena “nemateriālais kultūras mantojums” nozīmi, aptverot sabiedrības pašorganizēšanās dažādās formas (piemēram, kopīgu interešu aizstāvība caur kooperatīvu darbību Vācijā, irigācijas tribunāli Vidusjūras piekrastē Spānijā). Tāpat arī aizvien vairāk kā kultūras mantojums tiek uzlūkotas zināšanas par dabu un tās resursu tradicionāls un ilgtspējīgs izmantojums (piemēram, lavīnu riska menedžments Austrijā un Šveicē, biškopība kokos Baltkrievijā un Polijā).
Koka arhitektūras prasmes. Amatnieki jumtu pārklāj ar japāņu cipreses mizu. Japāna, 2019. gads.
Avots: © Agency for Cultural Affairs, Japan, 2019, with the permission of UNESCO.