Eiarhaja iežos nav konstatētas drošas pazīmes, kas liecinātu par dzīvības eksistenci, izņemot biogēna grafīta atradumu 3,7 miljardus gadu senajos iežos Grenlandes rietumu daļā, kā arī potenciāli biogēna grafīta atklājumu 4,1 miljardu gadu senajā cirkona graudā. Pašas senākās drošas organismu eksistences liecības ir atrastas paleoarhaja iežos: tās ir senāko baktēriju atliekas no Pilbaras vairoga (Austrālijas rietumu daļa) kramainiem paleoproterozoja iežiem, kuru vecums ir 3 465 ± 5 miljoni gadu, un 3,235 miljardus gadu seniem sulfīdu nogulumiem turpat Pilbaras vairogā. Abos gadījumos fosilās atliekas pārstāv pavedienus no mikroskopiskām šūnām, kas, visticamāk, pieder ciānbaktērijām. Otra veida liecības ir baktēriju būves – stromatolīti. Stromatolīti ir organogēnas–sedimentogēnas izcelsmes kārtaini veidojumi – baktēriju segas. Senākie stromatolīti atrasti Austrālijā un Grenlandē, apmēram 3,5 miljardus senos iežos; mezoarhaja un neoarhaja iežos stromatolīti sastopami biežāk un izplatīti plašāk, tie atrasti arī Dienvidāfrikā. Spriežot pēc karbonātu platformām un tipisko nogulumiežu izplatības, neoarhaja beigās baktēriju, ieskaitot ciānbaktērijas, segu veidotāju sabiedrības bija samērā plaši izplatītas.
Mūsdienās pastāv divas konkurējošās hipotēzes, kas izskaidro, kādos apstākļos varēja rasties dzīvība uz Zemes: zemūdens termālo ūdeņu izplūdes vietās vai termālo ūdeņu izplūdes vietās krāteros sauszemē. Zemūdens silto ūdeņu izplūde notiek samērā dziļi okeānā vulkānu tuvumā, arī mūsdienās, kur veidojas t. s. melnie un baltie pīpētāji. Melnajos pīpētājos izplūst ar sulfīdiem bagāti ūdeņi, kas nodrošina to melno krāsu, bet baltajos pīpētājos ūdeņi satur palielinātu bārija, kalcija un silīcija daudzumu. Hipotēze, kas saista dzīvības izcelsmi ar pīpētājiem, nespēj izskaidrot, kā notika sarežģītu organisko molekulu veidošanai nepieciešamo vielu koncentrēšana. Okeāna dzīlēs notiek kosmiskās izcelsmes vielu un no pīpētājiem izplūdušo vielu atšķaidīšana, kas neļauj šīm vielām apvienoties ļoti lielās organiskās molekulās. Svarīgs priekšnosacījums, lai rastots dzīvība, ir biomolekulu iespējas apvienoties arvien sarežģītākos savienojumos, kas var būt vidē, kur notiek ķīmisko savienojumu šķirošana un koncentrēšanās. Vēl viens aspekts ir tas, ka okeānā nav iespējama sausās un slapjās vides mija, kas nepieciešama nukleīnskābju un olbaltumvielu sintēzei. Tādēļ pēdējā laikā lielāku atzinību ieguvusi hipotēze, saskaņā ar kuru dzīvība radās sauszemes apstākļos un vulkānu krāteru ezeros. Par labu hipotēzei liecina sauszemes termālo ūdeņu ķīmiskais sastāvs, kas ir vairāk līdzīgs citoplazmas sastāvam nekā okeānu ūdens. Turklāt jonu sastāvs hidrotermālos dīķos un vulkānu ezeros arī ir līdzīgs jonu sastāvam šūnās. Šādos siltos dīķos un ezeros kosmiskās izcelsmes nukleotīdi varēja apvienoties garās ķēdēs, veidojot ribonukleīnskābes (RNS), kas nodrošināja ģenētiskās informācijas saglabāšanu, kā arī veidojās olbaltumvielas un taukvielas, kas nepieciešamas šūnas membrānai. Visticamāk, ķīmiskā evolūcija risinājās eiarhajā vai pat varbūt hadajā, t. s. meteorītu bombardēšanas laikā un īsi pēc tam. Meteorīti piegādāja tādas sintēzei nepieciešamās vielas kā aminoskābes un nukleotīdus, kas siltajā krāteru ūdenī varēja tikt koncentrētas; pārējās vielas, t. sk. kālija un nātrija joni un citas vienkāršas vielas, nonāca šķīdumā ar termāliem ūdeņiem. Hidrotermālie dīķi un ezeri mēdza daļēji iztvaikot, tādējādi nodrošinot sausās un mitrās fāzes nomaiņu. Ķīmiskās evolūcijas rezultātā jau eiarhajā vai paleoarhajā karstajos ezeros sākās bioloģiskā evolūcija.