Februāra revolūcijas rezultātā Krieviju skāra plaši demokrātiski un liberāli pārveidojumi. Sabiedrība atbrīvojās no politiskajiem, ticības un nacionālajiem ierobežojumiem, ieguva plašas demokrātiskās brīvības. Tika likvidēts dalījums kārtās. No ieslodzījuma un trimdas atgriezās cara režīma vajātie politiskie noziedznieki. Legāli darboties varēja visi politiskie spēki, arī galēji radikālie (lielinieki, anarhisti u. c.). Veidojās daudzas politiskās partijas, kuras 1917. gadā aktīvi piedalījās vairāku pakāpju vietējās un visas Krievijas vēlēšanās. Politiskās brīvības apstākļos pieauga Krievijas sastāvā dzīvojošo nāciju prasības pēc pašnoteikšanās.
Februāra revolūcija padziļināja Krievijas armijas degradācijas procesu. Pirmais Petrogradas padomes lēmums (apejot Pagaidu komiteju) bija pavēles Nr. 1 izdošana armijai. Pavēle paredzēja vēlētu komiteju izveidošanu karaspēka daļās, nododot tām lielu daļu virsnieku funkciju. Tā rezultātā strauji pasliktinājās armijas disciplīna, radās asa konkurence starp vēlētajām komitejām un virsniekiem. Armijas komandējošā sastāva masveida atlaišana pēc Februāra revolūcijas ievērojami samazināja karaspēka kaujas spējas.
Viens no Februāra revolūcijas trūkumiem bija nespēja izveidot skaidru varas struktūru. Pastāvot divvaldībai, Pagaidu valdība konkurēja ar Petrogradas padomi un tās izpildkomiteju. Paralēli darbojās Pagaidu valdības vēlētās iestādes un strādnieku, zaldātu, vēlāk bezzemnieku padomes. Pagaidu valdība pārstāvēja liberālu un demokrātisku valsts attīstības modeli, iestājās par kara turpināšanu pret Vāciju. Padomes, savukārt, apvienoja kreisos politiskos spēkus, kas par savu mērķi izvirzīja sociālistiskas iekārtas izveidošanu. Pagaidu valdība kontrolēja valsts aparātu, bet padomēm bija liela ietekme armijas, strādnieku un zemnieku vidū. Konkurence starp abiem varas centriem kļuva par vienu no Oktobra apvērsuma priekšnoteikumiem.