SvÄtku izcelÅ”anÄs un svinÄÅ”anas tradÄ«ciju vÄsture Marka evaÅÄ£ÄlijÄ (16:14ā19) nav sniegts detalizÄts JÄzus debesÄ«s uzÅemÅ”anas apraksts, tikai teikts, ka pÄc tam, kad JÄzus pavÄlÄja vienpadsmit tuvÄkajiem sekotÄjiem izplatÄ«t evaÅÄ£Älija vÄsti, viÅÅ” tika uzÅemts debesÄ«s, lai sÄdÄtu pie Dieva labÄs rokas. PÄtnieki Å”o teksta daļu (sauktu par Marka evaÅÄ£Älija garÄko noslÄgumu) uzskata par vÄlÄk tapuÅ”u, jo tÄ nav atrodama senÄkajos zinÄmajos manuskriptos ar pilnu Marka evaÅÄ£Älija tekstu ā 4. gs. VatikÄna un SÄ«naja kodeksos (Codex Vaticanus, Codex Sinaiticus). LÅ«kas evaÅÄ£Älijs ir vÄl lakoniskÄks aprakstÄ (24:50ā51) ā JÄzus aizveda mÄcekļus uz BetÄniju, un, kamÄr viÅÅ” tos svÄtÄ«ja, JÄzus tika pacelts debesÄ«s. TreÅ”ais debesbraukÅ”anas apraksts ir atrodams Apustuļu darbos (1:9ā12) ā Äetrdesmit dienas pÄc augÅ”ÄmcelÅ”anÄs JÄzus turpinÄja sludinÄt evaÅÄ£Äliju. JÄzus un vienpadsmit apustuļi bija sapulcÄjuÅ”ies netÄlu no OlÄ«vkalna. JÄzus mÄcekļiem teica, ka viÅi saÅems SvÄtÄ Gara spÄku un izplatÄ«s viÅa vÄsti visÄ pasaulÄ. Tad āviÅÅ”, tiem redzot, tika pacelts, un mÄkonis uzÅÄma viÅuā (Apustuļu darbi 1:9). Mateja un JÄÅa evaÅÄ£Älijos debesbraukÅ”ana nav aprakstÄ«ta, lai gan JÄÅa evaÅÄ£ÄlijÄ ir atsauces uz to (piemÄram, JÄÅa 3:13), ā āneviens nav uzkÄpis debesÄ«s kÄ vienÄ«gi tas, kas no debesÄ«m nokÄpisā. Mateja evaÅÄ£Älijs noslÄdzas ar to, ka JÄzus kalna virsotnÄ sniedz pÄdÄjos norÄdÄ«jumus mÄcekļiem.
DebesÄ«s uzÅemÅ”anu tÄlojumi bija pazÄ«stami gan JÄzus laika grieÄ·u un romieÅ”u kultÅ«rÄ, gan jÅ«daismÄ. LeÄ£enda vÄstÄ«, ka mÄkonÄ« uz debesÄ«m tika pacelts mÄ«tiskais Romas pirmais valdnieks Romuls (Romulus). LÄ«dzÄ«gs nostÄsts ir par imperatoru Augustu (Augustus). TÄpÄc nav pÄrsteidzoÅ”i, ka 3. gs. beigu mozaÄ«kÄ, kas atrodama nekropolÄ zem SvÄtÄ PÄtera bazilikas (Basilica Sancti Petri), Kristus atainots kÄ saules dievs HÄlijs, kas pajÅ«gÄ uzbrauc debesÄ«s. Å im sižetam ir analogs 1. gs. p. m. Ä. bareljefÄ, kurÄ tÄlota romieÅ”u politiskÄ un militÄrÄ lÄ«dera JÅ«lija CÄzara (Gaius Iulius Caesar) pacelÅ”anÄs debesÄ«s (daudzi romieÅ”i komÄtas parÄdīŔanos JÅ«lija CÄzara bÄru laikÄ uzskatÄ«ja par zÄ«mi, ka viÅÅ” dodas pie dieviem). VÄl vienÄ JÄzus debesbraukÅ”anas attÄlojumÄ uz plÄksnes, kas tapis ap 400. gadu un ir izstÄdÄ«ts BavÄrijas NacionÄlajÄ muzejÄ (Bayerisches Nationalmuseum) MinhenÄ, JÄzus satver Dieva roku debesÄ«s. Tas JaunajÄ DerÄ«bÄ nav minÄts un ir radies no nostÄsta, ka JÅ«lijs CÄzars pÄdÄjÄ sapnÄ« naktÄ« pirms viÅa slepkavÄ«bas redzÄjis, ka paceļas virs mÄkoÅiem un satver dieva Jupitera roku. VecajÄ DerÄ«bÄ ir stÄsti par Änohu, kas āstaigÄja ar Dievu, un viÅa vairs nebija, jo Dievs viÅu paÅÄmaā (1. Mozus 5:24), un par pravieti Eliju, kurÅ” ar uguns ratiem un uguns zirgiem vÄtrÄ uzbrauca debesÄ«s (2. ĶÄniÅu 2:11). 1. vai 2. gs. tapuÅ”ajÄ apokrifajÄ 2. Baruha grÄmatÄ pravieÅ”a Jeremijas lÄ«dzgaitniekam Baruham atklÄsmÄ solÄ«ts, ka viÅÅ” tiks pacelts debesÄ«s.
SÄkotnÄji JÄzus debesÄ«s uzÅemÅ”anu un SvÄtÄ Gara nÄkÅ”anu kristieÅ”i atzÄ«mÄja vienÄ dienÄ ā VasarsvÄtkos. VÄlÄk, iespÄjams, 4. gs. otrajÄ pusÄ, tika nodalÄ«tas divas svinamas dienas. Tas vispirms notika Austrumu baznÄ«cÄs (KonstantinopolÄ, MazÄzijÄ, AntiohijÄ). PareizticÄ«bÄ Å”Ä« diena ir viena no 12 lielajiem baznÄ«cas svÄtkiem. 5. gs. sÄkumÄ AugustÄ«ns (Augustinus) apgalvoja, ka tiem ir apustuliska izcelsme, un no viÅa teiktÄ izriet, ka Ŕī diena svinÄta vÄl pirms viÅa. SvÄtki bieži pieminÄti JÄÅa Zeltamutes (į¼øĻĪ¬Ī½Ī½Ī·Ļ į½ Ī§ĻĻ
ĻĻĻĻομοĻ) un Nisas Gregorija (ĪĻηγĻĻĪ¹ĪæĻ ĪĻĻĻĪ·Ļ) sprediÄ·os, kÄ arÄ« Apustuļu konstitÅ«cijÄ (Constitutiones Apostolorum) ā tekstu apkopojumÄ, ko parasti datÄ ar 4. gs. TÄ paÅ”a gadsimta kristieÅ”u svÄtceļnieces EgÄrijas (Egeria) ceļojumu aprakstos minÄta Å”o svÄtku vigÄ«lija un teikts, ka svÄtkus svinÄja baznÄ«cÄ, kas uzcelta virs grotas BetlÄmÄ. TajÄ, kÄ tradicionÄli tiek uzskatÄ«ts, piedzimis JÄzus. ViÅa apraksta svinÄ«gu procesiju uz OlÄ«vkalnu un to, ka tika lasÄ«ti BÄ«beles teksti, dziedÄtas himnas un skaitÄ«tas lÅ«gÅ”anas. JÄzus debesÄ«s uzÅemÅ”ana minÄta Apustuļu ticÄ«bas apliecÄ«bÄ, kuru pirmo gadsimtu kristieÅ”i izmantoja kristÄ«bu laikÄ. SaskaÅÄ ar bÄ«skapa Eisebija (Īį½ĻĪβιοĻ) rakstÄ«to darbÄ āKonstantÄ«na LielÄ dzÄ«veā (ĪĪÆĪæĻ ĪεγάλοĻ
ĪĻνĻĻανĻίνοĻ
) imperatora KonstantÄ«na (Flavius Valerius Constantinus) mÄte lika uzcelt baznÄ«cu OlÄ«vkalnÄ JÄzus debesbraukÅ”anas piemiÅai. Å o dievnamu 614. gadÄ sagrÄva persieÅ”i. To atkal atjaunoja 8. gs., taÄu pÄc tam vÄlreiz izpostÄ«ja. MÅ«sdienÄs saglabÄjusies neliela kapela, kas atrodas vietÄ, no kuras saskaÅÄ ar tradÄ«ciju JÄzus devÄs debesÄ«s. Å ajÄ musulmaÅiem piederoÅ”ajÄ svÄtvietÄ, kas atvÄrta visiem, ir akmens iedobums. Tas saskaÅÄ ar ticÄjumu ir JÄzus pÄdas nospiedums viÅa debesbraukÅ”anas laikÄ (otrs Å”Äds nospiedums ir Al Aksas moÅ”ejÄ JeruzalemÄ). Kirils no Jeruzalemes (ĪĻĻĪ¹Ī»Ī»ĪæĻ ĪΠἹεĻĪæĻολĻμĻν) savÄs katehÄtiskajÄs lekcijÄs (ĪαĻĪ·ĻĪ®ĻειĻ) min OlÄ«vkalnu kÄ JÄzus debesÄ«s uzÅemÅ”anas vietu. AugustÄ«ns uzskatÄ«ja, ka DebesbraukÅ”anas dienai ir apustuliska izcelsme.
ElvÄ«ras sinodes (ap 305.ā306. gadu, tagad SpÄnijÄ) Äetrdesmit treÅ”ais dekrÄts (to daļa pÄtnieku uzskata par vÄlÄku pierakstÄ«jumu), kurÄ nosodÄ«ta vÄrdÄ nenosauktu svÄtku svinÄÅ”ana ÄetrdesmitajÄ dienÄ pÄc LieldienÄm un VasarsvÄtku neievÄroÅ”ana piecdesmitajÄ dienÄ, iespÄjams, norÄda uz to, ka ne visi kristieÅ”i tolaik atzÄ«mÄja DebesbraukÅ”anas dienu. TomÄr ar laiku tÄ nostiprinÄjÄs liturÄ£iskajÄ kalendÄrÄ.
PamazÄm veidojÄs arÄ« Ŕīs dienas tradÄ«cijas ā Lieldienu sveces nodzÄÅ”ana, procesija, atdarinot Kristus ceļojumu ar apustuļiem uz OlÄ«vkalnu, un krucifiksa vai Kristus statujas pacelÅ”ana caur atveri baznÄ«cas jumtÄ. SvÄtdiena pÄc DebesbraukÅ”anas dienas viduslaikos tika saukta par Rožu svÄtdienu (Dominica de Rosa). TajÄ pÄvesti noturÄja svinÄ«gu dievkalpojumu SvÄtÄs Marijas un mocekļu bazilikÄ (Basilica di Santa Maria ad Martyres) RomÄ. Simboliski apliecinot Kristus apsolÄ«jumu, ka viÅÅ” nosÅ«tÄ«s aizstÄvi ā SvÄto Garu ā, tÅ«lÄ«t pÄc sprediÄ·a no atveres griestos tika mests tÅ«kstoÅ”iem rožu ziedlapiÅu (Ŕī tradÄ«cija arÄ« mÅ«sdienÄs notiek VasarsvÄtku svÄtdienas dievkalpojuma beigÄs, gan bez pÄvesta klÄtbÅ«tnes; bÅ«ve nav tik liela, lai tajÄ rÄ«kotu pÄvesta mises).
KopÅ” 11. gs. DebesbraukÅ”anas dienas procesijas vairs nebija populÄras. To vietÄ baznÄ«cÄs tika rÄ«kotas izrÄdes. TÄs bija tautas dievbijÄ«bas izpausme, jo baznÄ«ca tÄm nebija pieŔķīrusi oficiÄlu liturÄ£isku statusu. Viduslaikos daudzviet EiropÄ bija plaÅ”i izplatÄ«ta paraža DebesbraukÅ”anas dienÄ Äst putnu gaļu, pieminot, ka Kristus āaizlidojisā uz debesÄ«m. VakariÅÄs pasniedza baložu, fazÄnu, irbju un pat vÄrnu gaļu. RietumvÄcijÄ maiznieki klientiem dÄvinÄja konditorejas izstrÄdÄjumus putnu veidolÄ. AnglijÄ svÄtkus svinÄja ar spÄlÄm, dejÄm un zirgu skrieÅ”anÄs sacÄ«kstÄm.
ReformÄcijas laikÄ 16. gs. daļa protestantu draudžu pÄrstÄja svinÄt DebesbraukÅ”anas dienu, jo uzskatÄ«ja, ka Kristus dzÄ«ves galvenie notikumi jÄsvin katru dienu, nevis kÄdÄs Ä«paÅ”Äs dienÄs. Citi savukÄrt turpinÄja. AnglikÄÅu KopÄ«gÄs lÅ«gÅ”anas grÄmatÄ (Book of Common Prayer, 1549) tai dots otrs nosaukums ā SvÄtÄ ceturtdiena. 1618.ā1619. gadÄ notikuÅ”ajÄ Dortas sinodÄ NÄ«derlandÄ, kurÄ piedalÄ«jÄs vairÄku Eiropas reformÄtu (arÄ« anglikÄÅu) baznÄ«cu pÄrstÄvji, tika nolemts, ka draudzÄs jÄsvin ZiemassvÄtki, Lieldienas, VasarsvÄtki, kÄ arÄ« JÄzus apgraizīŔanas diena (JaunÄ gada diena) un DebesbraukÅ”anas diena. Metodisma pamatlicÄjs Džons Veslijs (John Wesley) to iekļÄva savÄ 1784. gada liturÄ£ijas grÄmatÄ.
19. gs. SeptÄ«tÄs dienas adventismÄ attÄ«stÄ«jÄs mÄcÄ«ba par to, ka Kristus pÄc savas debesbraukÅ”anas ir ticis iecelts par augsto priesteri debesu svÄtnÄ«cÄ, lai tur pildÄ«tu starpnieka lomu cilvÄku labÄ.