DebesbraukÅ”anas diena (pareizticÄ«bÄ ā Kunga DebesÄ«s PacelÅ”anÄs svÄtki) ir svÄtki kristietÄ«bÄ, kuros tiek svinÄta JÄzus uzÅemÅ”ana debesÄ«s. SaskaÅÄ ar JaunajÄ DerÄ«bÄ rakstÄ«to ÄetrdesmitajÄ dienÄ pÄc augÅ”ÄmcelÅ”anÄs JÄzus pÄdÄjo reizi parÄdÄ«jÄs tuvÄkajiem mÄcekļiem un tad pacÄlÄs debesÄ«s. DebesbraukÅ”anas diena pieder pie baznÄ«cas svÄtkiem ar mainÄ«gu datumu, jo tie ir atkarÄ«gi no tÄ, kad ir Lieldienas.
Marka evaÅÄ£ÄlijÄ (16:14ā19) nav sniegts detalizÄts JÄzus debesÄ«s uzÅemÅ”anas apraksts, tikai teikts, ka pÄc tam, kad JÄzus pavÄlÄja vienpadsmit tuvÄkajiem sekotÄjiem izplatÄ«t evaÅÄ£Älija vÄsti, viÅÅ” tika uzÅemts debesÄ«s, lai sÄdÄtu pie Dieva labÄs rokas. PÄtnieki Å”o teksta daļu (sauktu par Marka evaÅÄ£Älija garÄko noslÄgumu) uzskata par vÄlÄk tapuÅ”u, jo tÄ nav atrodama senÄkajos zinÄmajos manuskriptos ar pilnu Marka evaÅÄ£Älija tekstu ā 4. gs. VatikÄna un SÄ«naja kodeksos (Codex Vaticanus, Codex Sinaiticus). LÅ«kas evaÅÄ£Älijs ir vÄl lakoniskÄks aprakstÄ (24:50ā51) ā JÄzus aizveda mÄcekļus uz BetÄniju, un, kamÄr viÅÅ” tos svÄtÄ«ja, JÄzus tika pacelts debesÄ«s. TreÅ”ais debesbraukÅ”anas apraksts ir atrodams Apustuļu darbos (1:9ā12) ā Äetrdesmit dienas pÄc augÅ”ÄmcelÅ”anÄs JÄzus turpinÄja sludinÄt evaÅÄ£Äliju. JÄzus un vienpadsmit apustuļi bija sapulcÄjuÅ”ies netÄlu no OlÄ«vkalna. JÄzus mÄcekļiem teica, ka viÅi saÅems SvÄtÄ Gara spÄku un izplatÄ«s viÅa vÄsti visÄ pasaulÄ. Tad āviÅÅ”, tiem redzot, tika pacelts, un mÄkonis uzÅÄma viÅuā (Apustuļu darbi 1:9). Mateja un JÄÅa evaÅÄ£Älijos debesbraukÅ”ana nav aprakstÄ«ta, lai gan JÄÅa evaÅÄ£ÄlijÄ ir atsauces uz to (piemÄram, JÄÅa 3:13), ā āneviens nav uzkÄpis debesÄ«s kÄ vienÄ«gi tas, kas no debesÄ«m nokÄpisā. Mateja evaÅÄ£Älijs noslÄdzas ar to, ka JÄzus kalna virsotnÄ sniedz pÄdÄjos norÄdÄ«jumus mÄcekļiem.
DebesÄ«s uzÅemÅ”anu tÄlojumi bija pazÄ«stami gan JÄzus laika grieÄ·u un romieÅ”u kultÅ«rÄ, gan jÅ«daismÄ. LeÄ£enda vÄstÄ«, ka mÄkonÄ« uz debesÄ«m tika pacelts mÄ«tiskais Romas pirmais valdnieks Romuls (Romulus). LÄ«dzÄ«gs nostÄsts ir par imperatoru Augustu (Augustus). TÄpÄc nav pÄrsteidzoÅ”i, ka 3. gs. beigu mozaÄ«kÄ, kas atrodama nekropolÄ zem SvÄtÄ PÄtera bazilikas (Basilica Sancti Petri), Kristus atainots kÄ saules dievs HÄlijs, kas pajÅ«gÄ uzbrauc debesÄ«s. Å im sižetam ir analogs 1. gs. p. m. Ä. bareljefÄ, kurÄ tÄlota romieÅ”u politiskÄ un militÄrÄ lÄ«dera JÅ«lija CÄzara (Gaius Iulius Caesar) pacelÅ”anÄs debesÄ«s (daudzi romieÅ”i komÄtas parÄdÄ«Å”anos JÅ«lija CÄzara bÄru laikÄ uzskatÄ«ja par zÄ«mi, ka viÅÅ” dodas pie dieviem). VÄl vienÄ JÄzus debesbraukÅ”anas attÄlojumÄ uz plÄksnes, kas tapis ap 400. gadu un ir izstÄdÄ«ts BavÄrijas NacionÄlajÄ muzejÄ (Bayerisches Nationalmuseum) MinhenÄ, JÄzus satver Dieva roku debesÄ«s. Tas JaunajÄ DerÄ«bÄ nav minÄts un ir radies no nostÄsta, ka JÅ«lijs CÄzars pÄdÄjÄ sapnÄ« naktÄ« pirms viÅa slepkavÄ«bas redzÄjis, ka paceļas virs mÄkoÅiem un satver dieva Jupitera roku. VecajÄ DerÄ«bÄ ir stÄsti par Änohu, kas āstaigÄja ar Dievu, un viÅa vairs nebija, jo Dievs viÅu paÅÄmaā (1. Mozus 5:24), un par pravieti Eliju, kurÅ” ar uguns ratiem un uguns zirgiem vÄtrÄ uzbrauca debesÄ«s (2. ĶÄniÅu 2:11). 1. vai 2. gs. tapuÅ”ajÄ apokrifajÄ 2. Baruha grÄmatÄ pravieÅ”a Jeremijas lÄ«dzgaitniekam Baruham atklÄsmÄ solÄ«ts, ka viÅÅ” tiks pacelts debesÄ«s.
SÄkotnÄji JÄzus debesÄ«s uzÅemÅ”anu un SvÄtÄ Gara nÄkÅ”anu kristieÅ”i atzÄ«mÄja vienÄ dienÄ ā VasarsvÄtkos. VÄlÄk, iespÄjams, 4. gs. otrajÄ pusÄ, tika nodalÄ«tas divas svinamas dienas. Tas vispirms notika Austrumu baznÄ«cÄs (KonstantinopolÄ, MazÄzijÄ, AntiohijÄ). PareizticÄ«bÄ Å”Ä« diena ir viena no 12 lielajiem baznÄ«cas svÄtkiem. 5. gs. sÄkumÄ AugustÄ«ns (Augustinus) apgalvoja, ka tiem ir apustuliska izcelsme, un no viÅa teiktÄ izriet, ka Ŕī diena svinÄta vÄl pirms viÅa. SvÄtki bieži pieminÄti JÄÅa Zeltamutes (į¼øĻĪ¬Ī½Ī½Ī·Ļ į½ Ī§ĻĻ ĻĻĻĻĪæĪ¼ĪæĻ) un Nisas Gregorija (ĪĻĪ·Ī³ĻĻĪ¹ĪæĻ ĪĻĻĻĪ·Ļ) sprediÄ·os, kÄ arÄ« Apustuļu konstitÅ«cijÄ (Constitutiones Apostolorum) ā tekstu apkopojumÄ, ko parasti datÄ ar 4. gs. TÄ paÅ”a gadsimta kristieÅ”u svÄtceļnieces EgÄrijas (Egeria) ceļojumu aprakstos minÄta Å”o svÄtku vigÄ«lija un teikts, ka svÄtkus svinÄja baznÄ«cÄ, kas uzcelta virs grotas BetlÄmÄ. TajÄ, kÄ tradicionÄli tiek uzskatÄ«ts, piedzimis JÄzus. ViÅa apraksta svinÄ«gu procesiju uz OlÄ«vkalnu un to, ka tika lasÄ«ti BÄ«beles teksti, dziedÄtas himnas un skaitÄ«tas lÅ«gÅ”anas. JÄzus debesÄ«s uzÅemÅ”ana minÄta Apustuļu ticÄ«bas apliecÄ«bÄ, kuru pirmo gadsimtu kristieÅ”i izmantoja kristÄ«bu laikÄ. SaskaÅÄ ar bÄ«skapa Eisebija (Īį½ĻĪĪ²Ī¹ĪæĻ) rakstÄ«to darbÄ āKonstantÄ«na LielÄ dzÄ«veā (ĪĪÆĪæĻ ĪĪµĪ³Ī¬Ī»ĪæĻ ĪĻĪ½ĻĻĪ±Ī½ĻĪÆĪ½ĪæĻ ) imperatora KonstantÄ«na (Flavius Valerius Constantinus) mÄte lika uzcelt baznÄ«cu OlÄ«vkalnÄ JÄzus debesbraukÅ”anas piemiÅai. Å o dievnamu 614. gadÄ sagrÄva persieÅ”i. To atkal atjaunoja 8. gs., taÄu pÄc tam vÄlreiz izpostÄ«ja. MÅ«sdienÄs saglabÄjusies neliela kapela, kas atrodas vietÄ, no kuras saskaÅÄ ar tradÄ«ciju JÄzus devÄs debesÄ«s. Å ajÄ musulmaÅiem piederoÅ”ajÄ svÄtvietÄ, kas atvÄrta visiem, ir akmens iedobums. Tas saskaÅÄ ar ticÄjumu ir JÄzus pÄdas nospiedums viÅa debesbraukÅ”anas laikÄ (otrs Å”Äds nospiedums ir Al Aksas moÅ”ejÄ JeruzalemÄ). Kirils no Jeruzalemes (ĪĻĻĪ¹Ī»Ī»ĪæĻ ĪĪ į¼¹ĪµĻĪæĻĪæĪ»ĻĪ¼ĻĪ½) savÄs katehÄtiskajÄs lekcijÄs (ĪĪ±ĻĪ·ĻĪ®ĻĪµĪ¹Ļ) min OlÄ«vkalnu kÄ JÄzus debesÄ«s uzÅemÅ”anas vietu. AugustÄ«ns uzskatÄ«ja, ka DebesbraukÅ”anas dienai ir apustuliska izcelsme.
ElvÄ«ras sinodes (ap 305.ā306. gadu, tagad SpÄnijÄ) Äetrdesmit treÅ”ais dekrÄts (to daļa pÄtnieku uzskata par vÄlÄku pierakstÄ«jumu), kurÄ nosodÄ«ta vÄrdÄ nenosauktu svÄtku svinÄÅ”ana ÄetrdesmitajÄ dienÄ pÄc LieldienÄm un VasarsvÄtku neievÄroÅ”ana piecdesmitajÄ dienÄ, iespÄjams, norÄda uz to, ka ne visi kristieÅ”i tolaik atzÄ«mÄja DebesbraukÅ”anas dienu. TomÄr ar laiku tÄ nostiprinÄjÄs liturÄ£iskajÄ kalendÄrÄ.
PamazÄm veidojÄs arÄ« Ŕīs dienas tradÄ«cijas ā Lieldienu sveces nodzÄÅ”ana, procesija, atdarinot Kristus ceļojumu ar apustuļiem uz OlÄ«vkalnu, un krucifiksa vai Kristus statujas pacelÅ”ana caur atveri baznÄ«cas jumtÄ. SvÄtdiena pÄc DebesbraukÅ”anas dienas viduslaikos tika saukta par Rožu svÄtdienu (Dominica de Rosa). TajÄ pÄvesti noturÄja svinÄ«gu dievkalpojumu SvÄtÄs Marijas un mocekļu bazilikÄ (Basilica di Santa Maria ad Martyres) RomÄ. Simboliski apliecinot Kristus apsolÄ«jumu, ka viÅÅ” nosÅ«tÄ«s aizstÄvi ā SvÄto Garu ā, tÅ«lÄ«t pÄc sprediÄ·a no atveres griestos tika mests tÅ«kstoÅ”iem rožu ziedlapiÅu (Ŕī tradÄ«cija arÄ« mÅ«sdienÄs notiek VasarsvÄtku svÄtdienas dievkalpojuma beigÄs, gan bez pÄvesta klÄtbÅ«tnes; bÅ«ve nav tik liela, lai tajÄ rÄ«kotu pÄvesta mises).
KopÅ” 11. gs. DebesbraukÅ”anas dienas procesijas vairs nebija populÄras. To vietÄ baznÄ«cÄs tika rÄ«kotas izrÄdes. TÄs bija tautas dievbijÄ«bas izpausme, jo baznÄ«ca tÄm nebija pieŔķīrusi oficiÄlu liturÄ£isku statusu. Viduslaikos daudzviet EiropÄ bija plaÅ”i izplatÄ«ta paraža DebesbraukÅ”anas dienÄ Äst putnu gaļu, pieminot, ka Kristus āaizlidojisā uz debesÄ«m. VakariÅÄs pasniedza baložu, fazÄnu, irbju un pat vÄrnu gaļu. RietumvÄcijÄ maiznieki klientiem dÄvinÄja konditorejas izstrÄdÄjumus putnu veidolÄ. AnglijÄ svÄtkus svinÄja ar spÄlÄm, dejÄm un zirgu skrieÅ”anÄs sacÄ«kstÄm.
ReformÄcijas laikÄ 16. gs. daļa protestantu draudžu pÄrstÄja svinÄt DebesbraukÅ”anas dienu, jo uzskatÄ«ja, ka Kristus dzÄ«ves galvenie notikumi jÄsvin katru dienu, nevis kÄdÄs Ä«paÅ”Äs dienÄs. Citi savukÄrt turpinÄja. AnglikÄÅu KopÄ«gÄs lÅ«gÅ”anas grÄmatÄ (Book of Common Prayer, 1549) tai dots otrs nosaukums ā SvÄtÄ ceturtdiena. 1618.ā1619. gadÄ notikuÅ”ajÄ Dortas sinodÄ NÄ«derlandÄ, kurÄ piedalÄ«jÄs vairÄku Eiropas reformÄtu (arÄ« anglikÄÅu) baznÄ«cu pÄrstÄvji, tika nolemts, ka draudzÄs jÄsvin ZiemassvÄtki, Lieldienas, VasarsvÄtki, kÄ arÄ« JÄzus apgraizÄ«Å”anas diena (JaunÄ gada diena) un DebesbraukÅ”anas diena. Metodisma pamatlicÄjs Džons Veslijs (John Wesley) to iekļÄva savÄ 1784. gada liturÄ£ijas grÄmatÄ.
19. gs. SeptÄ«tÄs dienas adventismÄ attÄ«stÄ«jÄs mÄcÄ«ba par to, ka Kristus pÄc savas debesbraukÅ”anas ir ticis iecelts par augsto priesteri debesu svÄtnÄ«cÄ, lai tur pildÄ«tu starpnieka lomu cilvÄku labÄ.
LÄ«dz ar apgaismÄ«bu daudzi teologi apzinÄjÄs, ka mÄcÄ«ba par debesbraukÅ”anu saistÄ«ta ar senÄs pasaules trÄ«sdaļīgo kosmogrÄfiju (pazeme, zeme, debesis), tÄpÄc jÄveido jauni tÄs skaidrojumi. VÄcu teologs FrÄ«drihs Å leiermahers (Friedrich Schleiermacher) uzskatÄ«ja, ka debesbraukÅ”ana nav vÄsturisks notikums, bet, tÄpat kÄ augÅ”ÄmcelÅ”anÄs, ideja, specifiski LÅ«kas evaÅÄ£Älijam un Apustuļu darbiem raksturÄ«gs vÄstÄ«jums, kam trÅ«kst tieÅ”u apustuļu liecÄ«bu. Cita vÄcu teologa ā DÄvida Å trausa (David Strauss) ā skatÄ«jumÄ JÄzus debesbraukÅ”ana ir vÄsturiskÄs attÄ«stÄ«bas princips. āTÄ ir cilvÄce, kas mirst, ceļas augÅ”Ä un paceļas debesÄ«s.ā Å veicieÅ”u teologs Karls Barts (Karl Barth) savÄ daudzsÄjumu āBaznÄ«cas dogmatikÄā (Kirchliche Dogmatik, 1932ā1967) rakstÄ«ja, ka debesbraukÅ”ana ir zÄ«me, āBÄ«beles valodÄ debesis ir radÄ«tÄs pasaules nepieejamÄ un neaptveramÄ puseā. BÄ«beles notikumu pÄrinterpretÄcija gan nav nekas jauns ā jau Origens (į½ØĻĪ¹Ī³ĪĪ½Ī·Ļ) 3. gs. debesbraukÅ”anai pieŔķīra mistisku nozÄ«mi un uzskatÄ«ja, ka JÄzus dieviŔķumam atbilstoÅ”i bÅ«tu, ja JÄzus debesÄ«s uzÅemÅ”anu uztvertu kÄ āprÄta, nevis Ä·ermeÅa pacelÅ”anosā.
MÅ«sdienÄs Å”os baznÄ«cas svÄtkus dažÄdu konfesiju draudzes nereti svin svÄtdienÄ pÄc tradicionÄlÄs DebesbraukÅ”anas dienas, jo darbdienÄs baznÄ«cas apmeklÄtÄju skaits ir neliels. PiemÄram, 1992. gadÄ lÄmumu par to pieÅÄma AustrÄlijas katoļu bÄ«skapu konference (Australian Catholic Bishopsā Conference).
VairÄkÄs valstÄ«s DebesbraukÅ”anas diena ir oficiÄla brÄ«vdiena ā AustrijÄ, BeļģijÄ, DÄnijÄ, FrancijÄ, LuksemburgÄ, NÄ«derlandÄ, NorvÄÄ£ijÄ, SomijÄ, VÄcijÄ un citur. TÄds statuss tai nav visÄs Rietumu valstÄ«s ā Amerikas SavienotajÄs ValstÄ«s (ASV), AustrÄlijÄ, KanÄdÄ, LielbritÄnijÄ un citviet tÄ ir darbdiena. BrÄ«vdiena tÄ nav arÄ« LatvijÄ. SabiedrÄ«bai sekularizÄjoties, Å”ajÄ dienÄ valstÄ«s, kurÄs tÄ ir brÄ«vdiena, tiek rÄ«koti dažÄdi festivÄli un izbraukumi.
KristietÄ«bÄ debesbraukÅ”anu mÄkslÄ sÄka vizualizÄt no 5. gs. SÄkotnÄji populÄra bija aina, kurÄ Kristus uzkÄpj kalna galÄ un satver Dieva roku. TÄ iznirst no mÄkoÅa, lai viÅu ievilktu debesÄ«s. Apustuļi, kas ir sapulcÄjuÅ”ies zemÄk, vÄro notikumu.
6. gs. SÄ«rijÄ izplatÄ«jÄs cits debesbraukÅ”anas atainojums, ko vÄlÄk pÄrÅÄma Bizantija. Å Ä« versija uzsver Kristus dieviŔķumu un parÄda viÅu nekustÄ«gi stÄvam mandorlÄ ā mandeļveidÄ«gÄ gaismas oreolÄ. ViÅÅ” tur rokÄs tÄ«stokli un sniedz svÄtÄ«bu. Å ajÄ versijÄ tika iekļauta arÄ« JÄzus mÄte Marija. PareizticÄ«gÄ tradÄ«cija uzskata, ka Marija bija klÄt debesbraukÅ”anas notikumÄ.
RomÄÅu laika debesbraukÅ”anas attÄlojumos dažkÄrt tika atveidotas tikai Kristus kÄjas, kad viÅÅ” pazÅ«d mÄkoÅos. DebesbraukÅ”ana kÄ tÄma saglabÄjÄs renesanses un baroka perioda mÄkslÄ un vÄlÄk. To attÄloja, piemÄram, Džoto di Bondone (Giotto di Bondone) aptuveni 1305. gadÄ, Pjetro Perudžino (Pietro Perugino) aptuveni 1496.ā1500. gadÄ un Rembrants (Rembrandt) 1636. gadÄ.
Salvadors DalÄ« (Salvador DalĆ) apgalvoja, ka viÅa iedvesma gleznai āKristus debesbraukÅ”anaā (Ascension, 1958) radusies no ākosmiska sapÅaā, kas viÅam bijis 1950. gadÄ. SapnÄ« S. DalÄ« redzÄjis atoma kodolu, kas atainots gleznas fonÄ. ViÅÅ” domÄja, ka Å”is kodols ir Kristus vienojoÅ”Ä gara attÄlojums. Kristus pÄdas ir vÄrstas uz skatÄ«tÄju. Virs Kristus atainota S. DalÄ« sieva Gala (Gala), kura raud.
DebesbraukÅ”ana kÄ sižets ir mÅ«zikÄ ā ne tikai baznÄ«cas dziesmÄs, bet arÄ« citos žanros. Johans SebastiÄns Bahs (Johann Sebastian Bach) sacerÄja āDebesbraukÅ”anas oratorijuā (Himmelfahrtsoratorium, 18. gs. 30. gadi). Å is JaunÄs DerÄ«bas stÄsts izmantots Georga FrÄ«driha Hendeļa (Georg Friedrich HƤndel) oratorijas āMesijaā (Messiah, 1741) vienÄ no daļÄm. FranÄu komponists OlivjÄ MesiÄns (Olivier Messiaen) 20. gs. 30. gados sarakstÄ«ja orÄ·estra svÄ«tu ar nosaukumu āDebesbraukÅ”anaā (LāAscension).
Valdis TÄraudkalns "DebesbraukÅ”anas diena". NacionÄlÄ enciklopÄdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-Debesbrauk%C5%A1anas-diena (skatÄ«ts 29.08.2026)