Aizkuņģa dziedzeris ir neaizvietojams vēdera dobuma orgāns, kuram piemīt gan iekšējās, gan ārējās sekrēcijas īpašības. Gremošanas sistēmas atbalstam tā ārējā daļa ražo fermentiem bagātu sulu, kas nonāk divpadsmitpirkstu zarnā, lai pārstrādātu uzturvielas. Paralēli tam Langerhansa saliņas (insulae pancreaticae) nodrošina hormonālo funkciju, sintezējot insulīnu un glikagonu. Šie hormoni tiek izdalīti tieši asinīs, uzturot stabilu cukura līmeni un nodrošinot pareizu vielmaiņu. Orgāna darbības traucējumi var nopietni ietekmēt gan cilvēka gremošanas procesus, gan enerģijas apmaiņu visā organismā. 

Aizkuņģa dziedzeris ir unikāls orgāns, kurā apvienojas divas dzīvībai svarīgas funkcijas, t. i., eksokrīnā gremošana un endokrīnā hormonu sintēze. Tā lielākā daļa darbojas kā ārējās sekrēcijas dziedzeris, ik dienu saražojot līdz pusotram litram gremošanas sulas. Šis process ir stingri koordinēts fāzēs, kas sākas jau brīdī, kad cilvēks ēdienu tikai ierauga vai sajūt tā smaržu. Tiklīdz uzturs nonāk kuņģī un pēc tam divpadsmitpirkstu zarnā, zarnu gļotādas hormoni (sekretīns un holecistokinīns) kalpo kā ķīmiski ziņneši, kas liek dziedzerim strauji palielināt sulas izdalīšanos. Tā satur ne vien bikarbonātus kuņģa skābes neitralizēšanai, bet arī spēcīgus fermentus, t. i., ogļhidrātus šķeļošo amilāzi, taukus noārdošo lipāzi un olbaltumvielas pārstrādājošo tripsīnu. Šie saražotie bikarbonātu joni nodrošina sārmainu vidi, kas ir būtiska, jo kuņģa skābais saturs citādi neatgriezeniski denaturētu jutīgos gremošanas fermentus. Katram no tiem ir sava specifiska mērķauditorija, t. i., amilāze uzbrūk sarežģītajām cietes molekulām, pārvēršot tās vienkāršākos cukuros, kamēr lipāze sadarbojas ar žulti, lai emulģētu un efektīvi šķeltu taukus. Lai pasargātu paša dziedzera audus no pašsagremošanās un akūta iekaisuma, šie fermenti sākotnēji tiek izstrādāti neaktīvu priekšteču formā un aktivizējas tikai pēc nonākšanas zarnu traktā. Iekšējo sekrēciju, izdalot hormonus tieši asinsritē, nodrošina nelieli šūnu sakopojumi jeb Langerhansa saliņas. Šajā endokrīnajā sistēmā insulīns un glikagons strādā kā nevainojams pulksteņa mehānisms, kurā pat niecīgākās glikozes līmeņa izmaiņas asinsritē sekundes laikā liek mainīt hormonu izdalīšanās proporciju. Kamēr insulīns un glikagons darbojas kā pretpoli glikozes līmeņa regulācijai pēc ēšanas vai badošanās laikā, citi šeit ražotie hormoni pilda svarīgas kontroles funkcijas. Kad insulīns pēc ēšanas atver šūnu membrānu “vārtus”, glikoze tiek novirzīta ne tikai tūlītējai enerģijas ražošanai, bet arī uzkrāta glikogēna veidā aknu un muskuļu audos turpmākajām vajadzībām. Pretēji tam, glikagons aktivizējas brīžos, kad starp ēdienreizēm vai fiziskas slodzes laikā cukura līmenis sāk kristies, dodot komandu šīs glikogēna rezerves nekavējoties pārvērst atpakaļ brīvā glikozē. Tikmēr somatostatīns bremzē pārmērīgas vielmaiņas svārstības, pildot lokāla regulatora lomu, kā arī neļaujot insulīna un glikagona līmenim pieaugt pārāk strauji. Tas nodrošina vienmērīgu uzturvielu uzsūkšanās tempu. Aizkuņģa dziedzera polipeptīds regulē sekrēciju un signalizē smadzenēm par sāta sajūtu, un tā izdalīšanās tieši korelē ar kuņģa-zarnu trakta piepildījumu, palīdzot organismam saprast, kad ir uzņemts pietiekami daudz barības. Visi šie procesi kopumā parāda, ka aizkuņģa dziedzeris kalpo kā saikne starp mehānisko pārtikas pārstrādi un cilvēka sistēmu enerģētisko balansu.

Lai nodrošinātu tik sarežģītu un daudzpusīgu darbību, šim orgānam ir specifiska un stingri organizēta anatomiskā uzbūve. Aizkuņģa dziedzeris ir sarežģītas uzbūves retroperitoneālajā telpā (spatium retroperitoneale) novietots orgāns, kura parenhīmu (parenchyma pancreatis) no ārpuses klāj plāna saistaudu kapsula (capsula pancreatis), bet iekšienē to sīkākās daivās (lobi pancreatis) sadala plānas saistaudu starpsienas (septa interlobaria). Anatomiski šim iegarenajam orgānam izšķir četras galvenās daļas, no kurām lielākā un biezākā ir divpadsmitpirkstu zarnas izliekumā gulošā galva (caput pancreatis) ar tās āķveida izaugumu (processus uncinatus), ko no priekšpuses sedz vēdera plēve (peritoneum). No galvas uz kreiso pusi stiepjas nedaudz sašaurinātais kakliņš (collum pancreatis), kas pāriet trīsšķautņainā ķermenī (corpus pancreatis), un tam definē priekšējo virsmu (facies anterior), aizmugurējo virsmu (facies posterior) un apakšējo virsmu (facies inferior), bet orgāna kreiso galu noslēdz smailā aste (cauda pancreatis), kas sasniedz liesas vārtus (hilum splenicum) un robežojas ar kreiso nieri. Dziedzera mikroskopisko uzbūvi veido divas funkcionāli atšķirīgas sistēmas, kur eksokrīno daļu pārstāv sekretorie pūslīši (acini pancreatici), kuru ražotais sekrēts sākotnēji ieplūst starpdaivu vados (ductus interlobulares). Šie kanāliņi pakāpeniski saplūst un izveido galveno aizkuņģa dziedzera vadu (ductus pancreaticus), kas stiepjas cauri visam orgānam un parasti apvienojas ar kopējo žults vadu (ductus choledochus), izveidojot aknu un aizkuņģa dziedzera paplašinājumu jeb ampulu (ampulla hepatopancreatica). Tā atveras divpadsmitpirkstu zarnā uz lielās kārpiņas (papilla duodeni major), kur sulu plūsmu kontrolē sfinktera muskulis (m. sphincter ampullae hepatopancreaticae), taču nereti eksistē arī papildvads (ductus pancreaticus accessorius), kas atveras augstāk uz mazās kārpiņas (papilla duodeni minor). Endokrīno orgāna daļu veido starp sekretorajiem pūslīšiem izkaisīti šūnu sakopojumi jeb Langerhansa saliņas. Tās bagātīgi ir caurvītas ar kapilāru tīklu (rete capillare) hormonu tūlītējai sekrēcijai asinsritē. Orgāna intensīvo apasiņošanu nodrošina sarežģīti artēriju loki, kurus veido augšējā un apakšējā aizkuņģa dziedzera un divpadsmitpirkstu zarnas artērija (a. pancreaticoduodenalis superior et inferior), kā arī specifiski aizkuņģa dziedzera zari (rami pancreatici), kas atzarojas no liesas artērijas (a. splenica). Venozo asiņu attece no visām orgāna daļām tiek aizvadīta tieši vārtu vēnas (v. portae hepatis) sistēmā, bet tā funkciju neirogēno regulāciju un inervāciju realizē autonomā nervu sistēma caur aizkuņģa dziedzera pinumu (plexus pancreaticus), kurā savijas klejotājnervs (n. vagus) un simpātiskās šķiedras, kas pienāk no saules pinuma (plexus coeliacus). Šāda precīza aizkuņģa dziedzera arhitektūra nodrošina nevainojamu tā iekšējās un ārējās vides funkciju izpildi. Katra struktūra darbojas kā vienota bioķīmiska rūpnīca, un tieši šis sarežģītais anatomiskais izvietojums, kā arī asinsvadu un nervu tīklojums ļauj orgānam sekunžu laikā reaģēt uz organisma metabolajām vajadzībām. Tādējādi aizkuņģa dziedzeris kalpo kā neaizvietojams un dzīvībai svarīgs elements, bez kura nav iedomājama ne pilnvērtīga uzturvielu uzņemšana, ne homeostāzes saglabāšana cilvēka organismā. 

Aizkuņģa dziedzera dubultā funkcija un anatomiskais novietojums apliecina, ka jebkuri tā bojājumi skar gan gremošanas sistēmu, gan visa organisma vielmaiņu. Tā kā dziedzeris atrodas dziļi vēdera dobumā un robežojas ar lielajiem asinsvadiem, aknām un divpadsmitpirkstu zarnu, tā slimības bieži norit ļoti smagi, ir grūti diagnosticējamas agrīnā stadijā un tā rezultātā prasa tūlītēju medicīnisku iejaukšanos. Viena no bīstamākajām klīniskajām izpausmēm ir akūts aizkuņģa dziedzera iekaisums (pancreatitis acuta), ko visbiežāk izraisa žultsakmeņi vai pārmērīga alkohola lietošana. Šī stāvokļa gadījumā bloķētie vai priekšlaicīgi aktivizētie gremošanas fermenti sāk sagremot paša dziedzera audus. Tas izraisa spēcīgas, jostasvietu aptverošas sāpes vēderā, audu nekrozi un var izraisīt dzīvībai bīstamu šoku. Hronisks pankreatīts (pancreatitis chronica) attīstās ilgstoša un progresējoša iekaisuma rezultātā, kad veselie dziedzera audi pakāpeniski rētojas un iet bojā, neatgriezeniski sagraujot orgāna spēju funkcionēt. Fermentu trūkums hronisku bojājumu dēļ veicina stāvokli, ko sauc par aizkuņģa dziedzera eksokrīno mazspēju (insufficientia exocrina pancreatis). Tās galvenā klīniskā pazīme ir malabsorbcija jeb stāvoklis, kad organisms nespēj uzsūkt uzturvielas un taukos šķīstošos vitamīnus. Tas izpaužas kā straujš svara zudums un taukaina caureja (steatorrhoea). Šādos gadījumos ir nepieciešama aizstājterapija ar orālajiem fermentu preparātiem, kas jālieto mūža garumā. Ne mazāk svarīga ir endokrīnā nepietiekamība, kas ir tieši saistīta ar cukura diabēta (diabetes mellitus) attīstību. Ja imūnsistēma iznīcina insulīnu ražojošās šūnas, iestājas pirmā tipa diabēts, turpretim hronisku aizkuņģa dziedzera slimību un audu destrukcijas rezultātā var attīstīties specifisks, grūti kontrolējams sekundārais diabēta veids.

Nopietna klīniskā problēma ir izplatītākais vēža veids jeb aizkuņģa dziedzera adenokarcinoma (adenocarcinoma pancreatis), kas ir viens no agresīvākajiem un bīstamākajiem ļaundabīgajiem audzējiem onkoloģijā. Tā kā orgāns atrodas dziļi un tam apkārt ir daudz vietas, audzējs ilgstoši neizraisa nekādas specifiskas sūdzības, un brīdī, kad parādās pirmie simptomi, piemēram, dzelte (icterus) un izteikts svara zudums, slimība parasti jau ir izplatījusies ārpus orgāna robežām, apgrūtinot sekmīgu ķirurģisku ārstēšanu.

Ir arī citas specifiskas un nopietnas patoloģijas, kas skar šo orgānu. Akūta vai hroniska iekaisuma seku rezultātā bieži veidojas aizkuņģa dziedzera pseidocista (pseudocystis pancreatis), t. i., ar šķidrumu un gremošanas fermentiem pildīts norobežots dobums audos. Ja tā kļūst pārāk liela, šis process var nospiest blakus esošos orgānus, izraisot pastāvīgas sāpes un vemšanu, vai arī plīst, izraisot dzīvībai bīstamu asiņošanu un peritonītu (peritonitis). Smagākos akūta iekaisuma gadījumos, kad fermenti ir pilnībā iznīcinājuši daļu orgāna, attīstās pankreonekroze (necrosis pancreatis), t. i., neatgriezenisks audu atmiršanas process, kam bieži pievienojas bakteriāla infekcija. Tas prasa steidzamu ķirurģisku iejaukšanos. Klīniskajā praksē sastopami arī retāki, bet funkcionāli ļoti aktīvi audzēji, ko dēvē par neiroendokrīnajiem audzējiem. Pie tiem pieder, piemēram, insulinoma (insulinoma), kas ir labdabīgs vai ļaundabīgs Langerhansa saliņu beta šūnu audzējs. Tā ietekmē organisms nekontrolēti un milzīgos daudzumos ražo insulīnu, izraisot smagu, atkārtotu hipoglikēmiju jeb kritisku cukura līmeņa kritumu asinīs, kas cilvēkam var izpausties kā samaņas zudums un krampji. Cits līdzīgs piemērs ir gastrinoma (gastrinoma), kas bieži saistīta ar Zolindžera-Elisona sindromu (syndromum Zollinger-Ellison). Tā pastiprināti izdala hormonu gastrīnu, liekot kuņģim ražot pārmērīgi daudz sālsskābes, kā rezultātā pacientam tievajā zarnā un kuņģī masīvi veidojas smagas, grūti ārstējamas čūlas.

Jāmin arī iedzimtas un ģenētiskas kaites, kur aizkuņģa dziedzerim ir noteicošā loma cilvēka dzīvildzē. Spilgtākais piemērs ir cistiskā fibroze jeb mukoviscidoze (mucoviscidosis), t. i., ģenētiska slimība, kuras dēļ visi organisma sekrēti kļūst ļoti biezi un viskozi. Aizkuņģa dziedzeris šajā situācijā cieš no hroniska nosprostojuma, jo biezie gļotu korķi neļauj fermentiem sasniegt zarnu traktu. Tas jau kopš agrīnas bērnības izraisa smagu barības vielu neuzsūkšanos un orgāna pakāpenisku rētošanos. Atsevišķos gadījumos tiek novērotas arī anatomiskas attīstības anomālijas, piemēram, gredzenveida aizkuņģa dziedzeris (pancreas annulare), kad orgāna audi embrioģenēzes procesā nepareizi aptver un burtiski ieskauj divpadsmitpirkstu zarnu, radot daļēju vai pilnīgu zarnu nosprostojumu, kas parasti jāoperē jau tūlīt pēc bērna piedzimšanas.

Aizkuņģa dziedzera patoloģiju klāsts ir ļoti plašs, un klīniskajā praksē reizēm nākas saskarties ar specifiskiem iekaisuma vai asinsrites traucējumu veidiem. Reta hroniska iekaisuma forma ir autoimūnais pankreatīts (pancreatitis autoimmunis), kur organisma paša imūnsistēma kļūdaini uzbrūk aizkuņģa dziedzera audiem. Šī slimība klīniski bieži imitē audzēju, jo izraisa orgāna palielināšanos un mehānisku dzelti, taču tās galvenā atšķirība ir laba reakcija uz kortikosteroīdu terapiju. Tāpat smaga akūta iekaisuma gadījumā, kad infekcija skar atmirušos audus, var izveidoties aizkuņģa dziedzera abscess (abscessus pancreatis), kas ir norobežots strutu sakopojums un prasa tūlītēju drenāžu vai ķirurģisku ārstēšanu, lai novērstu sepsi (sepsis). Tā kā aizkuņģa dziedzeris ir bagātīgi apasiņots orgāns, asinsrites sistēmas patoloģijas var radīt nopietnas problēmas. Viena no tādām ir liesas vēnas tromboze (thrombosis v. splenicae), kas bieži attīstās kā hroniska pankreatīta vai audzēju komplikācija. Tā kā liesas vēna atrodas tieši aiz dziedzera, tās nosprostošanās rada asins sastrēgumu un izraisa reģionālu portālo hipertensiju (hypertensio portalis), kas tālāk veicina kuņģa paplašinātu vēnu asiņošanu. Retos gadījumos var ciest arī arteriālā sistēma, attīstoties aizkuņģa dziedzera apopleksijai (apoplexia pancreatis), t. i., pēkšņam, masīvam asinsizplūdumam dziedzera audos, ko parasti izraisa asinsvadu sieniņu bojājumi fermentu iedarbības dēļ vai aneirismas plīsums. Šis stāvoklis prasa neatliekamu reanimāciju.

Klīniskajā diagnostikā un ķirurģijā nozīmīgas ir arī labdabīgas audu izmaiņas, piemēram, aizkuņģa dziedzera cistadenoma (cystadenoma pancreatis). Tie ir labdabīgi audzēji ar cistisku struktūru, kurus mediķi rūpīgi novēro un diferencē, jo daļai no tiem, īpaši mucinozajām cistadenomām, piemīt augsts risks laika gaitā transformēties ļaundabīgā formā. Smagu traumu vai operāciju rezultātā var izveidoties aizkuņģa dziedzera fistula (fistula pancreatis) jeb patoloģisks kanāls, pa kuru agresīvā un fermentiem bagātā aizkuņģa dziedzera sula noplūst uz citiem vēdera dobuma orgāniem vai pat caur ādu uz ārieni, burtiski apdedzinot un noārdot apkārtējos audus. Tas padara ārstēšanu par ilgstošu un sarežģītu procesu. Aizkuņģa dziedzera klīnisko sarežģītību un daudzveidību papildina vēl citas retas, bet medicīniski bīstamas patoloģijas. Viena no tādām ir šķeltais aizkuņģa dziedzeris (pancreas divisum), kas ir biežākā iedzimtā šī orgāna anatomiskā anomālija. Tās gadījumā embrionālajā attīstībā nesaplūst divi galvenie aizkuņģa dziedzera vadi, kā dēļ lielākā daļa gremošanas sulas ir spiesta izdalīties pa pārāk šauru papilāro atveri. Šis pastāvīgais drenāžas traucējums rada spiedienu orgānā, un tas var izraisīt atkārtotas, šķietami neizskaidrojamas akūta iekaisuma epizodes.

Tāpat klīniskajā praksē ir pazīstama aizkuņģa dziedzera steatoze (steatosis pancreatis), kas dažkārt tiek dēvēta par taukaino aizkuņģa dziedzeri. Šī stāvokļa laikā veselie orgāna audi pastiprināti infiltrējas un aizvietojas ar taukaudiem. Kaut arī sākuma stadijā process norit bez simptomiem, izteikta steatoze ir cieši saistīta ar aptaukošanos, metabolo sindromu un var progresēt līdz hroniskam audu bojājumam, mazinot gan insulīna, gan gremošanas fermentu ražošanas kapacitāti. Gados vecākiem cilvēkiem var attīstīties aizkuņģa dziedzera atrofija (atrophia pancreatis), t. i., orgāna apjoma un funkcionējošo šūnu pakāpenisks sarukums, ko izraisa asinsrites pasliktināšanās (ateroskleroze) vai dabiski novecošanās procesi. Tas bieži vien pieprasa vieglu fermentu aizstājterapiju ikdienā.

No specifiskiem veidojumiem jāmin vazoaktīvo intestinālo peptīdu (VIP) producējošais neiroendokrīnais audzējs jeb vipoma (vipoma). Tas ir ārkārtīgi rets, funkcionāli aktīvs audzējs un izraisa smagu klīnisko triādi, t. i., masīvu, ūdeņainu caureju (diarrhoea aquosa), kritisku kālija līmeņa kritumu asinīs (hypokalemia) un kuņģa skābes trūkumu (achlorhydria). Šo vipomas izraisīto simptomu kompleksu sauc par Vernera-Morisona sindromu (syndromum Verner-Morrisoni) jeb “ūdens holeru”, kas ātri veicina cilvēkam bīstamas dehidratācijas attīstību. Smagu vēdera traumu vai autoavāriju rezultātā var tikt diagnosticēts aizkuņģa dziedzera plīsums (ruptura pancreatis). Ņemot vērā orgāna dziļo novietojumu un to, ka plīsuma brīdī vēdera dobumā nekontrolēti izplūst agresīva, audus sagremojoša sula un sākas masīva iekšējā asiņošana, šī situācija prasa tūlītēju, augsta riska neatliekamu ķirurģisko operāciju.

Aizkuņģa dziedzera klīniskā spektra ietvaros ir jāmin vēl vairāki specifiski sindromi, infekcijas un patoloģiski stāvokļi, kas tieši ietekmē cilvēka veselību. Retāka neiroendokrīno audzēju grupā ir glikagonoma (glucagonoma), kas attīstās no Langerhansa saliņu alfa šūnām. Šis audzējs pastiprināti ražo glikagonu, izraisot pastāvīgi augstu cukura līmeni asinīs, kā arī specifisku, smagu ādas stāvokli jeb nekrolītisko migrējošo eritēmu (erythema necrolyticum migrans). To pavada mazasinība un svara zudums. Līdzīgi darbojas somatostatinoma (somatostatinoma), kas producē somatostatīnu. Tas nomāc gandrīz visu pārējo gremošanas hormonu un fermentu izdalīšanos, klīniski izraisot diabēta, žultsakmeņu slimības un taukainas caurejas kombināciju.

Infekciju kontekstā var attīstīties infekciozais pankreatīts (pancreatitis infectiosa), kad iekaisumu izraisa tiešs patogēnu uzbrukums. Visbiežāk tas notiek sistēmisku vīrusu infekciju, piemēram, epidēmiskā parotīta (cūciņu vīrusa) vai citomegalovīrusa gadījumā, kad vīruss caur asinsriti inficē dziedzera audus. Ķirurģiskajā praksē un pēcoperācijas periodā nopietna problēma ir aizkuņģa dziedzera sulas noplūde (extravasatio succi pancreatici) jeb anastomozes mazspēja (insufficientia anastomosis), kas var rasties pēc daļējas orgāna izgriešanas operācijām. Ja savienojums starp dziedzeri un zarnu nav pilnībā hermētisks, aktīvie fermenti sāk tecēt vēdera dobumā, izraisot apkārtējo asinsvadu un audu bojājumu. Bērnu vecumā, papildu cistiskajai fibrozei, tiek diagnosticēts rets iedzimts stāvoklis, t. i., Švahmana-Daimonda sindroms (syndromum Shwachman-Diamond). Tā ir ģenētiska slimība, kurai raksturīga aizkuņģa dziedzera eksokrīna mazspēja, jo dziedzera audi jau pirms dzimšanas tiek aizvietoti ar taukiem, un tas kombinējas ar kaulu smadzeņu darbības traucējumiem un skeleta anomālijām. Ilgstošu vielmaiņas traucējumu vai hroniska iekaisuma gala stadijā var tikt novērota aizkuņģa dziedzera kalcinoze (calcinosis pancreatis) jeb pankreolitiāze (pancreolithiasis), kad dziedzera audos un tā izvados izgulsnējas kalcija sāļi, veidojot akmeņus. Tie mehāniski nosprosto vadus, uztur pastāvīgu iekaisumu un izraisa hroniskas, grūti remdējamas sāpes. 

Aizkuņģa dziedzera patoloģiju ārstēšana ir viena no sarežģītākajām un prasa stingri diferencētu pieeju atkarībā no tā, vai ir skarta orgāna eksokrīnā (gremošanas) vai endokrīnā (hormonālā) sistēma, kā arī no procesa akūtas vai hroniskas gaitas. Akūta iekaisuma gadījumā terapija parasti tiek uzsākta nekavējoties stacionāra apstākļos, un tās pamatā ir intensīva konservatīvā ārstēšana. Galvenais princips ir pilnīgs funkcionālais miers gremošanas traktam, kas nozīmē īslaicīgu badošanos un barības vielu ievadīšanu parenterāli (caur vēnu), lai neprovocētu fermentu izdalīšanos. Tiek veikta masīva infūziju terapija šķidruma balansa atjaunošanai un detoksikācijai, tiek lietoti spēcīgi pretsāpju līdzekļi jeb analgētiķi un medikamenti, kas mazina kuņģa skābes un dziedzera sekrēciju. Ja attīstās komplikācijas, piemēram, aizkuņģa dziedzera audu atmiršana ar infekcijas pievienošanos, ir nepieciešama antibakteriālā terapija. Strutainu perēkļu vai pseidocistu gadījumā tiek veikta minimāli invazīva drenāža vai ķirurģiska nekrotisko audu izgriešana jeb sekvestrektomija (sequestrectomia). Visbeidzot – smagu un komplicētu akūta pankreatīta formu ārstēšanā, kad attīstās sistēmiskā iekaisuma reakcijas sindroms jeb SIRS (syndromum responsionis inflammatoriae systemicae), arvien biežāk tiek pielietotas ekstrakorporālās detoksikācijas (detoxificationis extracorporalis) metodes. Izmantojot speciālas terapeitiskās plazmaferēzes (plasmapheresis) un selektīvās citokīnu adsorbcijas kolonnas, pacienta asinis nepārtraukti tiek sūknētas caur filtriem, kas mērķtiecīgi piesaista un izvada no asinsrites milzīgo iekaisuma mediatoru (citokīnu) un brīvo fermentu daudzumu. Šī “asiņu attīrīšana” novērš tā dēvēto citokīnu vētru, pasargā attālos orgānus (plaušas, nieres un sirdi) no sekundāriem bojājumiem un ievērojami samazina mirstību pacientiem reanimācijas nodaļās. Aizkuņģa dziedzera terapeitisko iespēju robežas sniedzas vēl tālāk, kur mūsdienu medicīna integrē reģeneratīvās biotehnoloģijas, inovatīvās nanoformulācijas (aktīvās vielas tiek iestrādātas īpaši mazās daļiņās jeb nanodaļiņās) un specifisku mikrovides modulāciju, lai cīnītos ar slimībām, kas iepriekš tika uzskatītas par neārstējamām. Autoimūnā pankreatīta gadījumā specifiska un efektīva izvēle ir imūnsupresīvā terapija, izmantojot glikokortikoīdus (piemēram, prednizolonu), kas ātri mazina audu tūsku un iekaisumu.

Hronisku bojājumu un funkciju izsīkuma gadījumā ārstēšana ir ilgstoša un bieži mūža garumā. Kad attīstās eksokrīnā mazspēja, kā arī organisms vairs nespēj sagremot pārtiku, pamatā ir aizvietojošā fermentu terapija jeb kapsulēti aizkuņģa dziedzera enzīmi (lipāze, amilāze, proteāze), kurus jālieto katras ēdienreizes laikā. Tam paralēli tiek nozīmēta stingra diēta ar ierobežotu tauku saturu, pilnīgs alkohola un smēķēšanas aizliegums, kā arī taukos šķīstošo vitamīnu (A, D, E, K) papildu uzņemšana. Jaunākajās ārstniecības vadlīnijās, risinot hroniska pankreatīta izraisītas stipras un nerimdināmas sāpes, kad standarta analgētiķi vairs nepalīdz, tiek pielietota neirodestruktīva metode, t. i., saules pinuma blokāde (blockade plexus coeliaci). Tās laikā radioloģiskā vai endoskopiskā ultraskaņas kontrolē tieši nervu pinumā ap aizkuņģa dziedzeri tiek ievadīts lokāls anestētiķis kombinācijā ar absolūto spirtu vai steroīdiem. Šāda nervu audu destrukcija uz vairākiem mēnešiem vai pat gadiem pārtrauc sāpju impulsu pārvadi no bojātā orgāna uz smadzenēm, būtiski uzlabojot dzīves kvalitāti un ļaujot samazināt narkotisko pretsāpju līdzekļu devas. Hroniska pankreatīta un jo īpaši aizkuņģa dziedzera steatozes progresēšanas aizkavēšanai klīniskajā praksē arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta metabolajai terapijai (therapia metabolica). Pacientiem sāk pielietot jaunākās paaudzes GLP-1 receptoru agonistus. Šie medikamenti ne tikai palīdz kontrolēt glikozes līmeni un mazina insulīna rezistenci, bet arī uzrāda efektivitāti intracelulāro tauku izgulsnēšanās mazināšanā paša dziedzera audos, tādējādi pasargājot eksokrīnās šūnas no lipotoksicitātes un tai sekojošas fibrozes. Hroniska pankreatīta beigu stadijā vai smagas pankreonekrozes gadījumos, kad orgāns ir pilnībā zaudējis savu dzīvotspēju un izraisa hroniskas sāpes, tiek apsvērta pilnīga aizkuņģa dziedzera izgriešana jeb pankreatektomija (pancreatectomia). Tā kā šāda operācija uzreiz rada absolūtu un smagu fermentu un insulīna trūkumu, medicīnā ir attīstīta inovatīva metode jeb autologo saliņu šūnu transplantācija. Tās laikā laboratorijā no pacienta tikko izgrieztā orgāna tiek izolētas veselās Langerhansa saliņas un pa vārtu vēnu ievadītas aknās, kur tās iedzīvojas un sāk ražot insulīnu, pasargājot cilvēku no ekstremālas diabēta formas attīstības pēc operācijas. Ja bojājuma dēļ cieš endokrīnā funkcija un attīstās pankreatogēnais cukura diabēts, nepieciešama medikamentoza glikozes līmeņa regulēšana. Tā kā šajā gadījumā bieži vien ir bojātas gan insulīnu, gan glikagonu ražojošās šūnas, parasti tiek nozīmēta insulīna aizstājterapija ar rūpīgu glikozes monitoringu, lai izvairītos no bīstamām cukura līmeņa svārstībām. Cilvēkiem ar smagu un nekontrolējamu 1. tipa diabētu kombinācijā ar nieru mazspēju mūsdienās veic alogēno aizkuņģa dziedzera transplantāciju no miruša donora, kas bieži tiek apvienota ar nieres transplantāciju, sniedzot iespēju pilnībā atjaunot dabīgu glikozes regulāciju organismā. Reģeneratīvās medicīnas (medicina regenerativa) un cilmes šūnu bioloģijas jomās šobrīd attīstās virzieni, kas mērķēti uz cukura diabēta pilnīgu izārstēšanu bez nepieciešamības pēc donoru orgāniem. Šim procesam tiek izmantotas inducētās pluripotentās cilmes šūnas (iPSC), kas iegūtas no paša pacienta ādas vai asins šūnām, un laboratorijā tās “pārprogrammē” par pilnībā funkcionējošām aizkuņģa dziedzera beta šūnām. Lai imūnsistēma šīs jaunās šūnas pēc transplantācijas neiznīcinātu, tiek izmantotas inovatīvas mikroiekapsulēšanas metodes, t. i., šūnas tiek ievietotas īpašās biosaderīgās porainās kapsulās vai hidrogelos, kas ļauj skābeklim un uzturvielām brīvi piekļūt šūnām un insulīnam izdalīties asinīs, taču fiziski bloķē agresīvo imūnšūnu un antivielu piekļuvi. Endokrīnās funkcijas atjaunošanā pēdējos gados ir sasniegts apvērsums ar “mākslīgās aizkuņģa dziedzera sistēmas” ieviešanu. Šī tehnoloģija apvieno nepārtrauktu glikozes sensoru zemādas audos ar miniatūru insulīna sūkni, kurus savā starpā savieno sarežģīts algoritms pacienta viedtālrunī vai pašā ierīcē. Sistēma bez cilvēka iejaukšanās analizē cukura līmeņa izmaiņas un automātiski ievada precīzu insulīna vai pat glikagona devu (bioritmu imitējošās dubultā hormona sistēmās), pilnībā aizvietojot bojātā orgāna endokrīno pašregulācijas funkciju un novēršot gan nakts hipoglikēmijas, gan hroniskas hiperglikēmijas riskus. Akūta un hroniska pankreatīta sarežģījumu profilaksē, kad pacientam tiek veikta augsta riska endoskopiskā manipulācija žultsvados, ir arī ieviesta farmakoloģiskā profilakse ar nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem. Gadījumos, kad audu bojājumu pamatā ir asinsvadu nosprostojums vai išēmija (ischaemia), klīniskajos pētījumos tiek izvērtēta hiperbārās oksigenācijas terapija (oxygenatio hyperbarica). Pacienta atrašanās paaugstināta spiediena kamerā ar tīru skābekli palīdz piesātināt pat tās dziedzera daļas, kur asinsrite ir traucēta tūskas (oedema) dēļ, tādējādi mazinot šūnu hipoksiju (hypoxia) un novēršot pankreonekrozes tālāku izplatību.

Smagu anatomisko anomāliju, traumu un onkoloģisko slimību gadījumos tiek lietota ķirurģiskā ārstēšana. Kā galvenais izaicinājums tajā ir aizkuņģa dziedzera adenokarcinomas operēšana. Ja audzējs ir lokalizēts dziedzera galviņā, tiek veikta apjomīga un sarežģīta pankreatoduodenālā rezekcija (resectio pancreatoduodenalis) jeb Vipla (Whipple) operācija. Tās laikā izgriež daļu aizkuņģa dziedzera, divpadsmitpirkstu zarnu, daļu kuņģa un žultspūšļa, kam seko gremošanas trakta rekonstrukcija. Ja audzējs atrodas dziedzera astes daļā, veic distālo pankreatektomiju (pancreatectomia distalis), ko bieži apvieno ar liesas izņemšanu jeb splenektomiju (splenectomia). Audzēju gadījumos ķirurģija gandrīz vienmēr tiek kombinēta ar sistēmisko ķīmijterapiju un staru terapiju, lai iznīcinātu mikrometastāzes un mazinātu slimības recidīva risku.

Papildinot aizkuņģa dziedzera ārstniecības spektru, tiek izmantotas vēl vairākas specifiskas metodes un medikamentu grupas, kas palīdz risināt komplicētākus klīniskos stāvokļus. Neiroendokrīno audzēju (piemēram, gastrinoma vai glikagonoma), kā arī hronisku aizkuņģa dziedzera sulas noplūžu un fistulas gadījumos plaši pielieto somatostatīna analogus. Šie medikamenti farmakoloģiski atdarina dabiskā hormona somatostatīna iedarbību, kā arī spēcīgi nomāc jebkādu dziedzera eksokrīno un endokrīno sekrēciju, palīdzot slēgties patoloģiskajiem kanāliem un apturot audzēju izraisīto hormonu vētru organismā. Retās un funkcionāli aktīvās insulinomas izraisītas smagas hipoglikēmijas kontrolei, ja operācija nav tūlītēji iespējama, lieto medikamentus, kas tieši nomāc insulīna izdalīšanos no beta šūnām un palīdz stabilizēt glikozes līmeni asinīs.

Mūsdienās gastroenteroloģijā un endoskopiskajā ķirurģijā būtiska loma ir minimāli invazīvām manipulācijām, kuras veic ar endoskopiskās retrogrādās holangiopankreatogrāfijas jeb ERHP (cholangiopancreatographia retrograda endoscopica, ERCP) palīdzību. Ja žultsvadus vai aizkuņģa dziedzera galveno vadu mehāniski nosprosto žultsakmeņi vai audzējs, šīs procedūras laikā tiek veikta sfinkterotomija (sphincterotomia) jeb vada atveres paplašināšana ar griezumu un akmeņu evakuāciju, vai arī vadā tiek ievietots pašizplesties spējīgs metāla vai plastmasas stents, kas atjauno normālu sulas un žults plūsmu. Šo pašu endoskopisko pieeju ultraskaņas kontrolē izmanto, lai drenētu aizkuņģa dziedzera lielu pseidocistu, izveidojot tiešu savienojumu starp cistu, kuņģa vai zarnu traktu cistogastrostomiju (cystogastrostomia), tādējādi izvairoties no vaļējas vēdera operācijas.

Līdzās klīniskajām un operatīvajām metodēm aizkuņģa dziedzera ārstniecībā liela nozīme ir arī specifiskām uztura terapijas stratēģijām un metabolo procesu farmakoloģiskai korekcijai, īpaši strādājot ar iedzimtām un sistēmiskām slimībām. Pacientiem, kuriem diagnosticēta cistiskā fibroze, aizkuņģa dziedzera mazspējas ārstēšanā līdztekus augstām fermentu devām izmanto modernās mērķterapijas grupas medikamentus (modulatorus), t. i., mukoviscidozes transmembrānu vadītspējas regulatorus jeb CFTR. Tie iedarbojas uz pašu slimības cēloni ģenētiskā līmenī, uzlabojot hlorīda jonu kanālu darbību šūnu membrānās. Šis process palīdz sašķidrināt biezos sekrētus visā organismā, tostarp mazina nosprostojumus aizkuņģa dziedzera izvados un palēnina orgāna rētošanos. Tāpat šiem pacientiem ir vitāli svarīga uztura korekcija. Tiek nozīmēta augstas kaloritātes diēta ar paaugstinātu tauku saturu, ko paralēli pilnībā kompensē ar mākslīgajiem enzīmiem, un specifisku vidējo ķēžu triglicerīdu eļļu lietošana, kuras zarnu traktā uzsūcas daudz vieglāk arī pie nepilnīgas fermentu darbības.

Aizkuņģa dziedzera ārstniecības arsenāls nemitīgi paplašinās, ieviešot jaunus farmakoloģiskos risinājumus, reģeneratīvās medicīnas pieejas un specifisku vielmaiņas sindromu vadību. Onkoloģijas jomā līdzās klasiskajai ķīmijterapijai (chemotherapia classica) arvien plašāk tiek ieviesta personalizētā medicīna (medicina personalisata) un molekulāri mērķtiecīgā terapija (therapia molecularis targetata). Veicot audzēja genoma sekvencēšanu un identificējot specifiskas mutācijas (piemēram, BRCA1 vai BRCA2 gēnos), pacientiem tiek nozīmēti PARP inhibitori, kas mērķtiecīgi bloķē audzēja šūnu spēju labot savu dezoksiribonukleīnskābi (DNS), izraisot patoloģisko struktūru bojāeju. Gadījumos, kad audzējs ir neoperējams, lokālai kontrolei un sāpju mazināšanai tiek izmantota stereotaktiskā staru terapija (radiotherapia stereotactica) vai augstas intensitātes fokusētas ultraskaņas ablācija (ablatio ultrasonica focalis intensitatis altae), kas burtiski “izdedzina” audzēja šūnas ar termisku enerģiju caur ādu, neskarot veselos apkārtējos audus.

Retāku klīnisko sarežģījumu vadībā, piemēram, pie aizkuņģa dziedzera kalcinozes, kad lieli akmeņi nosprosto galveno izvadu, parasto endoskopisko manipulāciju neefektivitātes gadījumā tiek izmantota ekstrakorporālā triecienviļņu litotripsija (lithotripsia extracorporalis undis pulsantibus). Tā ir metode, kurā ar fokusētiem akustiskajiem triecienviļņiem caur ādu akmeņi aizkuņģa dziedzera vados tiek sasmalcināti smalkās smiltīs, ļaujot tām dabiski noplūst divpadsmitpirkstu zarnā, kas nekavējoties mazina intrapankreātisko spiedienu un stiprās sāpes. Pēdējos gados vēža un dažu smagu autoimūnā pankreatīta formu patoģenēzē ir atklāta specifiska limfātisko šūnu disfunkcija, kas pavērusi ceļu monoklonālo antivielu izmantošanai. Onkoloģijā tiek pētītas un eksperimentālās programmās ieviestas personalizētās neoantigēnu vakcīnas (mRNA tehnoloģijas), kuras tiek izgatavotas individuāli katram pacientam pēc audzēja operācijas, lai apmācītu organisma imūnsistēmu atpazīt un iznīcināt pat vismazākās un dziļi noslēptās vēža šūnas, kā arī novērst recidīvu. Viena no lielākajām klīniskajām problēmām vēsturiski ir bijusi blīvā audzēja stroma jeb ciets saistaudu un rētaudu slānis ap vēža šūnām, kas darbojas kā necaurejams vairogs un neļauj ķīmijterapijas medikamentiem sasniegt mērķi. Lai šo barjeru pārvarētu, klīniskajā praksē un pētījumos tiek ieviesti stromu noārdoši medikamenti. Plašu onkoloģisku operāciju vai smagu aizkuņģa dziedzera traumu gadījumos, kad tiek skarts un bojāts galvenais izvads, ķirurģijā sāk izmantot biosaderīgus un uzsūcošus polimēru stentus. Operācijas laikā tie tiek ievietoti tieši vada plīsuma vietā, lai kalpotu kā pagaidu karkass, ap kuru dziedzera audi var veiksmīgi reģenerēties un saaugt kopā, neatstājot rētaudu sašaurinājumus jeb striktūru (stricturae). Laika gaitā, kad vads ir pilnībā sadzijis un atjaunojis savu caurlaidību, stents dabiski izšķīst un uzsūcas, novēršot nepieciešamību pēc atkārtotām endoskopiskām manipulācijām tā izņemšanai.

Lai sekmīgi cīnītos ar aizkuņģa dziedzera patoloģijām, uzmanības centrā izvirza šūnu bioenerģētiku un mikrocirkulāciju. Regulējot šos procesus, ir iespējams novērst neatgriezeniskus orgāna bojājumus pat smagas saindēšanās vai akūta skābekļa bada (išēmijas) situācijās. Asinsrites traucējumu un portālās hipertensijas situācijās, kas attīstās kā liesas vēnas trombozes sekas, reizēm ir nepieciešama mazāk invazīva asinsvadu endovaskulāra korekcija (correctio endovascularis). Ja liesas vēnas nosprostojums izraisa dzīvībai bīstamu kuņģa varikozo vēnu asiņošanu (haemorrhagia varicum ventriculi) un to nav iespējams kontrolēt endoskopiski, radiologi var veikt liesas artērijas daļēju embolizāciju (embolisatio partialis a. splenicae). Ar speciālu mikrokatetru ievadot sīkas daļiņas jeb spirāles liesas artērijā, tiek samazināta asins pieplūde liesai, kas uzreiz mazina venozo spiedienu visā reģionā un aptur bīstamo asiņošanu kuņģa-zarnu traktā. Smagu un komplicētu audu bojājumu vai smagu pēcoperācijas fistulu reģenerācijas veicināšanai sāk izmantot trombocītiem bagātinātas plazmas un autologo augšanas faktoru lokālu aplikāciju. Šī procesa rezultātā uz bojātajām dziedzera zonām uzklātais koncentrāts stimulē ātru jaunu kapilāru veidošanos, paātrina rētu slēgšanos un bojāto šūnu reģenerāciju, būtiski saīsinot pēcoperācijas atveseļošanās periodu un mazinot hronisku fistulu risku.

Molekulārajā terapijā (therapia molecularis) arvien lielāka uzmanība tiek veltīta gēnu rediģēšanas tehnoloģijām. Pētījumos un klīniskajās programmās tiek izmantoti speciāli lipīdu nanodaļiņu vektori (vectores nanoparticularum lipidicarum), kas transportē ģenētisko materiālu tieši vēža šūnās, lai selektīvi izslēgtu jeb “apklusinātu” KRAS onkogēna mutāciju, kas atbild par vairāk nekā 90 % aizkuņģa dziedzera audzēju nekontrolētu augšanu un rezistenci pret standarta terapiju. Šāda mērķtiecīga gēnu ekspresijas bloķēšana liek vēža šūnām pašiznīcināties jeb aiziet bojā apoptozes ceļā (apoptosis), neietekmējot blakus esošos veselos audus. Aizkuņģa dziedzera ārstniecības attīstība joprojām turpinās gan gēnu inženierijas, gan epiģenētikas un mākslīgā intelekta (MI) vadītas bioelektronikas virzienos, piedāvājot augstākā līmeņa precizitātes risinājumus smagāko patoloģiju kontrolei. 

Latvijā aizkuņģa dziedzera pētniecība ieņem būtisku un nozīmīgu vietu biomedicīnas un fundamentālo zinātņu nozarēs. Valsts zinātniskie institūti un universitātes realizē vietējus un starptautiski atzītus pētījumus, kas ir vērsti gan uz onkoloģisko slimību (īpaši adenokarcinomas) agrīno diagnostiku un biomarķieru meklēšanu, gan uz metabolajiem traucējumiem, diabēta patoģenēzi un mikrobioma ietekmi. Vadošā loma gēnu un biomarķieru izpētē ir Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centram (BMC), kas koordinē vēža genoma izpētes projektus un uztur iedzīvotāju genoma datu bāzi. Tas kalpo par pamatu plašiem pētījumiem. BMC zinātnieki aktīvi analizē šķidrās biopsijas un ekstracelulāro vezikulu (mikropūslīšu) potenciālu aizkuņģa dziedzera adenokarcinomas agrīnā noteikšanā, cenšoties identificēt specifiskas mikroRNS molekulas asins plazmā, kas ļautu diagnosticēt agresīvo audzēju pirms simptomu parādīšanās. BMC tiek pētīts arī zarnu mikrobioms un tā saikne ar cukura diabēta attīstību. Klīniskos pētījumus un jaunu diagnostikas algoritmu izstrādi ciešā sasaistē ar pacientu aprūpi veic Rīgas Stradiņa universitāte (RSU). Universitātes struktūrvienību (Onkoloģijas un molekulārās ģenētikas institūts un Sociālo zinātņu pētniecības centrs) pētnieki un mācībspēki sadarbībā ar lielajām klīniskajām slimnīcām analizē hroniska pankreatīta progresēšanas riskus un autoimūnā pankreatīta diferencēšanu onkoloģisko patoloģiju vidū. RSU zinātnieki analizē arī pacientu dzīves kvalitātes rādītājus pēc apjomīgām ķirurģiskām manipulācijām un operācijām. Jaunu medikamentu un terapeitisko mērķu izstrādē fundamentālu ieguldījumu sniedz Latvijas Organiskās sintēzes institūts (OSI). Šeit zinātnieki strādā pie jaunu ķīmisko savienojumu un molekulu modelēšanas, kas spētu ietekmēt šūnu bioenerģētiku un bioķīmiskos procesus išēmijas vai iekaisuma apstākļos. OSI pētījumi, kas saistīti ar mitohondriju funkciju aizsardzību, sniedz teorētisku un praktisku bāzi jaunu farmakoloģisko līdzekļu izstrādei, kurus nākotnē varētu izmantot smagas pankreonekrozes apjoma ierobežošanai. Lielākā daļa klīnisko datu un bioloģisko materiālu pētniecībai tiek koncentrēta valsts lielākajās slimnīcās. Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (RAKUS), kuras sastāvā darbojas Latvijas Onkoloģijas centrs un Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīnika, ir galvenā bāze aizkuņģa dziedzera audzēju ķirurģiskās taktikas un multimodālas ārstēšanas efektivitātes analīzei. Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca (PSKUS) un tās Gastroenteroloģijas, hepatoloģijas un uztura terapijas centrs nodrošina pētniecisko bāzi sarežģītu endoskopisko manipulāciju efektivitātes izvērtēšanai, kā arī analizē akūtu un hronisku pankreatītu vadības un komplikāciju ārstēšanas datus.

Aizkuņģa dziedzera pētniecība Eiropas mērogā ir centralizēta un integrēta starptautiskos tīklos, jo šī orgāna patoloģiju izpēte prasa apjomīgu datu bāzi un starpdisciplināru sadarbību. Vadošā loma pētnieku un klīnicistu apvienošanā ir Eiropas Aizkuņģa dziedzera klubam (European Pancreatic Club), kas atrodas Liverpūlē (Anglijā) un kalpo kā galvenā platforma fundamentālo un klīnisko pētījumu koordinēšanai, vienotu vadlīniju izstrādei un jauno zinātnieku sadarbības veicināšanai. Tas savos projektos cieši sadarbojas arī ar lielāko organizāciju jeb Apvienoto Eiropas Gastroenteroloģijas federāciju (United European Gastroenterology), kuras galvenā mītne atrodas Vīnē (Austrijā) un kas piešķir vērienīgus grantus pētījumiem un sekmē jaunāko zinātnisko atziņu ieviešanu praksē.

Onkoloģijas jomā lielākais un ietekmīgākais spēks ir Eiropas Aizkuņģa dziedzera vēža SinGAP konsorcijs (European Pancreatic Cancer SinGAP Consortium), kura darbība tiek koordinēta Madridē (Spānijā) un kas apvieno desmitiem laboratoriju un slimnīcu visā Eiropā, lai risinātu lielāko aizkuņģa dziedzera adenokarcinomas problēmu, t. i., agrīno diagnostiku un rezistenci pret ķīmijterapiju. Tā ietvaros pētnieki koncentrējas uz šķidrās biopsijas metodēm, jaunu biomarķieru meklēšanu asins serumā un Eiropas mēroga pacientu audu biobanku veidošanu. Fundamentālajā un translācijas medicīnā izceļas vairāki nacionālie institūti, starp kuriem īpaši minams Vācijas Vēža pētniecības centrs (Deutsches Krebsforschungszentrum) Heidelbergā. Tur tiek veikti pasaules līmeņa pētījumi aizkuņģa dziedzera vēža epiģenētikā un cilmes šūnu bioloģijā, analizējot, kā audzēja blīvā stroma un mikrovide ietekmē imūnsistēmas spēju pretoties slimībai. Translācijas medicīnā un bioinformātikā turpat izceļas Eiropas Molekulārās bioloģijas laboratorija (European Molecular Biology Laboratory). Šeit zinātnieki veic masīvu aizkuņģa dziedzera adenokarcinomas šūnu genoma sekvencēšanu, palīdzot identificēt retas gēnu mutācijas un modelēt, kā audzējs laika gaitā pielāgojas ķīmijterapijai. Francijas Nacionālais veselības un medicīnisko pētījumu institūts (Institut National de la Santé et de la Recherche Médicale), kura centrālais birojs atrodas Parīzē, sniedz milzīgu ieguldījumu aizkuņģa dziedzera šūnu bioenerģētikas izpētē un akūta pankreatīta molekulāro mehānismu noskaidrošanā. Zviedrijā Karolinskas institūts (Karolinska Institutet) Stokholmā veic apjomīgus reģistru un epidemioloģiskos pētījumus par saikni starp zarnu mikrobiomu, hronisku iekaisumu un diabēta attīstību, kā arī uztur augsta līmeņa aizkuņģa dziedzera ķirurģijas pētniecības grupu. Akūta pankreatīta klīniskajā izpētē un pacientu vadības un reanimācijas optimizācijā pēdējos gados par vienu no aktīvākajiem daudzcentru datu un reģistru centriem Eiropā ir izaugusi Ungārijas Aizkuņģa dziedzera pētījumu grupa (Pankreász Betegségek Intézete). Tā darbojas Budapeštā, nodrošinot augstākā līmeņa prospektīvos pētījumus. Eiropā aizkuņģa dziedzera pētniecības karti papildina vēl vairāki izcili centri un starptautiskas programmas, kas nodrošina svarīgu izrāvienu sarežģītāko patoloģiju izpētē un jaunu ārstēšanas metožu aprobācijā. Liela nozīme vēža agrīnajā atklāšanā un personalizētajā medicīnā ir pētniecības aliansei jeb Eiropas Aizkuņģa dziedzera vēža platformai (Pancreatic Cancer Europe), kuras administratīvais centrs atrodas Briselē (Beļģijā). Tā cieši sadarbojas ar Eiropas Vēža pētniecības un ārstēšanas organizāciju (European Organisation for Research and Treatment of Cancer), kas arī bāzējas turpat, lai visā kontinentā standartizētu un vadītu klīniskos pētījumus jaunu onkoloģisko medikamentu efektivitātes noteikšanai. Kopīgie projekti ir palīdzējuši ieviest klīniskajā praksē stingrus epiģenētisko marķieru noteikšanas kritērijus. Mario Negri Farmakoloģisko pētījumu institūts (Istituto di Ricerche Farmacologiche Mario Negri) Milānā (Itālijā) sniedz fundamentālu ieguldījumu aizkuņģa dziedzera audu mikrocirkulācijas izpētē akūta pankreatīta sākuma stadijās, meklējot jaunas molekulas, kas spētu novērst asinsvadu trombozi un tai sekojošu šūnu atmiršanu. Eksokrīnās mazspējas un iedzimtu vielmaiņas slimību jomā vadošās pozīcijas ieņem Erasmus Universitātes Medicīnas centrs (Erasmus Universitair Medisch Centrum) Roterdamā (Nīderlandē). Šeit tiek vadīti apjomīgi Eiropas mēroga pētījumi par cistiskās fibrozes izraisītu aizkuņģa dziedzera bojājumu patoģenēzi un tiek koordinēta jauno CFTR modulatoru ilgtermiņa efektivitātes novērošana bērniem. Endokrīnās funkcijas un Langerhansa saliņu transplantācijas tehnoloģiju attīstībā globāls līderis ir Ženēvas Universitātes slimnīca (Hôpitaux Universitaires de Genève) Šveicē, kuras specializētās laboratorijas izstrādā inovatīvas saliņu šūnu mikroiekapsulēšanas metodes un vada starptautiskus reģistrus par pirmā tipa cukura diabēta pacientu reģeneratīvo terapiju.

Aizkuņģa dziedzera pētniecība pasaules mērogā ir koncentrēta vadošajos Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un Āzijas zinātnes centros, kur milzīgi finanšu resursi un tehnoloģiskā bāze ļauj veikt apvērsumus gēnu inženierijā, MI diagnostikā un reģeneratīvajā medicīnā. Ziemeļamerikā galvenais dzinējspēks onkoloģijas un molekulārās bioloģijas jomā ir Džonsa Hopkinsa Bayview medicīnas centrs (Johns Hopkins Bayview Medical Centre) Baltimorā. Šī iestāde vēsturiski un joprojām ir pasaules līderis aizkuņģa dziedzera adenokarcinomas ģenētiskajā izpētē, jo tieši šeit zinātnieki pirmo reizi pilnībā sekvencēja šī audzēja gēnus. Šobrīd centrs vada pasaules pētījumus par agrīnās noteikšanas testiem, izmantojot šķidrās biopsijas un MI algoritmus radioloģijā. Tiem paralēli Teksasas Universitātes Andersona vēža centrs (University of Texas MD Anderson Cancer Center) Hjūstonā, kas ir viena no lielākajām vēža slimnīcām pasaulē, pievērš uzmanību audzēja blīvās stromas (rētaudu barjeras) pārvarēšanas stratēģijām un personalizētai mērķterapijai, tostarp klīniskajās programmās testējot inovatīvās mRNA vakcīnas pret vēža recidīviem. ASV pasaules pētniecības tīklu koordinēšanā un finansēšanā neatņemama loma ir nevalstiskajām organizācijām, starp kurām lielākais ir Aizkuņģa dziedzera vēža rīcības tīkls (Pancreatic Cancer Action Network) Manhetenbīčā. Tas ne tikai piešķir miljonos mērāmus grantus zinātniekiem visā pasaulē, bet arī uztur platformu, kas apkopo pacientu datus, lai paātrinātu jaunu medikamentu aprobāciju. Fundamentālajos cilmes šūnu un reģenerācijas pētījumos vadošās pozīcijas ieņem Hārvarda Cilmes šūnu institūts (Harvard Stem Cell Institute) Kembridžā, kur zinātnieki ir guvuši panākumus pilnībā funkcionējošu beta šūnu laboratoriskā izaudzēšanā no inducētajām pluripotentajām cilmes šūnam, mērķējot uz cukura diabēta pilnīgu izārstēšanu nākotnē. Aizkuņģa dziedzera pētniecības karti papildina vēl vairāki citi vadošie centri ASV un Kanādā, kas nodrošina fundamentālus atklājumus un virza uz priekšu jaunākās paaudzes ārstēšanas tehnoloģijas. Onkoloģijas un reģeneratīvās medicīnas jomā izceļas Memoriālais Slouna-Keteringa vēža centrs (Memorial Sloan Kettering Cancer Center) Ņujorkā. Šajā centrā tiek veikti unikāli pētījumi par aizkuņģa dziedzera adenokarcinomas šūnu spēju “paslēpties” no imūnsistēmas. Šeit zinātnieki aktīvi izstrādā un klīniskajos pētījumos pārbauda personalizētās mRNA neoantigēnu vakcīnas, kas tiek radītas individuāli katram pacientam pēc audzēja izgriešanas, lai stimulētu T šūnu uzbrukumu mikrometastāzēm. Cukura diabēta un endokrīnās pašregulācijas pētniecībā globāls līderis ir Džoslina Diabēta centrs (Joslin Diabetes Center) Bostonā, kas ir pasaulē lielākā neatkarīgā diabēta pētniecības iestāde. Šeit zinātnieki koncentrē uzmanību aizkuņģa dziedzera beta šūnu autoimūna uzbrukuma aizsardzībai un pēta molekulāros mehānismus, kas ļautu stimulēt paša organisma rīcībā esošo beta šūnu masveida reģenerāciju. Mehāniskās pašregulācijas un bioelektronikas jomā vadošā loma ir Meijo klīnikai (Mayo Clinic) Ročesterā. Tās inženieri un klīnicisti ir priekšgalā mākslīgās aizkuņģa dziedzera sistēmas (slēgtās cilpas algoritmu) pilnveidošanā un testēšanā, integrējot viedos sensorus ar insulīna un glikagona dubultajiem sūkņiem. Kanādā vadošais centrs eksokrīnās funkcijas un iedzimto slimību izpētē ir Slimo bērnu slimnīca (Hospital for Sick Children), kas atrodas Toronto. Šīs iestādes zinātnieki ir būtiski papildinājuši pasaules mēroga ieguldījumu cistiskās fibrozes gēna identificēšanā un joprojām vada starptautiskus projektus par to, kā jaunākie CFTR modulatori bērnībā palīdz saglabāt aizkuņģa dziedzera audus un novērst agrīnu rētošanos.

Āzijas reģionā pētniecība attīstās nepieredzētā ātrumā, izmantojot masīvas pacientu kohortas. Japānas Nacionālais vēža centrs (国立がん研究センター, Kokuritsu Gan Kenkyū Sentā) Tokijā ir vadošais spēks robotizēto operāciju taktikā un audzēju biomarķieru skrīningā Austrumāzijas populācijā, kur tieši tiek pētīta ģenētiskā predispozīcija un dzīvesveida faktoru ietekme uz dziedzera veselību. Ķīnā galvenā loma ir Žueidzjinas slimnīcai (瑞金医院, Ruìjīn Yīyuàn), kas ir saistīta ar Dzjaotun universitātes Medicīnas skolu (上海交通大学医学院) Šanhajā. Šis centrs ir kļuvis par vienu no pasaulē lielākajiem akūta pankreatīta pētniecības centriem, kas ik gadu uzņem tūkstošiem pacientu, vadot klīniskos pētījumus par agrīnu intensīvo terapiju un mazāk invazīvām ķirurģiskajām metodēm smagas pankreonekrozes gadījumos. Smagu akūtu stāvokļu izpētē nozīmīga loma ir Seulas Nacionālās universitātes slimnīcai (서울대학교병원) Dienvidkorejā. Šeit speciālisti analizē masīvus klīniskos datus un izstrādā jaunus, mazāk invazīvus protokolus lokālu komplikāciju (piemēram, inficētas pankreonekrozes) endoskopiskai drenāžai un caurasinsvadu sekvestrektomijai, būtiski samazinot mirstību pacientu vidū.

Klusā okeāna reģionā fundamentālu ieguldījumu sniedz Garvana Medicīnisko pētījumu institūts (Garvan Institute of Medical Research) Sidnejā (Austrālijā). Šī centra pētnieki ir specializējušies aizkuņģa dziedzera vēža genoma telpiskajā kartēšanā un trīsdimensiju (3D) audu mikrovides modelēšanā. Tas ļauj laboratorijā precīzi simulēt, kā blīvā stroma bloķē ķīmijterapijas molekulu piekļuvi audzējam. Turpmākā progresīvi straujā pētniecības attīstība un virzība vieš pamatotu optimismu, ka nākotnē aizkuņģa dziedzera slimības tiks diagnosticētas vēl pirms to pirmo simptomu parādīšanās, ievērojami uzlabojot pacientu dzīvildzi un dzīves kvalitāti.