Sutartiņu dziedāšana ir sinkrētisks mākslas veids, kas atspoguļo saikni starp mūziku, tekstu un kustību. Sutartines izpilda sievietes, bieži vien vienlaikus arī dejojot, savukārt to pašu sutartiņu instrumentālās versijas tradicionāli izpilda vīrieši. Sutartiņu izpildījuma daudzveidību – dziedāšanu, pūšanu un dejošanu – apzīmē tautas termins tūtavimas (no darbības vārda tūtuoti ‘pūst, taurēt’).

Izšķir dziedamās sutartines; deju sutartines (dejas ir vienkāršas: iešana pa apli, pāris pret pāri u. tml.); sutartiņu instrumentālās versijas, ko spēlē ar piecstīgu kanklēm, daudītēm (divi vai trīs pūtēji), skudučiem (divi pūtēji) un koka stabulēm (divi vai trīs pūtēji); sutartinēm radniecīgus instrumentālus polifoniskus skaņdarbus, ko kolektīvi (3–6 pūtēji) izpilda ar skudučiem vai koka taurēm (ragai); vokāli instrumentālās sutartines (kapelijos), kurās dziedāšana mijas ar muzicēšanu (vai instrumenti skan starp dziedājuma frāzēm), izmantojot skudučus, koka stabules un birbīnes.

Pazīstamas darba (rudzu pļaujas, linu plūkšanas u. c.), kalendāro svētku, kāzu, ģimenes, militāri vēsturiskās un citu veidu sutartines. To tekstos atrodamas atsauces uz senajiem nodarbošanās veidiem – medībām un biškopību. Poētiskā teksta īpatnības: arhaisku refrēnu (tūto, tatato, lingo, dūno, kadujo, dobilio u. c.) biežs lietojums, kā arī politekstualitāte – vienlaikus skan atšķirīgi teksti: satura paplašinājums un refrēni.

Ziemeļaustrumu Aukštaitijā sutartines sauca par dziedājumiem (giesmės), tādējādi uzsverot atšķirību no dziesmām, kas nav saistītas ar dažādiem etnogrāfiskajiem un folkloras rituāliem. 

Sutartinēm raksturīgākās pazīmes ir lineārā polifonija un imitējoša polifonija; veseluma veidošana no nelieliem, pastāvīgi atkārtotiem ritma un muzikālajiem motīviem; cikliskums; zilbiska mūzikas un teksta attiecība (“kapāšana”, “klukstēšana” vai “kakšķēšana”); poliritmija un ritmiskā komplementaritāte ar biežu sinkopēšanu; bināra melodiskā struktūra; savijušās balsis ar regulāru vai biežu harmonizāciju sekundu intervālos; maksimāla skanējuma sprieguma panākšana, balsīm (vokālajām partijām) savstarpēji “sitoties”; laba balsu saskaņa.

Sutartines iedala pēc dažādiem kritērijiem: pēc balsu savienošanas veida – heterofonajās un polifonajās, pēc skaņkārtas struktūras – polimodālajās un monomodālajās, pēc ritma – poliritmiskajās un homoritmiskajās. Tām raksturīgas ne tikai politonālas un polimodālas, bet arī politembrālas balsu attiecības. Bieži sastopama poliritmija un polimetrija.

Pēc muzikālajām īpatnībām izšķir četrus sutartiņu izplatības areālus: 1) Biržu un Vabalninkas apkārtne; 2) Kupišķu, Zarasu apkārtne; 3) Švenčoņu un Adutišķu apkārtne; 4) Ukmerģes un Širvintu apkārtne. Visizteiktāk atšķiras pirmā (ziemeļu) un trešā (austrumu) areāla sutartines. Ziemeļu areālā sekunda ir vienīgais intervāls un skaniskā skaistuma etalons. Šā areāla sutartiņu nosaukumi ir kapotinės, sektinės, palaidos, saugės un paduotinės. Dziedājumam raksturīgas specifiskas instrumentālās mūzikas iezīmes – skandēšana, “klukstēšana” u. c. Austrumu areālā sekunda ir nejauši radusies balsu saskaņa, kas veidojas improvizētas heterofoniskas balsu savstarpējās saskaņošanās rezultātā. Secīga melodisko intonāciju attīstība, lēnāks izpildījuma temps un vienmērīgāks ritms liecina par šā areāla sutartiņu vokālo dabu. Austrumu areāla unisoni–heterofoniskās un maiņdziedājuma sutartines sauc par ketruinēm (keturinės), trejinēm (tryninės), paruginēm (paruginės; rituālā rudzu lauka apstaigāšana), ciutelēm (ciutełės – sutartiņu grupa ar raksturīgu “čiepstošu” izpildījumu) u. c.

Pēc izpildītāju skaita un daudzbalsības veida izšķir trīs galvenos sutartiņu dziedāšanas veidus: dvejine (dvejinė – divu dziedātāju kontrapunkts), trejine (trīs dziedātāju kanons) un keturine (antifonisks četru dziedātāju kontrapunkts). Iedalījums pēc izpildītāju skaita ir visizplatītākais. Zināmi apmēram 40 dažādi izpildīšanas veidi, kas saistīti ar noteiktu funkciju un izplatīti konkrētās teritorijās. Katram no galvenajiem veidiem ir daudz apakštipu.

Sutartiņu dziedātājas parasti ir sievietes (reizēm dziedājuši arī vīrieši), bet instrumentus visbiežāk spēlēja vīrieši, lai gan skudučus pūta arī sievietes. Kolektīvajās sutartinēs un vēlākajos kopīgajos deju dziedājumos piedalās arī vīrieši (dejojot vīrieši nedzied, bet tikai izdod ritmiskas skaņas – ūjina). Tradicionāli sutartines dzied nelielas – 2–4 sieviešu – grupas. Dažkārt piedalās arī vairāk izpildītāju, tas saistīts ar konkrētu funkciju: dejošanu, rudzu lauka apstaigāšanu u. c.

Precīzi noteikt sutartiņu rašanās laiku ir sarežģīti, jo līdz 16. gs. nav saglabājušās rakstītas liecības par to pastāvēšanu. Pirmo reizi sutartines minētas Motiejus Strijkovska (Motiejus Strijkovskis) “Hronikā” (Kronika, 1582), tomēr nav skaidrs, vai runa tiešām ir par sutartinēm. Tajā pievērsta uzmanība dziedāšanai, dziedātājiem stāvot vienam pret otru ar plaši atvērtām mutēm; aprakstīta dziedāšana, nepārtraukti atkārtojot piedziedājumu lado, lado un plaukšķinot plaukstas, kā arī minēta garu tauru pūšana.

Sutartines ar melodijām daudz tika pierakstītas tikai 20. gs. sākumā, kad kolektīvās dziedāšanas tradīcija jau sāka izzust. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā mainījusies muzikālā estētika noteica arī citādu lauku iedzīvotāju attieksmi pret sutartinēm. To dziedājums sāka šķist nesaskanīgs un haotisks, bet pašas dziedātājas tika izsmietas. Dabiskā sutartiņu pārmantošanas tradīcija no paaudzes paaudzē Lietuvas ciemos izzuda 20. gs. pirmajā pusē.

Sutartiņu dziedāšanas atdzimšana sākās 20. gs. 70. gados Viļņā un turpinās līdz pat mūsdienām. Tiek dibinātas arvien jaunas nelielas sutartiņu dziedātāju grupas: Sasutalas (Kauņa, 2008), Kadujo (Kauņa, 2008), Ūtara (Viļņa, 2012), folkloras ansamblis Čiulbutė (Ignalina, 1999), Alsūnė (Molēti, 2017), folkloras ansamblis Varangė (Viļņa, 1998), Devyniaragė (Ežereļi, 2018) u. c. Viena no senākajām grupām, kas izpilda tieši sutartines, ir Trys Keturiose (Viļņa, 1981), kas ne vien saglabā autentisko dziedāšanas manieri, bet arī meklē dažādas sutartiņu pastāvēšanas formas mūsdienu kultūrā.

Sutartines tiek dziedātas dažādos pasākumos: starptautiskajos folkloras festivālos “Skan kankles” (Skamba skamba kankliai, kopš 1973. gada, Viļņa), “Atbalsojas stabules” (Atataria lamzdžiai, kopš 1984. gada, Kauņa), “Zvaigznes” (Lauksnos, kopš 2017.gada, Klaipēda), Lingaudala (kopš 1999. gada, Kupišķi), Baltica (kopš 1987. gada pārmaiņus Lietuvā, Latvijā un Igaunijā) u. c., neofolkloras festivālā “Mēness melnradzis” (Mėnuo juodaragis, 1995), kas noticis dažādās vietās Lietuvā, Dzīvās arheoloģijas dienās (Gyvosios archeologijos dienos, kopš 1999. gada, Ķernave), kā arī ikgadējā Aukštaitijas novada sutartiņu festivālā Sutarjėla (2006).

Kanoniķis Adolfs Sabaļausks (Adolfas Sabaliauskas) 19. gs. beigās sāka sutartines pierakstīt. Nozīmīgs ir A. Sabaļauska un somu folklorista Aukusti Niemi (Aukusti Robert Niemi) sagatavotais krājums “Lietuviešu dziesmas un dziedājumi Lietuvas ziemeļaustrumos” (Lietuvių dainos ir giesmės šiaurrytinėje Lietuvoje, 1912), ko A. Sabaļausks vēlāk papildināja ar nošu krājumu “Lietuviešu dziesmu un dziedājumu notis” (Lietuvių dainų ir giesmių gaidos, 1916).

Lielu ieguldījumu sutartiņu (īpaši instrumentālo) pierakstīšanā, izpētē un popularizēšanā devis Stasis Paļulis (Stasys Paliulis), kurš sarakstījis darbu “Lietuviešu tautas instrumentālā mūzika” (Lietuvių liaudies instrumentinė muzika, 1959). Visi S. Paļuļa darbi publicēti Aļģirda Vīžinta (Algirdas Vyžintas) monogrāfijā “Sutartiņu un skuduču ceļos: Stasis Paļulis. Folklorista dzīve un darbi” (Sutartinių ir skudučių keliais: Stasys Paliulis. Tautosakininko gyvenimas ir darbai, 2002).

Viens no ievērojamākajiem 20. gs. vidus sutartiņu pētniekiem ir folklorists Zenons Slavjūns (Zenonas Slaviūnas), kurš 1935.–1941. gadā fonogrāfa platēs (vaska cilindros) ierakstīja pēdējo autentisko dziedātāju grupu izpildījumu. Īpaši nozīmīgs ir viņa sutartinēm veltītais trīs sējumu izdevums “Sutatines: daudzbalsīgās lietuviešu tautasdziesmas” (Sutartinės: daugiabalsės lietuvių liaudies dainos, 1958–1959). Šis izdevums sagatavots, izmantojot visus līdz tam pastāvējušos rokrakstu krājumus un drukātos avotus par sutatinēm.

Sutartiņu izcelsmes, pastāvēšanas, izplatības un citi jautājumi aktuāli arī mūsdienās. To apliecina jaunākie pētījumi. Lielāko uzmanību sutartiņu izpētei un popularizēšanai mūsdienās pievērš etnomuzikoloģe un sutartiņu dziedātāja Daiva Račūnaite-Vīčiniene (Daiva Račiūnaitė-Vyčinienė). Sutartines viņa pēta ne tikai kā savdabīgu lietuviešu fenomenu, bet arī kā daļu no universālās sekundārās daudzbalsības (vācu Schwebungsdiaphonie) kopuma.

Rītis Ambrazevičs (Rytis Ambrazevičius) pēta sutartines akustikas un mūzikas psiholoģijas aspektā. Ause Nakiene (Austė Nakienė) meklē kopīgās iezīmes starp sutartinēm un lietuviešu, latviešu un igauņu refrēniskajām dziesmām, kā arī pievēršas jautājumiem par sutartiņu mūsdienu izpausmēm. Etnoloģe Daiva Šekauskaite (Daiva Šeškauskaitė) pēta sutartines rituālu kontekstā un padziļināti analizē refrēnu semantiku. Etnohoreoloģe Daļa Urbanavičiene (Dalia Urbanavičienė) piedāvājusi jaunu rotaļu un deju sutartiņu klasifikāciju. Organoloģe Rūta Žarskiene (Rūta Žarskienė) pētījusi skudučus un to repertuāru.

Sutartines dažādos aspektos analizējuši arī mūzikas pētnieki Jozs Antanavičs (Juozs Antanavičs), Rūta Gaidamavičūte (Rūta Gaidamavičiūtė), Vita Grodīte (Vita Gruodytė), Jūrate Landsberģīte (Jūratė Landsbergytė) u. c. R. Gaidamavičūte izteikusi atziņu, ka spēcīga sutartiņu ietekme jūtama daudzu mūsdienu komponistu – Remigija Merkeļa (Remigijus Merkelys), Justes Janulītes (Justė Janulytė), Egidijas Medekšaites (Egidija Medekšaitė) u. c. – daiļradē.

Sutartines piesaista arī ārvalstu etnomuzikologu – Alises Elšekovas (Alice Elscheková), Nikolaja Kaufmana (Николай Янков Кауфман), Gerarda Mesnera (Gerard Florian Messner), Edvina Gaista (Edwin Ernst Moritz Geist), Abrama Jusfina (Абрам Григорьевич Юсфин), Džozefa Džordanijas (Joseph Jordania) u. c. – uzmanību. Sutartines sistemātiski pēta arī latviešu etnomuzikologs Mārtiņš Boiko.

Sutartines ir kļuvušas par vienu no spilgtākajiem lietuviešu kultūras identitātes simboliem. 2010. gadā tās iekļautas Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā.