Krīklis ir Eiropas mazākā pīle. Cirkumpolārs ligzdošanas areāls, kas aptver Ziemeļamerikas un Eirāzijas ziemeļu daļu. Ziemo Ziemeļamerikas dienvidu daļā, Rietumeiropā, Vidusjūras reģionā, Āfrikā un Āzijas dienvidu un dienvidaustrumu daļā. Gājputns, Latvijā novērojams visu gadu, taču ziemo nelielā skaitā. Ligzdošanas laikā apdzīvo galvenokārt dažādas ūdenstilpes mežos un augstajos purvos. Visēdājs. Pārtiek no grīšļu, graudzāļu un ūdensaugu sēklām, ūdenskukaiņiem un to kāpuriem, gliemjiem un vēžveidīgajiem.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas crecca. Ģints nosaukums anas latīņu valodā nozīmē ‘pīle’. Sugas apzīmējums crecca atvasināts no krīkļa nosaukuma zviedru valodā – kricka, kas savukārt balstīts uz putna saucienu.

Saskaņā ar AviList taksonomiju krīklis tiek uzskatīts par vienu sugu ar divām pasugām: Anas crecca crecca, kas sastopama Eirāzijā, un Anas crecca carolinensis, kas izplatīta Ziemeļamerikā. Taču daļā avotu A. c. carolinensis tiek izdalīta kā atsevišķa suga – Anas carolinensis (zaļspārnu krīklis).

Ķermeņa garums ir apmēram 37 cm, svars – 200–450 g. Mazākā no Eiropas pīlēm. Divdaļīgs – zaļi melns – spārna spogulis. Tēviņam riesta tērpā kastaņbrūna galva, galvas sāni zaļi. Zemastes sānos gaišdzeltens laukums ar melnu malu. Ķermenis pelēks. Pasugai A. c. crecca pār ķermeni balta horizontāla līnija. Pasugai A. c. carolinensis šīs līnijas nav, bet ir balta vertikāla līnija gar krūšu malu. Mātīte brūna ar tumšām svītrām un lāsumiem. Gaišs plankums vai svītra gar zemasti.

Tēviņa sauciens ir skanīgs svilpiens “krit”, kas devis sugai nosaukumu latviešu un arī citās valodās. Mātītei klusa, augsta pēkšķēšana ar nazālu pieskaņu, pirmā zilbe augstāka, pārējās krītošas.

Krīklis ir gājputns, Latvijā novērojams visu gadu, taču ziemo nelielā skaitā.

Ligzdošanas laikā apdzīvo galvenokārt dažādas ūdenstilpes mežos un augstajos purvos – bebru dīķus, ezeriņus, lielākas meža peļķes, upes, strautus, grāvjus. Dažkārt ligzdo arī ezeru salās. Ceļošanas laikā lielākā koncentrācijā sastopams lielos, aizaugušos ezeros un zivju dīķos.

Visēdājs. Pārtiek no grīšļu, graudzāļu un ūdensaugu sēklām, ūdenskukaiņiem un to kāpuriem, gliemjiem un vēžveidīgajiem.

Ligzda uz zemes, labi paslēpta, var būt samērā tālu no ūdens. Tā ir bedrīte, izklāta ar augiem un spalvām.

Olas ir no gaišas krēmkrāsas līdz olīvdzeltenbrūnām, to izmērs vidēji ir 45,5x33,5 mm. Latvijā atrastajās ligzdās dējumā 5–11 olas, taču reizēm olu skaits var būt līdz 16. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati, bet tēviņš mēdz uzturēties tuvumā. Perēšanas ilgums ir 23–24 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos aprūpē mātīte, bet tēviņš var uzturēties tuvumā. Lidspēju mazuļi iegūst apmēram 44 dienu vecumā.

Cirkumpolārs ligzdošanas areāls, kas aptver Ziemeļamerikas un Eirāzijas ziemeļu daļu, dienvidos līdz Amerikas Savienoto Valstu (ASV) centrālajai daļai, Kazahstānas centrālajai daļai, Ķīnas ziemeļaustrumiem. Ziemo Ziemeļamerikas dienvidu daļā, Rietumeiropā, Vidusjūras reģionā, Āfrikā galvenokārt uz ziemeļiem no ekvatora un Āzijas dienvidu un dienvidaustrumu daļā. Pasaules populācijas tendence nav zināma.

Ligzdošanas izplatība Eiropā kopš 20. gs. 80. gadiem mazliet samazinājusies, īpaši areāla dienvidu daļā. Eiropā ligzdojošās populācijas tendence nav zināma, bet ziemojošā populācija pieaug.

Latvijā 20. gs. sākumā krīklis bija ļoti bieži sastopams ligzdotājs, taču 20. gs. otrajā pusē ligzdojošo putnu skaits samazinājās. 70. gados Latvijā ligzdoja 4000–5000 pāru krīkļu. 90. gadu sākumā vērtēts, ka ligzdojošā populācija ir 3000–5000 pāru liela, un norādīts uz populācijas samazināšanos. 2024. gadā vērtēts, ka Latvijā ligzdojošā populācija ir 1400–2500 pāru. Ņemot vērā atšķirīgu Latvijas apsekotības līmeni un atšķirības populācijas lielumu aplēsēs, populācijas pārmaiņas nav iespējams novērtēt.

Krīklis ir dispersi izplatīts visā Latvijas teritorijā. Starp 1980.–1984. un 2000.–2004. gadu ligzdošanas izplatība Latvijā samazinājusies, un tā turpinājusi samazināties arī starp 2000.–2004. un 2013.–2017. gadu. Starp 2013.–2017. un 2020.–2024. gadu izplatība šķietami saglabājusies stabila.

Latvijā ziemojošo krīkļu skaits ir neliels. 20. gs. 90. gadu sākumā ziemojošo putnu skaits bija 0–10, bet 2019.–2024. gadā – 31–59. Ziemojošo putnu skaits ir palielinājies gan ilgtermiņā, gan īstermiņā.

Caurceļošanas laikā rudenī un pavasarī krīklis Latvijā sastopams lielā skaitā. Piemēram, 2026. gada 27. aprīlī Ēriks Hiršfelds (Erik Hirschfeld) Akmeņragā 4,5 stundu laikā uzskaitījis 4630 krīkļus. Savukārt rudens migrācijā lielākais vienuviet reģistrētais skaits ir 1200 putnu, ko 2008. gada 30. septembrī Orenīšu dīķos (Lubāna mitrājā) atzīmējuši Māris Strazds un Jānis Ķuze. Par kopējo caurceļojošo putnu skaitu un tā pārmaiņām trūkst informācijas.

Pasaulē un Eiropā suga nav atzīta par apdraudētu. Latvijā ligzdojošā populācija nav apdraudēta, bet par caurceļojošo populāciju trūkst datu.

Populācijas samazinājums Latvijā 20. gs. otrajā pusē skaidrots ar slapjo mežu un nelielu mitrāju nosusināšanu. Vērtējot sugas apdraudētību Eiropas mērogā, norādīts, ka galvenos draudus populācijai rada medības, dzīvotņu degradācija, svina munīcijas izmantošana un, iespējams, arī rekreācijas aktivitāšu radītais traucējums.

Gan Latvijā, gan citur krīklis ir medījama suga. Latvijā gadā tiek nomedīti 300–1400 krīkļi.

Salīdzinoši bieži lietots krīkļa nosaukuma sinonīms latviešu valodā ir arī ‘kriķis’.

Krīklis iekļauts Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.