Arboreomorfi jeb kokveidīgie dzīvnieki bija ediakara perioda organismi, kas mūsdienās ir izmiruši un kuriem bija raksturīga zarota kokveida ķermeņa uzbūve. Tie bija piestiprinājušies pie jūras gultnes. Arboreomorfi bija nozīmīga jūras ekosistēmu sastāvdaļa, tomēr to sistemātiskais stāvoklis joprojām ir neskaidrs.

Kokveidīgie dzīvnieki ir vieni no vecākajiem zināmajiem daudzšūnu organismiem uz Zemes. To fosilijas ir no ediakara perioda sākuma, kad pēc globālā apledojuma okeānos ievērojami palielinājās skābekļa daudzums. Zinātnieki uzskata, ka kokveidīgie dzīvnieki attīstījās no agrīnajiem bentiskajiem daudzšūnu organismiem ar mīkstu ķermeni un bez mineralizēta skeleta. Evolūcijas gaitā kokveidīgajiem dzīvniekiem izveidojās virzienveida (apikālā) augšana un aizvien sazarotāks ķermenis, palielinājās ķermeņa izmēri. Kokveidīgajiem dzīvniekiem neattīstījās ekstremitātes, kustību orgāni un neveidojās aktīvas kustības, arī vēlākajiem dzīvniekiem raksturīgas orgānu sistēmas. Nav zināmi daudzi kokveidīgo dzīvnieku aspekti (īpaši to fizioloģija, arī mūsdienu pēcteči), tādēļ joprojām nav pilnīgas skaidrības par kokveidīgo dzīvnieku sistemātisko piederību. Daļa zinātnieku tos uzskata par agrīniem dzīvniekiem, bet citi – par pilnīgi atsevišķu un izmirušu daudzšūnu organismu atzaru.

Kokveidīgo dzīvnieku ķermenis bija 2 cm–2 m garš, spalvveida vai kokveida. Tas bija fraktāli (atkārtoti zarots) sazarots. Dažām sugām bija pat piektās pakāpes sazarojums. Šāda uzbūve ievērojami palielināja dzīvnieku ķermeņa virsmas laukumu un nodrošināja efektīvāku vielu apmaiņu. Kokveidīgo dzīvnieku ķermeņa sazarojums bija mazāk izteikts nekā rangeomorfiem (Rangeomorpha). Daudzām kokveidīgo dzīvnieku sugām ķermenis bija divpusēji simetrisks. Dažām sugām viss ķermenis atradās vienā plaknē, bet citām bija trīsdimensionāla uzbūve. Uzskata, ka kokveidīgo dzīvnieku ķermenis auga visas dzīves garumā, juvenilie īpatņi no pieaugušajiem atšķīrās ar zaru skaitu un zaru izmēru. Daudzām fosilijām uz ķermeņa virsmas novērotas gareniskas rievas, paralēlas līnijas vai krokas. Atrastajās kokveidīgo dzīvnieku fosilijās nav konstatēti pierādījumi par mineralizēta skeleta vai citu cietu balsta elementu klātbūtni, tādēļ uzskata, ka to ķermenis sastāvēja no elastīgiem šūnu vai audu slāņiem, kas saglabājušies kā nospiedumi nogulumiežos. Fosilijās nav atrasti pierādījumi par kokveidīgo dzīvnieku spēju pārvietoties, kustību orgāniem, muskuļiem vai citām orgānu sistēmām, muti un anālo atveri ieskaitot. Uzskata, ka kokveidīgie dzīvnieki bija bentiski organismi un pie jūras gultnes piestiprinājās ar īpašu disku. Disks bija apaļš vai eliptisks, 0,5–20 cm diametrā. Diskam bija gluda vai rievota virsma, un tas varēja atrasties uz t. s. mikrobiālajiem paklājiem vai daļēji iegremdēts jūras nogulumos. Lielākajai daļai sugu sazaroto ķermeni ar piestiprināšanās disku savienoja kāts. Tas bija cilindrisks, elastīgs un varēja sasniegt vairāku desmitu centimetru garumu. Kāts pacēla ķermeni virs substrāta, nodrošināja labāku ūdens straumju piekļuvi un samazināja nogulu uzkrāšanos uz ķermeņa. Tieši pierādījumi par vairošanās veidu kokveidīgo dzīvnieku fosilijās nav atrasti, bet uzskata, ka arboreomorfi varēja vairoties bezdzimumiski (pumpurojoties, daloties) vai dzimumiski, kad dzimumšūnas izdalījās ūdenī un apaugļošanās bija ārēja. Fosiliju pētījumi liecina, ka jaunās paaudzes izplatīšanās notika nelielā attālumā no mātes organisma. 

Kokveidīgo dzīvnieku klases Arboreomorpha (Erwin, Laflamme, Tweedt, Sperling, Pisani, Peterson, 2011) pārstāvji mūsdienās ir izmiruši.

                                    1) ģints Arborea (Glaessner, Wade, 1966)

                                    2) ģints Charniodiscus (Ford, 1958)

                                    3) ģints Khatyspytia (Fedonkin, 1985)

                                    4) ģints Spriggia (Southcott, 1958)

                                    5) ģints Vaizitsinia (Sokolov, Fedonkin, 1981) 

Kokveidīgie dzīvnieki bija sastopami pirms aptuveni 575–539 miljoniem gadu ediakara periodā un izmira tā beigās. Par izmiršanas cēloņiem uzskata būtiskas okeāna ūdens ķīmiskās izmaiņas, bentisko substrātu izmaiņas (iemesls bija dzīvnieku rakšanās nogulumos), konkurenci ar jauniem organismiem un aktīvu plēsēju parādīšanos. Kokveidīgie dzīvnieki apdzīvoja seklas jūras, kontinentālos šelfus un nogāzes līdz vairāku simtu metru dziļumam. Tie bieži atradās uz mikrobiālajiem paklājiem uz jūras gultnes. Kokveidīgo dzīvnieku fosilijas atrastas galvenokārt smalkgraudainos smilšakmeņos vai aleirolītos. Uzskata, ka tie dzīvojuši kolonijās, jo izolētu īpatņu fosilijas atrastas reti. Dažās fosiliju atradnēs novērots īpatņu izkārtojums pēc vecuma, kad jaunie īpatņi bija koncentrējušies ap pieaugušajiem īpatņiem. Tas, iespējams, liecina par kāpuru ierobežotu izplatīšanos vai lokālu vairošanos. 

Uzskata, ka kokveidīgie dzīvnieki barojās osmotrofiski ar visu ķermeņa virsmu. Kokveidīgo dzīvnieku pētījumi sniedz informāciju par agrīnās daudzšūnu dzīvības attīstību. To zarotā uzbūve parāda, ka agrīnā daudzšūnu dzīvības evolūcija notika vairākos neatkarīgos virzienos. Daļa vēlāk pilnībā izzuda.