Pētera Pētersona daudzpusīgā darbība būtiski ietekmēja Latvijas mākslas un kultūras dzīvi 20. gs. pirmajā pusē. Viņš izcēlās ar reālisma tradīcijās balstītu ainavu glezniecību, aktīvu dalību mākslas dzīvē, nozīmīgu ieguldījumu mākslas pedagoģijā un devumu latviešu humora un satīras literatūrā.

P. Pētersons dzimis amatnieka Jāņa Pētersona ģimenē. Pētersonu dzimtas tiešais priekštecis bija Kokmuižas zemnieks Vīteļu Pēteris, viens no 1802. gada Kauguru zemnieku nemieru vadītājiem. Pēc uzvārdu došanas viņa pēcnācēji ieguva uzvārdu Pētersons, kas vācu valodā nozīmēja ‘Pētera dēls’. Šis tulkojums ir pamatā P. Pētersona pseidonīmam Pēterdēls.

Pamatizglītību P. Pētersons ieguva Valmieras draudzes skolā. 1896. gadā viņš pabeidza Valmieras pilsētas skolu. Pēc tam divgadīgos kursos (1897‒1899) ieguva tautskolotāja tiesības, vēlāk arī mājskolotāja tiesības. Paralēli skolotāja darbam P. Pētersons no 1910. gada līdz 1915. gadam mācījās Rīgas pilsētas mākslas skolā, kur viņa pedagogi bija Janis Rozentāls, Jānis Roberts Tillbergs un Vilhelms Purvītis. P. Pētersonam  bija svarīgi pārliecinoši pozicionēties kā profesionālam ainavu gleznotājam un tāpēc viņš no 1921. gada līdz 1926. gadam studēja Latvijas Mākslas akadēmijas V. Purvīša ainavu glezniecības meistardarbnīcā. Nepieciešamību pēc jaunām vēsmām un augsta profesionalitātes standarta P. Pētersons aprakstījis savos ceļojumu iespaidos Rietumeiropā. Apraksti publicēti 1924. gadā izdevumā “Nedēļa”. Publikācijas veltītas muzeju un izstāžu apskatei, vēsturiskiem mākslas pieminekļiem un izstādēm.

No 1899. gada P. Pētersons strādāja par skolotāju Dikļu pagasta skolā, pēc tam līdz 1906. gadam Limbažu pilsētas skolā, 1907.‒1908. gadā Pēterburgas Svētā Pētera baznīcas skolā (Школa при церкви Святого Петра в Санкт-Петербурге). 1908. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Rīgā un turpināja skolotājā darba gaitas Latvijas izglītības biedrības skolā, bet no 1910. gada strādāja par zīmēšanas skolotāju Pētera reālskolā Rīgā un Pirmā pasaules kara gados kopā ar skolu evakuējās uz Tērbatu (mūsdienās Tartu). No evakuācijas 1918. gada beigās P. Pētersons pārcēlās uz Valmieru un strādāja par skolotāju Valmieras reālskolā un Valmieras Tautas augstskolā. No 1919. līdz 1937. gadam P. Pētersons strādāja par zīmēšanas skolotāju Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā (kopš 1996. gada Rīgas Valsts 1. ģimnāzija).

1918. gada beigās un 1919. gada pirmajā pusē P. Pētersons bija viens no aktīvākajiem mākslinieku apvienības “Baltā vārna” biedriem. No 1918. gada viņš piedalījās izstādēs. No 1920. līdz 1937. gadam P. Pētersons bija aktīvs Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs, 1920. gadā un 1921. gadā bija toreizējā vienības priekšsēdētāja Jāņa Jaunsudrabiņa vietnieks. No 1925. līdz 1932. gadam viņš bija Neatkarīgo mākslinieku vienības valdes sekretārs. 1938. gadā Neatkarīgo mākslinieku vienība sarīkoja P. Pētersona piemiņas izstādi. Mākslinieka radošā prakse balstījās konvencionāla klasiskā reālisma glezniecības skolas tradīcijās, naturālistiski krāšņā kolorītā, attīstot individuālu vizuālo valodu. Viņa darbos nozīmīgu vietu ieņēma ainava. P. Pētersonam ainavu glezniecība bija arī būtisks iztikas avots. Viņa gleznas regulāri nopirka no Latvijas Mākslas akadēmijas vai Neatkarīgo mākslinieku vienības izstādēm. Tas ļāva doties ceļojumos uz Rietumeiropu un papildināt savas zināšanas mākslas muzejos. P. Pētersona reālisma manierē gleznotās ainavas aptvēra ļoti precīzu un konkrētu emocionāli piesātinātu veltījums Latvijai, tās cilvēkiem un dabai. To vienkāršotā, ornamentālā un nedaudz naivā forma ietver vairākus nozīmes slāņus, atklājot laika ritējuma skaistumu un uzsverot vienkāršības nozīmi pasaules kārtības uztverē. Šo vēstījumu pastiprina viegli sentimentāla tieksme pēc skaidrības un harmonijas. P. Pētersons aktīvi iesaistījās arī citās mākslas dzīves aktivitātēs. Redzamākā no tām bija 1920. gadā Rīgā pēc Riharda Zariņa ierosinājuma sarīkotā klasiskā reālisma pārstāvju afēra, kas tiek dēvēta par “Kasparsiondi”. Pēc Rīgas mākslinieku grupas pirmās izstādes Pilsētas mākslas muzejā J. R. Tillbergs kopā ar P. Pētersonu, Jāni Munci, Jēkabu Manguli, Reinholdu Kasparsonu un R. Zariņu uzgleznoja gleznu parodijas un tās izstādīja kā R. Kasparsona pienesumu modernismam, nodēvējot to par bumbismu, lai izsmietu jaunās mākslas pašas radīto valodu ar dažādiem jaunlaiku “ismiem”. Mūsdienās šī modernistus apvainojošā, bezjēdzīgā akcija tiek uzskatīta par pirmo performanci Latvijas mākslā.

Savus feļetonus un humoristiskos dzejojumus P. Pētersons (ar pseidonīmu Pēterdēls) publicēja žurnālos; “Svari”(1920‒1921, 1924‒1925), “Rūgtās Drapes” (1922‒1923), “Pūcesspieģelis” (1924‒1925). Rakstus un māksla kritikas viņš publicējis arī citos žurnālos un dienas presē. No 1921. gada P. Pētersons laikrakstā “Brīvā Zeme” un žurnālā “Svari” publicēja jautrus feļetonus par Ustuptēvu. P. Pētersons ar paša zīmētu vāku izdevis humoristiskās prozas krājumus “Ustuptēvs priekos un bēdās” (1923) un “Ustuptēvs ārzemēs” (1924). Ustuptēva tēlu savos darbos pēcāk plaši izmantoja arī citi autori. 1935. gadā izdota P. Pētersona (Pēterdēla) rakstu izlase “Pie skala uguns” . Savās humoreskās P. Pētersons piedāvāja daudzdimensionālu, sajūtu pieredzē balstītu humora interpretācija no ikdienas dzīves un varas struktūrām līdz mākslai un arhitektūrai. 20. gs. 30. gadu pirmās puses Rīgas Radiofonā (kopš 1992. gada Latvijas Radio) P. Pētersons izveidoja un vadīja humora raidījumu “Mana Jūle”.

P. Pētersons uzskatāms par vienu no izcilākajiem humora un satīras meistariem 20. un 30. gadu latviešu literatūrā. Viņš savās humoreskās ironiski veikli un asprātīgi izmantojis humoristiskus tēlus un sadzīviskas situācijas. P. Pētersons bijis arī nozīmīgs latviešu mākslas pedagogs un zīmēšanas apmācības metodiķis.