Satversmes tiesas process kalpo Satversmes 85. pantā noteiktās Satversmes tiesas kompetences īstenošanai. Satversmes tiesas procesu juridiskā nozīmē raksturo tiesas darbības organizatoriskie un lietu izskatīšanas procesuālie pamatprincipi, kā arī tiesas nolēmumu tiesiskās sekas. Satversmes tiesas procesā ir spēkā visas tiesneša neatkarības garantijas un tiesas objektivitātes prasības, kā arī tiesvedības vispārējie pamatprincipi, taču to piemērošanas plašums ir atkarīgs no Satversmes tiesas īstenotās kompetences un lietu veida.

Satversmes 85. pants noteic Satversmes tiesas pastāvēšanu, tās darbības organizatoriskos un procesuālos pamatprincipus, kā arī Satversmes tiesas sprieduma tiesiskās sekas. Satversmes tiesas likumā tiesas process regulēts detalizētāk: tajā noteikta Satversmes tiesas kompetence, pieteikuma izskatīšanas kārtība, tiesvedības norise un citi jautājumi. Satversmes tiesai kā konstitucionālam valsts varas orgānam ir iekšējās darbības autonomija un piešķirtas tiesības pašai noregulēt darba organizāciju un lietu izskatīšanas procesu jautājumos, kurus neregulē likums, tādēļ tiesvedību Satversmes tiesā normatīvi regulē arī Satversmes tiesas reglaments un atsevišķi tiesas lēmumi.

Satversmes tiesas procesa tiesību normas un tiesību institūti savu īpatnību dēļ apkopojami vienā tiesību nozarē, un tā izdalāma kā atsevišķa publisko tiesību – procesuālo tiesību – apakšnozare.

Ar Satversmes tiesas izveidošanu tika radīta arī procesuālā kārtība lietu izskatīšanai Satversmes tiesā. Procesuālo normu radīšanai salīdzinoši tika izmantots Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas (Bundesverfassungsgericht) procesa tiesību paraugs un Vācijas tiesību zinātnieku ekspertu padoms, pielāgojot to Latvijas vajadzībai. Sākotnēji Satversmes tiesas process tika noregulēts piesardzīgi: likums paredzēja tikai abstraktās tiesību normu kontroles veidu un atsevišķu konstitucionālo valsts varas orgānu strīdu risināšanu; pieteikuma iesniedzēju loks nebija plašs un lietu izskatīšana notika mutvārdu procesā. Ar 2001. gadu Satversmes tiesas procesā tika iekļauta arī konkrētā tiesību normu kontrole pēc tiesas pieteikuma. Procesā tika ieviests arī konstitucionālās sūdzības institūts. Tāpat tika izveidota atbilstoša tiesas organizācija un process pieteikuma izvērtēšanai pirms lietas ierosināšanas – pieteikuma izskatīšana tiesas kolēģijās, pieteikuma juridiskā pamatojuma izvērtēšana u. tml. Tika ieviests arī rakstveida lietas izskatīšanas process. Vēlāk Satversmes tiesas likums grozīts vairākkārt; pēdējie grozījumi izdarīti ar 2026. gada 22. janvāra likumu. Lielākoties grozījumi ir tehniska vai redakcionāla rakstura.

Saskaņā ar Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantu tiesas kompetencē ietilpst divi lietu veidi:

1. izvērtēt likumu atbilstību Satversmei;
2. izšķirt strīdus starp konstitucionāliem valsts varas orgāniem.

Lai veicinātu Satversmei atbilstošas tiesību sistēmas pastāvēšanu, tiesisko noteiktību un mieru, Satversmes tiesai piešķirta kompetence izvērtēt likumu atbilstību Satversmei publisko interešu labad neatkarīgi no konkrēta tiesību aizskāruma pastāvēšanas (abstrakta kontrole). Lielākoties šāds process kalpo politisko debašu pārcelšanai uz tiesību sfēru, lai risinātu strīdus politiskā vairākuma un opozīcijas starpā vai vienkārši pievērstu uzmanību kādai aktuālai politiskai problēmai. Šādu pieteikumu var iesniegt Valsts prezidents, Saeima, ne mazāk kā 20 Saeimas deputāti, Ministru kabinets, ģenerālprokurors, Valsts kontroles padome, tiesībsargs, Tieslietu padome.

Tiesību normas abstraktas satversmības pārbaudes procesā par pārbaudes objektu var būt jebkura tiesību norma. Tai jābūt vismaz pieņemtai un izsludinātai, bet tā var nebūt vēl stājusies spēkā. Izņēmums ir Latvijas parakstīts vai noslēgts starptautisks līgums, par kuru pieteikumu var iesniegt vēl agrāk – līdz attiecīgā līguma apstiprināšanai Saeimā. Par pārbaudes mērauklu var būt jebkura cita augstāka juridiska spēka tiesību norma.

Pieteikuma iesniegšanai netiek prasīta formāla ārpustiesas strīda risināšanas procedūras ievērošana, izņemot tiesībsargam pirms vēršanās Satversmes tiesā formāli jāprasa no tiesību normas izdevēja normas grozīšana. Pieteikuma iesniegšanai nav noteikts termiņš, izņemot, ja pieteikumā apstrīdēts likums par konkrēta nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām vai vietējās pašvaldības teritorijas plānojums vai lokālplānojums.

Tiesību piemērošanas ietvaros, izspriežot konkrētu civillietu, administratīvo lietu vai krimināllietu, tiesnesis var piemērot tikai spēkā esošu, t. i., augstāka juridiskā spēka tiesību normai atbilstošu tiesību normu. Ja tiesnesis patstāvīgas analīzes ceļā secina, ka tiesību norma, kura 1) būtu jāpiemēro konkrētā lietā un 2) kuras spēkā esība ietekmē šīs konkrētās lietas iznākumu, t. i., ja šī norma būtu spēkā neesoša, tiesai būtu jātaisa citāds nolēmums, bet normas pretrunu ar augstāka juridiskā spēka tiesību normu nevar novērst juridisko metožu piemērošanas ceļā, tad tiesnesim (tiesai) ir jāiesniedz pieteikums Satversmes tiesai. No minētā noteikts viens izņēmums – administratīvajai tiesai, konstatējot, ka pašvaldības saistošie noteikumi neatbilst Ministru kabineta noteikumiem vai likumam vai Ministru kabineta noteikumi neatbilst likumam, jāatrisina pašai tiesību normu kolīzija, zemāka juridiskā spēka tiesību normu nepiemērojot lietā.

Lai aizsargātu savas Satversmē noteiktās pamattiesības no tiesību normas radīta aizskāruma, persona var iesniegt Satversmes tiesai konstitucionālo sūdzību. Konstitucionālo sūdzību var iesniegt tikai tad, ja personai nav pieejami citi tiesību aizsardzības līdzekļi (subsidiaritātes princips), vai to izmantošana būtu neefektīva pamattiesību aizskāruma novēršanai, vai ja lietas izskatīšana ir vispārsvarīga (nozīmīga visai sabiedrībai).

Konstitucionālo sūdzību var iesniegt sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās, bet, ja nav iespēju pamattiesības aizstāvēt ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, konstitucionālo sūdzību var iesniegt sešu mēnešu laikā no pamattiesību aizskāruma brīža. Konstitucionālā sūdzība ir visizplatītākais pieteikuma veids un tiesas procesa pamats Satversmes tiesā.

Pašvaldība var iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai, ja tā uzskata, ka

1. ar tiesību normu ir nepamatoti ierobežota pašvaldības publiski tiesiskā kompetence (tiesības uz vietējo pašpārvaldi);
2. ar Ministru kabineta ministra, kuram piešķirta kompetence pārraudzīt pašvaldības darbības tiesiskumu, rīkojumu ir nepamatoti ierobežota attiecīgās pašvaldības izdotā ārējā normatīvā akta – saistošo noteikumu – darbība.

Lēmumu par pieteikuma iesniegšanu pieņem pašvaldības dome.

Gadījumā, ja pašvaldība apstrīd Ministru kabineta ministra rīkojumu, tai jāievēro īpaša Pašvaldību likumā noteikta procedūra un pieteikuma iesniegšanai noteikts triju mēnešu termiņš. Apstrīdot tiesību normu satversmību, pašvaldībai nav noteikta pirmstiesas procedūra un nav arī noteikts pieteikuma termiņš.

Satversmes tiesas kompetencē ir nodota arī strīdu risināšana atsevišķu konstitucionālo valsts varas orgānu un to daļu starpā. Konstitucionāls valsts varas orgāns – Valsts prezidents, Saeima un Ministru kabinets, kā arī ne mazāk kā 20 Saeimas deputāti un Tieslietu padome – var iesniegt pieteikumu par Saeimas, Ministru kabineta, Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta tiesību aktu, izņemot administratīvo aktu, vai darbības (bezdarbības) atbilstību likumam, lai apstrīdētu prettiesisku iejaukšanos savā kompetencē (pilnvarās). Pieteikuma iesniedzējam pieteikumā ir jāpamato gan konstitucionāli tiesiskas attiecības pastāvēšana, gan arī to savu tiesību un pienākumu kopums, kas izriet no konstitucionālās tiesību normas, kā arī pieteikuma iesniedzēja konkrēts kompetences (tiesību un pienākumu) aizskārums. Šādās lietās nav noteikta pirmstiesas procedūra un nav arī noteikts pieteikuma termiņš.

Lai arī Satversmes tiesa atrodas ārpus vispārējās tiesu hierarhiskās sistēmas un nav šajās tiesās taisīto tiesu nolēmumu papildu pārsūdzības instance, tomēr funkcionālā nozīmē tā ir tiesa, un tā izpilda tiesu varas funkciju – spriež tiesu. Tādēļ Satversmes tiesas procesā ir spēkā visas tiesneša neatkarības garantijas un objektivitātes prasības, kā arī tiesvedības pamatprincipi, kas raksturīgi jebkuram tiesvedības procesam. Tomēr to piemērošanas robežas atšķiras, ievērojot Satversmes tiesas īpašo kompetenci atzīt likumus par spēkā neesošiem. Turklāt Satversmes tiesas procesam ir izteikti publiski tiesiska nozīme arī lietās, kas uzsāktas pēc privātpersonas konstitucionālās sūdzības konkrētās individuālās personas pamattiesību aizsardzībai.

Tiesvedības process Satversmes tiesā tiek uzsākts ar pieteikuma iesniegšanu. Pieteikumu izskata tiesas kolēģija trīs tiesnešu sastāvā. Kolēģija pārbauda, vai pieteikums ir procesuāli pieļaujams. Turklāt tiesas procesa uzsākšanā ieviests zināms efektivitātes “filtrs”: likums prasa pieteikuma iesniedzējam norādīt pieteikumā tā juridisko pamatojumu. Ja pamatojums ir acīmredzami nepietiekams prasījuma apmierināšanai, tiesa var atteikties ierosināt lietu. Šāds filtrs var kalpot arī tiesas noslodzes regulēšanai – tiesa var nerosināt lietu, ja nesaskata konkrētajā situācijā nopietnu satversmības problēmu.

Vienlaikus Satversmes tiesas procesā nav noteiktas prasības pēc privātpersonas juridiskas pārstāvības, – pieteikumu var sagatavot un iesniegt, kā arī piedalīties procesā arī pati persona. Personu var pārstāvēt jebkura cita persona, tostarp bez juridiskās izglītības. Satversmes tiesas procesā nepastāv arī valsts nodeva par pieteikuma iesniegšanu, kā arī tiesvedības izdevumu atlīdzināšanas pienākuma. Tiesvedības izdevumi gulstas uz pašiem procesa dalībniekiem. Konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir pieejams valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības mehānisms.

Ja tiesas kolēģija lemj lietu ierosināt, tad lieta tiek nodota tiesnesim referentam sagatavošanai izskatīšanai. Kolēģijas lēmumi nedz par lietas ierosināšanu, nedz par atteikšanos ierosināt lietu nav pārsūdzami. Institūcija, kura izdevusi apstrīdēto aktu, var iesniegt atbildes rakstu (paskaidrojumu).

Sākotnējo faktu kopums, kas minimāli nepieciešams lietas ierosināšanai, pieteikuma iesniedzējam jānorāda pieteikumā. Gan pieteikuma izskatīšanas laikā tiesas kolēģijā, gan vēlāk – sagatavojot lietu izskatīšanai, tiesa patstāvīgi noskaidro lietas izskatīšanai būtiskos faktus, bet lietas dalībniekiem ir pienākums līdzdarboties faktu noskaidrošanā. Objektīvās izmeklēšanas principa ietekmē Satversmes tiesas procesā nepastāv pierādīšanas pienākums jeb “nasta” (subjektīvā nozīmē). Tiesnesis referents var pieprasīt papildu paskaidrojumus un informāciju no lietas dalībniekiem, valsts un pašvaldību institūcijām un iestādēm, privātpersonām, uzaicināt viedokļa sniegšanai lietpratējus, noteikt ekspertīzi lietā, lemt par lietas dalībnieku lūgumiem, apvienot vai sadalīt lietas.

Satversmes tiesas procesā izmantojami visi arī citos tiesvedības procesos atzītie un zināmie pierādīšanas līdzekļi, piemēram, rakstveida dokumenti, liecinieku liecības, ekspertu atzinumi. Satversmes tiesa plaši izmanto pieaicinātās personas uzaicināšanas iespēju lietpratīgu viedokļu iegūšanai. Atšķirībā no citiem procesa veidiem, Satversmes tiesas procesā ir noteikts termiņš lietas sagatavošanai izskatīšanai (pieci līdz septiņi mēneši).

Kad noslēgusies lietas sagatavošana, tiesa pilnā sastāvā rīcības sēdē lemj par tiesas sastāvu, kas izskatīs lietu, tiesvedības formu (mutvārdu – ar lietas dalībnieku piedalīšanos – vai rakstveida procesu), laiku un vietu. Nozīmīgākās lietas Satversmes tiesa izskata ar lietas dalībnieku piedalīšanos mutvārdu procesā. Lietas pamatā tiek izskatītas pilnā sastāvā, izņemot atsevišķas lietu kategorijas, kuras var tikt izskatītas trīs tiesnešu sastāvā. Pilnā sastāvā nedrīkst būt mazāk par pieciem tiesnešiem.

Likumu satversmības pārbaudes process ir objektīva rakstura, – tiesa izdara savus secinājumus par likumu satversmību neatkarīgi no lietas dalībnieku argumentiem, un šie secinājumi aptver arī tos lietas dalībniekus, kuri šādā procesā nav piedalījušies un kuru argumenti Satversmes tiesas procesā nav izskanējuši. Pat lietās, kurās pieteikuma iesniedzējam sākotnēji ir jāpamato tiešs un konkrēts tiesību aizskārums, tiesvedība nav vienīgi vērsta tikai uz konkrētā pieteikuma iesniedzēja interešu aizsardzību. Publisko interešu aizsardzības apsvērumu dēļ un neatkarīgi no pieteikuma iesniedzēja gribas izteikuma esības Satversmes tiesa var gan paplašināt vai sašaurināt pieteikuma iesniedzēja sākotnējā prasījuma robežas, apstrīdētā akta pārbaudes mērogu, kā arī turpināt pieteikuma izskatīšanu un tiesvedību arī tad, ja ir iesniegts lūgums izbeigt tiesvedību vai konkrētais individuālais pamattiesību aizskārums ir novērsts (vairs nepastāv). Tādējādi pretstatā citiem tiesvedības veidiem Satversmes tiesas procesā lietas dalībnieka dispozitivitāte ir ierobežota publiski tiesisko interešu dēļ. Šo apsvērumu dēļ Satversmes tiesas procesā nepastāv izlīguma institūts.

Visus nolēmumus tiesa pieņem ar balsu vairākumu. Tiesneši var balsot tikai “par” vai “pret”. Ja balsis sadalās līdzīgi, apstrīdētais akts tiek atzīts par atbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Tiesa spriedumu taisa apspriežu istabā ne vēlāk kā 30 dienas pēc Satversmes tiesas sēdes, un to paraksta tiesas sēdes priekšsēdētājs. Satversmes tiesa minēto termiņu var pagarināt par 30 dienām. Tiesnesis, kurš balsojis “pret”, var nolēmumam pievienot atsevišķās domas.

Tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos pieņemto spriedumu pasludina, izklāstot būtiskākos lietas apstākļus un sprieduma secinājumus un nolasot sprieduma nolēmumu daļu. Ja lieta izskatīta rakstveida procesā, nolēmumu paziņo lietas dalībniekiem, nosūtot tā atvasinājumu. Pēc nolēmuma pieņemšanas vai pasludināšanas to publicē oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” un Satversmes tiesas tīmekļa vietnē.

Satversmes tiesas spriedums ir konstatējošas dabas, – tā atzīst, vai apstrīdētā norma (akts) ir atbilstošs vai neatbilstošs augstāka juridiskā spēka tiesību normām un tādējādi spēkā neesošs. Atšķirībā no civillietām vai administratīvajām lietām Satversmes tiesa netaisa spriedumu par pieteikuma vai prasības “apmierināšanu” vai “noraidīšanu”. Tiesa var atzīt par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normām ne tikai pilnu vai kādu daļu no rakstītas tiesību normas, bet arī tiesību normu trūkumu (robu likumā), ja uzskata, ka Satversme šādu regulējumu pieprasa.

Tiesvedības laikā apstrīdētās normas (akta) darbība netiek ierobežota. Tomēr tiesa var noteikt brīdi, ar kuru apstrīdētā norma (akts) tiek atzīts par spēkā neesošu: tas var būt gan pagātnē – ar normas (akta) izdošanas brīdi, gan arī jebkurš brīdis tuvākā vai tālākā nākotnē. Noteicot tiesas sprieduma darbību laikā un attiecībā uz personām, tiesa samēro konkrēta pieteikuma iesniedzēja un plašākas sabiedrības intereses.

Satversmes tiesas spriedums atšķiras no citu tiesu spriedumiem ar to, ka tas pārsniedz individuālās lietas robežas, kurā tas taisīts, un turpmāk ietekmē visu sabiedrību. Vienīgi Satversmes tiesas sniegtais tiesību normas iztulkojums ir vispārsaistoša rakstura. Spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams.