Ernietomorfi ir mūsdienās izmirušu dzīvnieku grupa, kas dzīvoja ediakara periodā. To savdabīgās uzbūves dēļ ernietomorfu sistemātiskā piederība joprojām ir neskaidra. 

Pirmās ernietomorfu fosilijas atrada Namībijā. Vēlāk tās atrada arī citur pasaulē – vietās, kur saglabājušies ediakara perioda nogulumieži. Ernietomorfu ķermenis bija bez cieta skeleta vai mineralizētām ķermeņa daļām, tādēļ to fosilijas saglabājušās kā nospiedumi smilšakmeņos vai smalkgraudainos nogulumiežos. Līdz šim nav izdevies noskaidrot ernietomorfu izcelsmi. Uzskata, ka to senči bija kādi no agrīnajiem ediakara perioda daudzšūnu organismiem. Iespējams, ka ernietomorfi bija atsevišķs evolūcijas zars, radniecīgs rangeomorfiem (Rangeomorpha), vai pārstāvēja mūsdienās pilnīgi izmirušu daudzšūnu organismu atzaru. Ernietomorfu ķermeņa organizācija atšķiras no citiem ediakara organismiem un arī no mūsdienu dzīvniekiem. 

Ernietomorfu ķermenis bija kausveida vai maisveida. Daudziem pārstāvjiem bija radiālās vai divpusējās simetrijas pazīmes. Ģints Ernietta pārstāvjiem bija kausveida vai maisveida ķermenis, Pteridinium pārstāvji bija iegareni, trīsšķautņaini, un Swartpuntia pārstāvjiem bija lapveida ķermenis ar skaidri redzamu segmentu atkārtošanos. Ernietomorfi bija no dažiem centimetriem līdz 30 cm lieli ar trīsdimensionālu, mīkstu ķermeni. Ķermeņa ārējā siena bija elastīga, sastāvēja no organiskiem audiem un nebija mineralizēta. Ernietomorfu ķermeni veidoja atkārtoti, regulārās rindās izvietoti un nediferencēti segmenti ar cauruļveida vai maisveida kamerām no cieta organiska materiāla. Segmenti bija savstarpēji savienoti un pakāpeniski samazinājās uz ķermeņa galu. Tos neuzskata par īstiem segmentiem, kā tas ir posmkājiem (Arthropoda) vai posmtārpiem (Annelida). Šāda ernietomorfu struktūra, iespējams, veidojās, lai palielinātu ķermeņa virsmu. Segmentu dobumos atradās jūras ūdens, kas nodrošināja ķermeņa formu un balstu. Dobumos notika ūdens cirkulācija. Fosilijās nav atrasti pierādījumi par ernietomorfu mutes, gremošanas sistēmas, ekstremitāšu vai citu orgānu klātbūtni. Uzskata, ka ernietomorfi, atšķirībā no pārējiem lapveidīgajiem dzīvniekiem, bija daļēji ierakušies jūras gultnes nogulās un barojās ar ūdenī izšķīdušajām organiskajām vielām caur visu ķermeņa virsmu (osmotrofija) vai arī ar filtrēšanas palīdzību. Gāzu apmaiņa, visticamāk, arī notika caur visu ķermeņa virsmu. Ģints Ernietta pārstāvju fosilijās atrasta augšējā atvere, kuras funkcijas nav skaidras, jo nav pārliecinošu pierādījumu, ka tā bijusi mute. Iespējams, caur šo atveri notika ūdens cirkulācija. Ernietomorfu fosilijās nav atrastas pazīmes par nervu sistēmas klātbūtni, tomēr tās eksistēšana nav izslēgta. Nav tiešu pierādījumu par ernietomorfu vairošanos, bet uzskata, ka tie varēja vairoties bezdzimumiski (daloties vai pumpurojoties) vai arī dzimumiski, izplatot dzimumšūnas ūdenī. 

Ernietomorfu klase Erniettomorpha (Pflug, 1972) ir mūsdienās izmiruši dzīvnieki:

Pēc dažu zinātnieku uzskatiem, ģints Erytholus pārstāvji ernietomorfu klasē iekļauti nepamatoti – pierādījuma trūkumu dēļ. Šīs ģints pārstāvju fosilijas atrodamas līdz pat vēlīnajam devonam.

Ernietomorfi parādījās ediakara periodā pirms aptuveni 575–541 miljoniem gadu. Tie ir vieni no agrākajiem makroskopiskajiem, kompleksajiem daudzšūnu organismiem. Tos uzskata par sēdošiem vai mazkustīgiem bentiskajiem dzīvniekiem, jo fosilijās neatrada liecības par kustību orgāniem. Dažu ernietomorfu, piemēram, ģints Ernietta, fosilijas atrastas grupās. Ernietomorfi apdzīvoja siltas, seklas jūras, mierīgus piekrastes baseinus ar smilšainu vai dūņainu jūras gultni. Ediakara perioda beigās, pirms aptuveni 539 miljoniem gadu, ernietomorfi izmira. Par izmiršanas cēloņiem uzskata krasas vides pārmaiņas, konkurenci ar kembrija perioda sākumā esošajiem dzīvniekiem un aktīvu plēsīgo dzīvnieku parādīšanos.

Ernietomorfi ir viena no nozīmīgākajām ediakara biotas grupām. Tā palīdz izprast agrīno daudzšūnu organismu uzbūvi, ekoloģiju un evolūciju. Ernietomorfi palīdz izzināt pāreju no vienkāršiem uz sarežģītākiem daudzšūnu organismiem.