Arvīds Brastiņš pazīstams kā mākslinieks tēlnieks, dainu pētnieks, mākslas pedagogs, režisors un lugu rakstnieks, redaktors un publicists. Viņš ir viens no latviskās dievturības pamatlicējiem, kurš trimdā bija Latvju dievturu sadraudzes dižvadonis, turpinot un pilnveidojot kopā ar brāli Ernestu Brastiņu veidoto dievturu kustību.

A. Brastiņš dzimis kalēja Augusta un Hermīnes (dzimusi Zeibota) Brastiņu ģimenē. Vēl ģimenē bija brālis Ernests un māsas Ella, Irma un Auguste. Ģimene dzīvoja dažādās vietās. No Bīriņu pagasta vecāki pārcēlās uz Straupes pagastu, bet vēlāk bērnu labākas izglītības iespēju dēļ ģimene pārcēlās uz Rīgu, kad Arvīdam bija septiņi gadi, bet pēc dažiem gadiem apmetās Dikļu pagastā. Pirmo izglītību A. Brastiņš ieguva Rīgas Jonatāna biedrības pirmmācības brīvskolā strādnieku bērniem. 1907‒1913. gadā A. Brastiņš mācījās Valmieras pilsētas skolā, kur viņa zīmēšanas skolotājs Teodors Ūders rosināja jaunekli turpināt izglītību mākslā. No 1913. gada līdz 1917. gada aprīlim viņš izglītību turpināja Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (Центральное училище технического рисования барона Штиглица) Pēterburgā. Tēlniecības pamatus A. Brastiņš apguva pie plastiskās veidošanas pedagoga Gustava Šķiltera un tēlnieka Matveja Harlamova (Матвей Яковлевич Харлaмов). Šajā laikā A. Brastiņš Publiskajā bibliotēkā sāka izrakstīt viņu interesējošās latviešu dainas, lai to sižetus vēlāk izmantotu savās skulptūrās. Jau agrā jaunībā A. Brastiņš piedalījās Dikļu pagasta teātra izrādēs, bet Pēterburgā viņš bija statists Imperatora Nikolaja II Tautas nama (Народный дом императора Николая II) operā, lai izjustu skatuves mākslas gaisotni. 1921. gadā viņš Rīgā kā eksternis ieguva vidusskolas izglītības diplomu Izglītības ministrijas vakara kursos pieaugušajiem. 1921.‒1922. gadā studēja Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē. Studijas nepabeidzis, A. Brastiņš pārgāja uz Latvijas Mākslas akadēmiju, un 1932. gadā ar mākslinieka grādu absolvēja Burkarda Dzeņa lietišķās tēlniecības meistardarbnīcu (noslēguma darbs ‒ divu figūru skulptūru grupa baseinam). Pēc tam, lai pilnveidotu prasmes koka un metāla apstrādē, A. Brastiņš mācījās Rīgas Valsts mākslas amatniecības skolā, kuru absolvēja 1936. gadā. Vēlme attīstīt un pilnveidot mākslas mācību gados apgūtos profesionālos standartus un nepieciešamība pēc jaunām vēsmām savā radošajā rokrakstā mudināja A. Brastiņu doties ceļojumos uz Rietumeiropas mākslas muzejiem. 1922. gadā viņš apceļoja Vāciju un Itāliju, bet 1923. gadā Holandi, Franciju un Spāniju.

1923. gada 31. decembrī A. Brastiņš salaulājās ar skolotāju un vēsturnieci Mildu Emīliju Pakalni. Laulībā dzimis dēls Auseklis un meita Māra (pēc laulībām Grīna) ‒ folkloras pētniece, žurnāliste, tēlniece amatiere un dievturu kustības aktīviste.

Pēc atgriešanās Latvijā 1918. gadā A. Brastiņš strādāja par zīmēšanas skolotāju Valmieras ģimnāzijā, komercskolā, 1. un 4. pamatskolā, vakaros amatnieku skolā un mācīja tēlniecību Valmieras tautas augstskolā. No 1920. gada strādāja par zīmēšanas skolotāju Rīgas pilsētas 15. pamatskolā, no 1925. gada strādāja Rīgas pilsētas 23. pamatskolā, 4. papildu skolā, Lietuviešu ģimnāzijā un Rīgas Valsts 5. ģimnāzijā. 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju. No 1947. gada viņš mācīja zīmēšanu un mākslas vēsturi Blombergas Latviešu pamatskolā un Blombergas Latviešu ģimnāzijā (Blombergas latviešu bēgļu nometnē Ziemeļreinā-Vestfālenē Vācijā). Pēc pārcelšanās uz Amerikas Savienotajām Valstīm 1950. gadā A. Brastiņš Jangstaunas pilsētā Ohaio pavalstī mācīja apkārtnes bērniem latviskā mantojuma mācību. No 1955. gada rediģēja un vadīja kopā ar rakstnieku Jāni Veseli atjaunoto laikrakstu “Labietis”, bet, sākot ar 24. numuru 1962. gadā, bija tā redaktors.

Savās skulptūrās A. Brastiņš strādājis ar bronzu, akmeni, cementu, bet īpaši ar koku, akcentējot tā dabīgo formu, vijīgumu un šķiedru. Savā daiļradē viņš galvenokārt pievērsies latviešu folkloras tematikai maza formāta koka figūrās, kas simbolizē latviešu dievības. Mākslinieks darbojies arī portreta, stājskulptūras, ciļņa un memoriālās tēlniecības žanrā. 1918. gada beigās un 1919. gada pirmajā pusē A. Brastiņš bija viens no mākslinieku apvienības “Baltā vārna” biedriem. Sākot ar 1918. gada decembrī Valmierā notikušo II apvienoto latviešu mākslinieku izstādi viņš piedalījies apmēram 50 izstādēs ar skulptūrām un lietišķās mākslas darbiem. A. Brastiņš darbojies arī mākslas kritikā un 1920.‒1940. gadā bija Neatkarīgo mākslinieku vienības aktīvais biedrs, regulāri piedalījās vienības izstādēs. Vērtējot mākslas un literārus darbus, kā arī risinot mākslas problēmas, A. Brastiņš uzsvēra latviešu etnogrāfiju un mākslas parādību nacionālo saikni.

A. Brastiņš rakstījis lugas, sastādījis tautasdziesmu izlases un publicējis rakstus par dievturību, latvisko gadskārtu ieražu tradīcijām un dainu pantmēru. Kopumā sarakstījis ap 50 jaunatnes lugu, kurās, meistarīgi savijot drāmu un dainu tekstus, viņš izveidojis savdabīgu žanru – mīkales. 20. gs. 30. gados Rīgas Radiofonā (kopš 1992. gada Latvijas Radio) atskaņotas 11 A. Brastiņa sarakstītās lugas. A. Brastiņš sakārtojis un apcerējis Māras dziesmas un publicējis monogrāfiju “Māte Māra” (1967), kā arī pievērsies latviešu senās laika skaitīšanas sistēmai grāmatā “Saules teiksma” (1977), kuras kompozīcijas elementi izkārtoti atbilstoši Saules ritējumam virs apvāršņa. Dramatizējot folkloras materiālu, sarakstījis un publicējis pasaku lugas: “Ežuks” (1938), “Abru taisītājs” (1939), “Gailītis un vistiņa” (1958), “Sliņķis” (1963). 30 A. Brastiņa lugas, ludziņas un mīkales apkopotas izdevumā “Tēlosim!” (1970). A. Brastiņš ir iestudējis ap 80 savu ludziņu un mīklu, kā arī sagatavojis tām scenogrāfiju.

Labākajās A. Brastiņa koka skulptūrās redzama dzīvība robustu formu košumā. Veidojot iecerētos tēlus, mākslinieks iedziļinājies folklorā un no dainām radusies ierosme par tēlu formu kustību saiknē ar folkloru un dievturību. A. Brastiņa nozīmīgākie tēlniecības darbi ir nelielas, robustas reliģiski mitoloģiskā žanra koka skulptūras (“Naudas pūķis” vairākas skulptūras ar nosaukumu “Dieviņš”; visas 1933. gadā, apaļkoka “Dieviņš”, 1936), kas simbolizē latviešu dievības. Šo amuletiem līdzīgo veidojumu abstrahētajā formu veidā īpaši izceļas pavisam vienkārša, bet stipri uzsvērta robustas tēlainības sajūta, tā piešķirot kokgriezumiem nedaudz paradoksāli modernistisku raksturu. Kokā 239 variantos izveidota Pūķu saime. Šie labsirdīgie pasaku radījumi reizēm inkrustēti ar metālu. Formu arhaizācijas tendence dominē arī kokgriezumos “Laimas koki”. Dziļu cieņu pret tradicionālo latviešu folkloru ar laikmetīgu skanējumu apvieno arī mākslinieka veikums memoriālajā tēlniecībā. 1939. gadā Mazsalacas kapos uzstādītajā kapa piemineklī “Velainiete” mākslinieka Jāņa Saukuma kapa vietā pārliecinoši redzami Latvijas 30. gadu otrās puses mākslai raksturīgie centieni balstīties folklorā un etnogrāfijā. Skulptūras figūrā attēlota Velainiete pārdomās par cilvēku likteņiem stāv pie senas kapu zīmes ar sejā samanāmu vieglu smaidu, it kā mierinot un apliecinot palicējiem, ka dzīvība un nāve Dieva rokās ir līdzvērtīgas un nepieciešamas pasaules rituma uzturēšanai. A. Brastiņš sastādījis arī tautasdziesmu izlases: “Jāņi nāca par gadskārtu” (1944), “Līgo Jāņu vakarā: Jāņu dziesmas” (1946), “Saules teiksma: saules, saulesmeitu, dievadēlu, mēness, zvaigžņu dainu sakārtojums un apcerējums” (1977), “Māte Māra” (1967).

A. Brastiņš atstājis nozīmīgu mantojumu Latvijas mākslas un kultūras vēsturē kā viena no nozīmīgākajām personām dievturu kustībā un kā mākslinieks, kurš nepārstāja radīt līdz pat sava mūža beigām. Šie A. Brastiņa darbi spilgti atspoguļo viņa ieguldījumu latviešu mākslā un literatūrā, kā arī saikni ar folkloru un dievturību. A. Brastiņa kokā grieztās skulptūras ir unikāls Latvijas vernikulārās kultūras paraugs.