Teritoriāli Čehoslovākiju veidoja pieci vēsturiski, etniski un ekonomiskās attīstības ziņā atšķirīgi reģioni – Bohēmija, Morāvija, Slovākija, Silēzija, Aizkarpatija/Piekarpatu Rutēnija. Tās pamatā bija divas slāvu tautas (čehi un slovāki), ko tolaik pēc Tomāša Garika Masarika (Tomáš Garrigue Masaryk) paustā uzskatīja par vienu nāciju – čehoslovākiem (sākotnējais nosaukums čehoslāvi). Savas pastāvēšanas laikā jaunā demokrātiskā valsts piedzīvoja vairāku politisko režīmu maiņu: t. s. Čehoslovākijas Pirmo republiku, Otro republiku, pakļautību nacistiskajai Vācijai Bohēmijas un Morāvijas protektorāta laikā un Slovāku Republiku, kā arī valsts atjaunošanu pēc Otrā pasaules kara jeb t. s. Trešo republiku. Pēc 1948. gada komunistu apvērsuma jaunā režīma apstākļos Čehoslovākija nonāca arvien lielākā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) ietekmē un kļuva par sociālistiskā bloka valsti.

Valsts tika izveidota 28.10.1918., kad tika proklamēta Čehoslovākijas Republika jeb t. s. Pirmā republika. Pēc 30.09.1938. Minhenes vienošanās Vācijai tika nodoti Sudetu apgabali, bet Čehoslovākijas Republikas teritorijā tika izveidota t. s. Otrā republika (oficiālais nosaukums Čehijas-Slovākijas Republika). Otrā pasaules kara laikā, atrodoties Vācijas okupācijā no 1939. līdz 1945. gadam lielā Čehoslovākijas daļā pastāvēja Bohēmijas un Morāvijas protektorāts, bet Slovākijā – Slovāku Republika. Pēc okupācijas beigām 1945. gadā tika atjaunota Čehoslovākijas Republika un tās demokrātiskā iekārta, kas pastāvēja līdz 1948. gada komunistu apvērsumam.

Pirmā pasaules kara rezultātā sabruka vairākas impērijas, un radās jaunas nacionālas valstis. Labvēlīgas starptautiskās situācijas dēļ divām Austroungārijas Impērijā dzīvojošajām rietumslāvu tautām (čehiem un slovākiem), kas jau agrāk bija tiekušās pēc lielākas autonomijas, beidzot radās iespēja iegūt pašnoteikšanās tiesības un apvienoties vienā valstī. Pirmais pasaules karš deva vēsturisku iespēju čehu (vēlāk – čehoslovāku) jautājumu apspriest starptautiskos forumos un aktīvi vērsties pret Habsburgu dinastijas virsvaru. Ideja par neatkarīgas valsts veidošanu sākumā bija visai neskaidra, jo čehi ar slovākiem nevarēja vienoties ne par valsts nosaukumu un tās iekārtu, ne par tās robežām. Tomēr čehu pretestības kustībai izdevās apvienoties ar slovāku nacionālās atbrīvošanās kustību un izveidot kopīgu redzējumu par vienotu valsti.

Neatkarīgas valsts veidošanā ļoti nozīmīga loma bija čehu un slovāku organizāciju aktivitātēm trimdā – Lielbritānijā, Francijā, Krievijā un vēlāk arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Ceļā uz neatkarīgu valsti grūtības radīja tas, ka politiskie procesi Bohēmijas kroņa zemēs bija pilnīgi atrauti no tiem, kas norisinājās slovāku apdzīvotajos apgabalos, kuri bija pakļauti maģarizācijas politikai, kādēļ slovākiem bija daudz sarežģītāk īstenot savas intereses. Čehu un slovāku biedrības nesadarbojās arī ārzemēs.

Pirmais, kurš 06.07.1915. Jana Husa (Jan Huss) 500 gadu sadedzināšanas atceres dienai veltītajā pasākumā Ženēvā publiski izteica prasību pēc Austroungārijas Impērijas sadalīšanas un prasību izveidot neatkarīgu Čehoslovākiju, bija T. G. Masariks. Vēlāk, kad emigrācijā devās arī viņa bijušais audzēknis un domubiedrs Edvards Benešs (Edvard Beneš), tika izveidota Čehu ārzemju komiteja (Český komitet zahraniční) ar mērķi apvienot čehu un slovāku organizācijas ārzemēs. T. G. Masarikam (galvenajam pretošanās kustības vadītājam) diplomātiskajās sarunās ar sabiedroto valstu pārstāvjiem bija svarīgi pierādīt, ka vairākums čehu un slovāku atbalsta viņa piedāvāto politisko programmu. 14.11.1915. Čehu ārzemju komiteja publicēja deklarāciju, kurā tika noteikts, ka tā vēlas panākt neatkarīgas Čehoslovākijas izveidi.

No visiem Pirmā pasaules kara laikā pieņemtajiem dokumentiem, īpaši svarīgi bija divi: Pitsburgas vienošanās (30.05.1918.) un Vašingtonas deklarācija (18.10.1918.), jo tiem bija visbūtiskākā ietekme uz Čehoslovākijas izveidi un turpmākajām iekšpolitiskajām diskusijām tajā.

Pitsburgas vienošanās (noslēgta Pensilvānijas pavalstī ASV) bija vienošanās starp Slovāku līgu un čehus pārstāvošajām organizācijām ASV. Tajā tika atbalstīta kopīgas valsts izveide. Nozīmīgākais pants, uz kuru visu starpkaru posmu atsaucās Slovākijas autonomijas idejas aizstāvji, ir tas, kurā minēts, ka jaunizveidotajā valstī Slovākijai būs sava pārvalde, parlaments un tiesu sistēma. Izmantojot šo dokumentu, slovāku autonomistiem bija iespēja cīnīties par lielāku autonomiju Čehoslovākijā, jo vienošanās tekstā viņiem autonomija tika solīta. Politiķi adresēja pārmetumus T. G. Masarikam, kurš bija parakstījis Pitsburgas vienošanos.

Vašingtonas deklarācija tiek uzskatīta par vissvarīgāko dokumentu jaunās valsts tapšanas procesā. Tā tiek dēvēta arī par “Čehoslovākijas dzimšanas apliecību” (rodný list Československé republiky). To 18.10.1918. pieņēma jaunizveidotā Čehoslovāku pagaidu valdība, kuras sastāvā bija valdības vadītājs T. G. Masariks, ārlietu ministrs E. Benešs un kara ministrs Milans Ratislavs Štefanīks (Milan Ratislav Štefaník). Tajā tika noraidīta Austroungārijas federalizācijas ideja, pieprasīta neatkarīgas Čehoslovākijas Republikas izveidošana un dots tās politiskās iekārtas raksturojums. Izmantojot ASV paraugu, deklarācijā dots solījums, ka jaunajā valstī tiks ievērotas cilvēku tiesības uz brīvību un vienlīdzību, un – pats svarīgākais – čehoslovāki definēti kā viena tauta. Tomēr bija skaidrs, ka neatkarībai jābūt pasludinātai dzimtenē, ne trimdā.

Par oficiālo Čehoslovākijas Republikas izveidošanas datumu tiek uzskatīts 28.10.1918., kad valsts proklamēšanas process aizsākās stihiski vairākās Prāgas vietās, jo bija izplatījušās baumas, ka Austroungārija jau ir kapitulējusi. Slovāki par to nebija informēti, jo ungāru varas iestādes jau kopš 1918. gada aprīļa bija aizliegušas izplatīt čehu periodiku, bet ungāru un vācu izdevumi par Čehoslovākijas Republikas pasludināšanu neko nerakstīja.

Tikai 30.10.1918. savu vēlmi pievienoties Čehoslovākijai izteica arī slovāku politiķi, turklāt pilnīgi neatkarīgi no tā, kas bija noticis Prāgā. Martinā sanāca 200 vadošo slovāku inteliģences un politiķu pārstāvju, kuri pēc pēc čehu parauga izveidoja visas tautas pārstāvošu institūciju – Slovāku tautas sapulci (Slovenská národní rada). Viņi nebija informēti par Čehoslovākijas proklamēšanu Prāgā, bet zināja, ka Austroungārija ir kapitulējusi. Līdz ar to bija radusies iespēja saraut tiesiskās attiecības ar Ungāriju un kļūt par Čehoslovākijas valsts daļu. Tas, ka Martinas deklarācijas oriģināls bija pazudis, dažiem tās parakstītājiem deva iespēju apgalvot, ka sākotnējā tekstā esot minēta Slovākijas autonomija, kaut arī pārējie deklarācijas parakstītāji tam nepiekrita. Līdz ar to Martinas, tāpat kā Pitsburgas, deklarācija kļuva par pamatu čehu un slovāku politiķu savstarpējām cīņām.

Laika posms starp Čehoslovākijas Republikas pasludināšanu 28.10.1918. līdz Satversmes pieņemšanai 29.02.1920. politiskā ziņā bija trauksmains. Jaunās valsts robežas vēl nebija nospraustas. Valstī darbojās pagaidu Satversme, pagaidu likumi, bet jaunu likumu pieņemšana bija Revolucionārā parlamenta ziņā. Tā pārstāvji nebija vēlēti, viņus deleģēja politiskie veidojumi, kas pārstāvēja dažādus sabiedrības slāņus, izņemot nacionālās minoritātes. Valdība un Valsts prezidents bija ievēlēti tikai uz laiku.

Tā laika starptautiskā situācija, Austroungārijas monarhijas sadalīšanās, kas radīja krasas pārmaiņas sabiedrībā, bija par pamatu haosam, visatļautībai un nozīmīgas sabiedrības daļas radikalizācijai. 1918. gada oktobrī un novembrī represijām tika pakļauti jau sen neieredzētie iepriekšējā režīma pārstāvji un viņiem pietuvinātās personas: lielsaimnieki, muižnieki un Romas katoļu baznīcas garīdznieki.

Divi nozīmīgākie notikumi Pirmās republikas laikā bija Satversmes pieņemšana 1920. gadā un Čehoslovākijas pēdējās valdības atkāpšanās 1938. gadā. Kopš 1920. gada aprīļa valsti vadīja divpalātu parlaments, kurā bija 300 deputātu. 27.05.1920. notika pirmās prezidenta vēlēšanas, kurās uzvarēja T. G. Masariks. T. G. Masariks bija prezidents 15 gadus (līdz 1935. gadam), tāpēc sabiedrībā tiek uzskatīts par Čehoslovākijas Pirmās republikas simbolu. Viņa sekotājs prezidenta amatā bija E. Benešs, kurš vēsturē iegājis ar to, ka ir piedalījies gan valsts dibināšanā, gan tās bojāejā.

30.09.1938. parakstītā Minhenes vienošanās izraisīja tūlītēju Čehoslovākijas Pirmās republikas tiesiski politiskās sistēmas sabrukumu. Līdz ar Sudetu apgabala un citu teritoriju aneksiju tika likvidēta iepriekšējā valsts administratīvā struktūra. Pakļaujoties spēcīgiem centrbēdzes spēkiem, Prāgas valdība 1938. gada oktobrī bija spiesta apstiprināt plašu autonomiju Slovākijai un Karpatu Ukrainai, tādējādi pārveidojot valsti par asimetrisku federāciju. Šo sistēmisko krīzi pastiprināja prezidenta E. Beneša demisija 5. oktobrī, kas neatgriezeniski aizsāka valsts varas pārgrupēšanos un politiskā režīma pāreju autoritārismā.

Čehoslovākijas Otrās republikas pastāvēšanas laikā notika mērķtiecīga parlamentārās demokrātijas institūciju likvidēšana un pāreja uz autoritāru valsts iekārtu. Juridiski jaunais valsts modelis tika noformēts 22.11.1938. ar Konstitucionālo likumu par Slovākijas un Karpatu Ukrainas autonomiju.

Demokrātisku lēmumu pieņemšanas iespējas tika likvidētas ar 15.12.1938. parlamentā pieņemto Pilnvarojuma likumu. Tas deleģēja prezidentam un valdībai tiesības izdot likumus ar dekrētu palīdzību, faktiski apturot likumdevēja varas funkcijas. Vienlaikus tika likvidēta daudzpartiju sistēma, to aizstājot ar piespiedu politisko konsolidāciju: Čehijas teritorijā izveidojās mākslīga divpartiju sistēma ar valdošo Nacionālās vienības partiju (Strana národní jednoty) priekšgalā; Slovākijā visu politisko varu pilnībā monopolizēja Hlinkas slovāku tautas partija (Hlinkova slovenská ľudová strana), kuras oficiālais nosaukums pēc 1938. gada bija Hlinkas slovāku tautas partija – Slovāku tautas vienotības partija (Hlinkova slovenská ľudová strana – Strana slovenskej národnej jednoty).

Slovāku Republika (1939–1945). Līdz ar Čehoslovākijas pilnīgu likvidāciju 14.03.1939. vācu protektorāta paspārnē izveidojās klerikāli fašistisks un totalitārs režīms, jo Slovāku parlaments proklamēja valsts neatkarību, bet tā paša gada 21. jūlijā pieņemtajā Konstitūcijā Slovāku Republika juridiski tika definēta kā autoritāra korporatīva valsts.

Jaunajā sistēmā nostiprinājās vienpartijas diktatūra – Hlinkas Slovāku tautas partijai konstitucionāli tika piešķirts valsts vadošā spēka statuss, kamēr visas pārējās politiskās partijas tika aizliegtas. Režīma ilgtspēju nodrošināja militarizācija un represīvais aparāts: par oficiālu paramilitāru vienību tika institucionalizēta Hlinkas gvarde (Hlinkova garda), un izveidots Valsts drošības centrs (Ústredňu štátnej bezpečnost). Šīs struktūras izvērsa represijas pret opozīciju un ebreju kopienu.

Trešā Čehoslovākijas Republika (1945–1948). Pēckara posmam Čehoslovākijā ir raksturīga sarežģīta varas pāreja, radikāla etniska homogenizācija un pakāpeniska komunistu institucionalizācija, kas sagatavoja augsni 1948. gada apvērsumam. Tā kā parlaments darbību vēl nebija atsācis, valsts tiesisko un ekonomisko pamatu ar dekrētiem vienpersoniski atjaunoja prezidents E. Benešs. Šie t. s. Beneša dekrēti cita starpā noteica vāciešu un ungāru minoritāšu kolektīvu sodīšanu un viņu īpašumu konfiskāciju.

Politiskajā sistēmā tika ieviests ierobežotas demokrātijas modelis – Nacionālā fronte (Národní fronta), kas juridiski aizliedza labējās opozīcijas partijas. Ekonomiskajā sfērā ar 1945. gada oktobra dekrētiem tika realizēta smagās rūpniecības un banku sektora nacionalizācija. Paralēli tam Komunistiskās partijas kontrolē esošā Iekšlietu ministrija veica mērķtiecīgu drošības un tiesu sistēmas reformēšanu. Policija tika pārveidota par Nacionālās drošības korpusu (Sbor národní bezpečnosti), un kolaborantu tiesāšanai tika izveidotas specifiskas “tautas tiesas”. Komunistiskā partija šīs represīvās struktūras mērķtiecīgi izmantoja savu politisko pretinieku neitralizēšanai, tādējādi sagatavojot priekšnoteikumus 1948. gada februāra režīma maiņai.

Politiskās varas sistēmā līdz pat 1938. gadam centrālā loma tika atvēlēta prezidentam, jo T. G. Masarikam bija autoritāte sabiedrībā. Līdz ar to prezidenta vara balstījās galvenokārt uz viņa personīgo autoritāti, ne uz Satversmē noteiktajām tiesībām. Problēma bija tas, ka valstī bija pārāk daudz dažādu partiju, kuras nepārtraukti mainījās, pašlikvidējās, bet to vietā radās jaunas, jo Vēlēšanu likumā nebija noteikta minimālā procentuālā barjera partijas iekļūšanai parlamentā. Tādēļ nebija iespējams veidot spēcīgu un stabilu valdību. Laika posmā no 1918. līdz 1938. gadam Čehoslovākijā nomainījās 18 valdības. To nestabilitātes pamatā bieži vien bija tas, ka koalīcijā nācās strādāt partijām ar krasi atšķirīgiem politiskajiem mērķiem (piemēram, sociāldemokrātiem un agrārajām partijām). Tikai laika posmā no 1926. līdz 1929. gadam darbojās programmatiski līdzīgu labējo partiju koalīcija, ko atbalstīja arī slovāku autonomisti.

Valstī notiekošās sociālās reformas Pirmās republikas laikā visumā bija kreisi orientētas: pirmo reizi valsts vēsturē tika radīta apdrošināšana invaliditātes, slimības un bezdarba gadījumā; medicīna un visu līmeņu izglītības iestādes kļuva pieejama daudz plašākiem sabiedrības slāņiem; 1928. gadā tika ieviesta pensiju sistēma.

Saimnieciskās dzīves modelis tika pārņemts no Austroungārijas. Tas balstījās uz labēju, mūsdienu izpratnē liberālu ekonomisko doktrīnu par brīvo tirgu un uzņēmējdarbības brīvību. Čehoslovākija bija vienīgā Centrāleiropas valsts, kurā rūpnieciskā ražošana dominēja pār lauksaimniecību. Priekšnoteikumi tam bija radīti jau Austroungārijas Impērijas laikā. Pēc īsas pēckara krīzes pārvarēšanas ražošanas uzņēmumiem vajadzēja tikai atjaunot iepriekš pastāvējušos ekonomiskos sakarus, tādēļ tie piedzīvoja uzplaukumu. Ekonomikas mugurkauls bija tādi lielie koncerni kā “Škoda”, “Bata” un rūpniecības uzņēmumi, kas ražoja preces militārām vajadzībām. Visiem tiem bija arī savas pārstāvniecības ārzemēs. Rūpniecības preču eksports 1929. gadā veidoja 1/3 daļu no valsts kopējā iekšprodukta. Neskatoties uz to, valsts sevi pierādīja kā uz eksportu vērstu zemi, bet pats kapitāls, pateicoties pārdomātai likumdošanai, palika vietējo iedzīvotā rokās. Ražotāji veiksmīgi konkurēja ne tikai Eiropas, bet arī Āzijas un ASV tirgos, taču visvairāk preču eksportēja uz Vāciju.

Čehoslovākijas Satversmē bija nostiprinātas dažādas pilsoņu brīvības – uzskatu, preses, pulcēšanās, pārvietošanās un reliģisko uzskatu brīvība. Atcēla vairākus ierobežojumus, kas bija mantoti no Austroungārijas, proti, tika likvidēti visi muižniecības tituli un privilēģijas, nozīmīgi ierobežota baznīcas loma pilsoņu dzīvē (atcelti obligātie dievkalpojumi un dažādi aizlūgumi skolās, laulības varēja slēgt un šķirt arī iestādēs, kas nebija saistītas ar reliģiskajām draudzēm). Tika atcelta preses izdevumu iepriekšējā cenzūra.

20. gs. 20. gados bija raksturīga uzņēmējdarbības, ražošanas atjaunošana. Samērā drīz ražošana sasniedza pirmskara līmeni un pat pārsniedza to. Izdevās nostiprināt jauno Čehoslovākijas valūtu – čehu kronu; tika ieviests astoņu stundu darbalaiks (tolaik pastāvēja sešu dienu darba nedēļa). Apdrošināšana slimības un darba zaudēšanas gadījumā bija viena no labākajām tā laika Eiropā. Pakāpeniski tika īstenota zemes reforma, proti, saimniecības, kas bija lielākas par 250 hektāriem tika dalītas mazākās vai arī pārdotas.

Čehoslovākiju starpkaru periodā visvairāk apdraudēja iekšējie konflikti, galvenokārt etniskie. Šī konflikta pamatā bija tas, ka jaunajā valstī tika iekļauti apgabali ar atšķirīgu vēsturisko pieredzi un etnisko sastāvu. Vāciešiem un ungāriem, kas Austroungārijas Impērijā bija priviliģētas iedzīvotāju grupas, bija jāsamierinās ar nonākšanu mazākumtautību lomā. Grūtības radīja arī tas, ka jaunā valsts savu nacionālo politiku balstīja uz atziņu, ka jāveidojas vienai “čehoslovāku tautai” ar vienotu oficiālo “čehoslovāku” valodu, kurā ir divi varianti – čehu un slovāku. Tika uzskatīts, ka ar laiku abas daļas tuvināsies un saplūdīs. Tomēr Slovākija, it īpaši Rutēnijas daļa, būtiski atšķīrās no vēsturiskajām Bohēmijas kroņa zemēm. Tajā bija vāji attīstīta rūpniecība. Slovākijas iedzīvotāji atšķīrās ar savu reliģisko piederību, kas lielā mērā noteica arī viņu mentalitāti.

Laika posmā no 1938. gada Minhenes vienošanās līdz 1948. gada komunistu apvērsumam Čehoslovākijas attīstību noteica ievērojamas ģeopolitiskās un sistēmiskās pārmaiņas. Valsts piedzīvoja neatkarības zaudēšanu (Minhenes diktāts un sekojošā nacistu okupācija), trimdas valdības darbību un pēckara Trešās republikas (1945–1948) izveidi. Tajā, neskatoties uz formālu plurālismu, pakāpeniski pieauga Padomju Savienības un vietējo komunistu ietekme. Saimniecībā galvenā iezīme bija pāreja no augsti attīstītas, bet karā sagrautas kapitālistiskas tirgus ekonomikas uz valsts kontrolētu modeli, ko aizsāka vērienīga smagās rūpniecības un banku nacionalizācija tūlīt pēc kara. Sociālajā jomā dominēja nacionālais revanšisms un radikāla demogrāfiskā pārveide, kuras spilgtākā izpausme bija aptuveni trīs miljonu Sudetu vāciešu piespiedu izraidīšana (Beneša dekrēti), kuras rezultātā tika reformēta vēsturiski izveidojusies multietniskā sabiedrība un radās daudz viendabīgāka čehu un slovāku valsts. Režīma galvenais sasniegums šajā posmā bija Čehoslovākijas valstiskuma un suverenitātes atjaunošana pēc Otrā pasaules kara, kā arī salīdzinoši sekmīga un ātra ekonomikas rekonstrukcija sākotnējā pēckara posmā. Turpretim lielākais trūkums bija tas, ka netika saglabātas demokrātiskās institūcijas. Valstī sāka dominēt totalitārisms, kas izpaudās kā tiesiskuma kompromitēšana kolektīvās sodīšanas pasākumos un pārlieku lielā piekāpšanās Maskavas ģeopolitiskajam spiedienam (piemēram, atteikšanās no Māršala plāna). Tas noveda pie pilnīgas demokrātijas zaudēšanas 1948. gada februārī.

Jaunās valsts turpmāko attīstību noteica tas, ka idejiskajā strīdā starp T. G. Masariku kā demokrātiskas republikas piekritēju un Karelu Kramāržu (Karel Kramář), kas bija orientēts uz šauri monarhistisku nacionālismu, uzvarēja T. G. Masariks. Līdz ar to atbilstoši viņa koncepcijai tika veidota Čehoslovākijas politiskā iekārta. Ap prezidentu grupējās jaunā valdošā elite, kas vēlāk tika saukta par varas centru jeb “Pili” (Hrad). To veidoja t. s. konstitucionālo partiju vadītāji, vadošie diplomāti, citas valsts augstākās amatpersonas un sabiedrības pārstāvji. Šo grupējumu atbalstīja arī ietekmīgi žurnālisti un citi sabiedrībā autoritāti ieguvuši cilvēki, kas ar savu politisko attieksmi ietekmēja sabiedrisko domu. Līdz ar to valsts veidošanu visvairāk ietekmēja tieši T. G. Masariks.

Opozīcijā režīmam Pirmās republikas laikā bija politiskie spēki, kas pilnībā vai daļēji atradās ārpus varas struktūrām. Tie bija komunisti, slovāku autonomisti, vācu politiskās partijas (pēc 1926. gada dažas no tām tika iekļautas valdībā, tādēļ mainīja savu negatīvo nostāju), ungāru politiskās partijas, labējie un nacionālistiski noskaņotie grupējumi, no kuriem vēlāk izveidojās čehu fašisti. Neskatoties uz to, ka dažas no šīm partijām iestājās pret Čehoslovākijas kā suverēnas valsts pastāvēšanu (piemēram, vācu nacionālisti un komunisti), tām nebija liegts darboties – piedalīties vēlēšanās, izdot laikrakstus, izplatīt pretvalstiskas idejas.

Pēc Otrās republikas izveidošanās Pirmās republikas demokrātisma un humānisma idejas bija zaudētas, tās atbalstītāji tika vajāti un pret viņiem vērsās dažādās naida kampaņās. Prezidents E. Benešs, saukts par valsts nodevēju un galveno notikumu vaininieku, bija spiests atkāpties no amata un 22.10.1938. emigrēt uz ārzemēm, kur vēlāk vadīja čehoslovāku pretestības kustību. 1938. gada rudenī pamest Čehoslovākiju vēl bija iespējams daudziem ebrejiem un vācu antifašistiem. Otrās republikas laikā, bet jo īpaši protektorāta periodā, vērsās pret iepriekšējā režīma atbalstītājiem, tika organizēts genocīds pret atsevišķām etniskajām grupām (ebrejiem un romiem).

Laika posmā no 1938. gada Minhenes vienošanās līdz 1948. gada komunistu apvērsumam Čehoslovākijas valstiskuma idejas atbalsts un opozīcija piedzīvoja krasu transformāciju, ko noteica lūzums nacionālajos un ideoloģijas jautājumos. Pirmskara demokrātisko Čehoslovākiju un tās trimdas valdību Londonā visstingrāk atbalstīja lielākā daļa čehu un antifašistiski noskaņotie spēki, kuri tiecās pēc valsts suverenitātes atjaunošanas. Turpretim aktīvu opozīciju vai noraidošu pozīciju ieņēma vācu un ungāru minoritātes, kas atbalstīja viņu apdzīvoto teritoriju pievienošanu vai nu Vācijai, vai Ungārijai, kā arī slovāku nacionālisti, kuri izmantoja situāciju, lai izveidotu nacistiskajai Vācijai pakļauto Slovāku Republiku. Otrā pasaules kara beigās un pēckara gados pieauga vilšanās Rietumu sabiedrotajos Minhenes nodevības dēļ, tādēļ sabiedrības vairākums sākotnēji atbalstīja kreiso pavērsienu un tuvināšanos PSRS kā drošības garantam. Taču šis noskaņojums drīz vien pārauga krasā pretstāvē starp demokrātisko institūciju aizstāvjiem un komunistu partiju, kura, izmantojot strādniekus un Padomju Savienībai simpātizējošo pilsoņu atbalstu, 1948. gadā pilnībā pārņēma varu un likvidēja opozīciju.

Čehoslovākijas Pirmā republika čehiem un slovākiem deva iespēju atbrīvoties no Austroungārijas virsvaras, veidot pašiem savu valsti un iegūt pieredzi dzīvei demokrātiskā valsts iekārtā. Vēsturnieki uzskata, ka lielākā daļa jaunās valsts iedzīvotāju Čehoslovākiju pieņēma par savu valsti un vēlējās ar to asociēties. Nacistu okupācijas un komunistu valdīšanas laikā viņi ar nostalģiju to atcerējās kā “zelta laikmetu”, nereti idealizējot. Neskatoties uz dažādām nepilnībām un kļūdām, kas tika pieļautas Pirmās republikas laikā, tā bija saimnieciski veiksmīga valsts, kurā lielākajai daļai iedzīvotāju salīdzinoši īsā laikā tika nodrošināts dzīves līmeņa kāpums. Tas bija laiks, kad sabiedrības vidusslānis piedzīvoja visievērojamāko savas dzīves ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos visā valsts pastāvēšanas vēsturē. Panākumi ekonomiskās un sociālās dzīves jomā, kas bija vērojami līdz 20. gs. 30. gadu vidum, tika sasniegti, pateicoties valsts demokrātiskajai iekārtai.

Tomēr norises, kas bija vērojamas 20. gs. 30. gados – pasaules ekonomiskā krīze, autoritāru un totalitāru režīmu popularitāte kaimiņvalstīs, visvairāk nacistiskās Vācijas vēlme mainīt pasaules kārtību, arvien lielāka tās iejaukšanās Čehoslovākijas iekšējās lietās un neslēptas pretenzijas atgūt vāciešu apdzīvotos pierobežu apgabalus, kā arī rietumvalstu vēlme izdabāt Ādolfam Hitleram (Adolf Hitler) – noveda pie Čehoslovākijas nonākšanas arvien lielākā Trešā reiha ietekmē.

30.09.1938. Minhenē noslēgtā starptautiskā vienošanās, ko parakstīja Lielbritānijas, Francijas, Vācijas un Itālijas vadītāji, paredzēja nodot Vācijai Čehoslovākijai piederošo Sudetu apgabalu un piešķīra starptautiskas garantijas tās drošībai. Ar šo vienošanos čehoslovāku liktenis tika izlemts bez viņu līdzdalības, un viņiem tika atņemta iespēja cīnīties par savu valsti ar ieročiem rokās. Tas čehu sabiedrībā radīja milzīgu traumu, kas bija dzīva līdz pat 20. gs. beigām. Tika vainota ne tikai sabiedroto valstu nodevība, bet arī pašu valdības mazspēja. Šis zaudējums tika un pat mūsdienās vēl aizvien tiek asociēts ar Čehoslovākijas tā laika prezidentu E. Benešu. Pastāv viedoklis, ka tieši Minhenes vienošanās zināmā mērā palīdzēja komunistiem pēc Otrā pasaules kara salīdzinoši viegli pārņemt varu valstī un pārorientēt to uz austrumiem. Komunistiskās partijas propaganda veiksmīgi izmantoja rietumvalstu nodevību, norādot, ka PSRS nebija starp Minhenes vienošanās parakstītājiem.

Pēc 1990. gada Čehoslovākijas Republikas starpkaru vēstures posms (1918–1948) čehu un slovāku literatūrā visbiežāk tiek atainots, izmantojot cilvēku individuālo likteņu atspoguļojumu, vēsturisko atmiņu un totalitāro režīmu pieredzi. Daiļliteratūrā nozīmīgu vietu ieņem Kateržinas Tučkovas (Kateřina Tučková) romāns “Gertas Šnirčas izraidīšana” (Vyhnání Gerty Schnirch, 2009), Alenas Mornštajnovas (Alena Mornštajnová) romāns “Hana” (Hana, 2017) un Petera Balko (Peter Balko) romāns “Toreiz Lošoncā” (Tenkrát v Lošonci, 2018). Tajos Čehoslovākijas starpkaru, kara un pēckara notikumi atspoguļoti ar personiskas un ģimenes, dzimtas pieredzes starpniecību. Savukārt dokumentālajā prozā ievērojami ir Jiržīja Padeveta (Jiří Padevět) darbi “Ceļvedis pa protektorāta laika Prāgu” (Průvodce protektorátní Prahou, 2013) un “Asiņainās beigas” (Krvavé finále, 2015), kā arī Miloša Doležala (Miloš Doležal) darbs “Ja mums šodien būtu jāmirst” (Jako bychom dnes zemřít měli, 2012). Tajos, balstoties uz arhīvu avotiem un aculiecinieku liecībām, rekonstruēti nacistu okupācijas un agrīnā komunistiskā režīma notikumi. Savukārt Pavela Kosatīka (Pavel Kosatík) daudzajos biogrāfiskajos aprakstos un populārzinātniskajos darbos par T. G. Masariku, E. Benešu un citiem 20. gs. politiskajiem līderiem Čehoslovākijas Pirmās republikas vēsture tēlota kā demokrātisks, bet vienlaikus pretrunīgs valsts veidošanās posms. Kopumā mūsdienu čehu un slovāku literatūrā Čehoslovākijas Republika tiek vērtēta kā nozīmīgs demokrātijas un modernizācijas projekts, vienlaikus kritiski analizējot tā neatrisinātās politiskās, sociālās un nacionālās problēmas.

Mūsdienu kinematogrāfijā (pēc 1990. gada) Čehoslovākijas Pirmās republikas posms (1918–1938) un tai sekojošie gadi līdz 1948. gada komunistiskajam apvērsumam bieži tiek tēloti ar nostalģisku idealizāciju vai kā traģisks fons Eiropas politiskajām katastrofām. Spilgts piemērs tam ir režisora Jana Sverāka (Jan Svěrák) Amerikas Kinoakadēmijas balvu ieguvusī spēlfilma “Koļa” (Kolja, 1996), kurā, lai gan darbība notiek 1989. gadā, galvenā varoņa atmiņas un nostāja izgaismo zaudēto starpkaru perioda čehu urbāno šarmu un inteliģenci, kas kritiķu vērtējumā ir kā smalks protests pret sekojošo padomju okupāciju. Savukārt režisora Jana Hržebejka (Jan Hřebejk) vēsturiskā drāma “Mums vienam otram jāpalīdz” (Musíme si pomáhat, 2000) pievēršas Otrā pasaules kara posmam, rādot, kā starpkaru valsts humānisma ideāli sabrūk nacistiskās okupācijas iespaidā; filma saņēmusi augstu starptautisku novērtējumu par spēju parādīt morālos kompromisus, izvairoties no viennozīmīga vērtējuma. Vēlāko posmu un tieši valsts demokrātiskā perioda beigas spēcīgi ilustrē režisora Tomāša Bojara (Tomáš Bojar) dokumentālā filma “Vecie labie čehi” (Good Old Czechs, 2022), kas, izmantojot unikālus arhīvu kadrus, seko divu čehu pilotu liktenim no bēgšanas pēc Minhenes vienošanās līdz pat viņu skaudrajai vajāšanai, kad 1948. gadā valstī varu pārņem komunisti. Kopumā mūsdienu kino šis 30 gadu posms tiek vērtēts kā Čehoslovākijas kultūras un demokrātijas “zelta laikmets”, kura kinematogrāfiskā restaurācija kalpo par svarīgu nacionālās identitātes un vēsturiskās traumas apzināšanās instrumentu.

Vispopulārākā čehu daudzsēriju spēlfilma, kas aizraujošā veidā parāda Čehijas vēstures dramatiskākos pagrieziena punktus un politiskās aizkulises laika posmā no Pirmā pasaules kara līdz pat valsts sadalīšanai 1993. gadā, ir “Čehu gadsimts” (České století, 2013–2014). Seriāls izceļas ar to, ka padziļināti analizē vēsturisko personību psiholoģiju un viņu pieņemtos smagos lēmumus valstij liktenīgos brīžos.