Dižraibais dzenis ir ekoloģiski plastiska suga ar ļoti plašu izplatības areālu un lielāku indivīdu skaitu nekā jebkurai citai dzeņu sugai pasaulē. Tie apdzīvo visdažādākos mežus un ligzdo pašu kaltos koku dobumos. Vasarā pārtiek lielākoties no kukaiņiem visās to attīstības stadijās, bet ziemā – no skujkoku sēklām. Ar savu klātbūtni ievērojami pavairo koku dobumu daudzumu mežā. 

Dižraibo dzeni aprakstīja Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā, dodot tam zinātnisko nosaukumu Picus major. 1816. gadā Karls Ludvigs Kohs (Carl Ludwig Koch) to pārvietoja uz Dendrocopos ģinti, kuras nosaukums veidots no sengrieķu valodas vārdiem δένδρον, dendron ‘koks’ un κόπος, kopos ‘sist’. Sugas nosaukums major veidots no latīņu valodas vārda maior ‘lielais’, ‘lielāks’. Šobrīd izdala 24 pasugas. Latvijā sastopama nominālā pasuga D. m. major. 

Ķermeņa garums ir 20–26 cm. Uz spārniem plecu daļā lieli, balti laukumi, spārnu gali melnbalti raibi. Pieaugušajiem putniem galvas virsa melna, pakausis tēviņam sarkans, mātītei melns. Sāni bez svītrām (izņemot jaunos putnus, kuriem var būt blāvas svītriņas). Spilgti sarkanas zemastes spalvas, kas krasi nodalītas no pelēcīgi baltā vēdera. Kakla sānos melns zīmējums, kas sākas pie knābja pamata un savienojas gan ar joslu, kas izstiepta krūšu-pakauša virzienā, gan ar muguras melno krāsojumu. Jaunajiem putniem galvas virsa sarkana ar šaurām, melnām malām, zemastes spalvas – gaišāk sarkanas.

Sauciens īss, ass “kik”, ko parasti atkārto vairākkārt ar dažu sekunžu intervālu. Uztraukumā ļoti ātra līdzīgu saucienu virkne. Citi saucieni retāk dzirdami, pārsvarā tiešā ligzdas tuvumā vai konfliktu laikā. Nesen izšķīlušies mazuļi dobumā klusi čirkst, skaļāki ir tikai barošanas laikā. Mazuļiem paaugoties, dzirdama gandrīz nepārtraukta saucienu virkne “kiekiekiekie”. Pavasarī abu dzimumu putni bungo, tarkšķi īsāki nekā citām dzeņu sugām (vidēji 0,6 sekundes), ātri un uz beigām vēl nedaudz paātrinās. 

Dižraibais dzenis ligzdo mežos ar visdažādāko koku sugu sastāvu, ja vien koku resnums ir pietiekams dobuma izkalšanai; Latvijā – visbiežāk kokos ar diametru krūšu augstumā 30–35 cm. Labprāt izvēlas mežus, kuros ir vairāki stāvi, dažādi koku vecumi un nelieli atvērumi starp koku vainagiem. Retāk uzturas egļu mežos. Ligzdo arī parkos, augļu dārzos un nelielās koku grupās.

Nometnieks, kam vērojama sezonāla lokāla pārvietošanās. Baltijā ziemās biežāk sastopams skujkoku un jauktos mežos. Kalnu apgabalos ziemās pārvietojas uz ielejām. Ziemeļu populācijām atsevišķos gados raksturīgas apjomīgas migrācijas, ko visbiežāk saista ar sliktu skujkoku sēklu ražu. Tās sākas jau vasaras beigās un nereti sasniedz arī Baltiju.

Ligzdo koku dobumos, kurus parasti katru gadu aprīlī kaļ no jauna, tomēr lokāli ligzdošana vecos dobumos var būt visai izplatīta. Ligzdas vietas izvēlē koka sugai ir maza nozīme, lielāka – izraudzītā koka kondīcijai. Latvijā visbiežāk ligzdo apsēs. Daudz biežāk nekā citi raibie dzeņi ligzdo dzīvos kokos. Par ligzdas materiālu kalpo tikai pēc kalšanas dobumā atstātās skaidas. Dējumā 4–8 baltas olas, perē 10–12 dienas. Dobuma kalšanā un perēšanā piedalās abi pieaugušie putni. Naktis ligzdas dobumā pavada tēviņš līdz brīdim, kad mazuļi ir paaugušies un sāk pietrūkt vietas. Jaunie putni atstāj ligzdu 20–24 dienas pēc šķilšanās, pieaugušie turpina tos barot aptuveni divas nedēļas pēc izvešanas.

Nakšņo pa vienam vecos dobumos. Jaunie putni pēc izvešanas sākotnēji var nakšņot koku vainagos. Rudenī mēdz kalt dobumus nakšņošanai.

Visēdājs, barības spektrs variē gan ģeogrāfiski, gan sezonāli, gan gadu no gada. Vasarās pārsvarā barojas ar kukaiņiem un to kāpuriem (koksngrauži, tauriņi u. c.), kurus uzlasa no zaru un lapu virsmas vai izkaļ no kaltušas koksnes. Izmanto arī augu barību: ogas, augļus un dažādus riekstus. Dažkārt izposta ligzdas un apēd putnu mazuļus. Ziemā areāla ziemeļu daļā galvenokārt pārtiek no skujkoku sēklām. Egļu un priežu čiekuru apstrādei izmanto t. s. “kalves” – spraugas koku stumbros, zaros vai mizā, kur iestiprina noplūktos čiekurus, lai vieglāk piekļūt sēklām. Pavasaros izkaļ caurumiņus kļavu, bērzu un citu koku mizā un dzer sulu. 

Sastopams mežu zonā gandrīz visā Palearktikā, no Īrijas līdz Japānai. Dienvidrietumu virzienā areāls sniedzas līdz Ziemeļāfrikai un Kanāriju salām, dienvidaustrumos – līdz Indoķīnas pussalai. 2006. gadā pēc vairāku gadsimtu pārtraukuma atsāka ligzdot Īrijā. Globāli populācijas minimālais vērtējums pārsniedz 70 miljonus indivīdu.

Latvijas populācijas vērtējums ir 50 000–120 000 pāru, taču sugai raksturīgas būtiskas skaita svārstības. Gados pēc invāzijām ligzdotāju skaits lokāli var būt 2–3 reizes lielāks nekā parasti. Ziemeļu populācijās tas var svārstīties vairāk nekā 10 reizes. 

Pasaules mērogā dižraibā dzeņa populācija pēdējās desmitgadēs ir samazinājusies, galvenokārt ar mežu klātās platības sarukuma dēļ sugas izplatības areāla robežās. Rietumeiropā kopš 1980. gada vērojams mērens skaita pieaugums, savukārt Latvijā populācija kopš 2005. gada ir stabila.

Sugu nelabvēlīgi ietekmē mežu platības un vecuma samazināšanās, kā arī dabisku mežu aizstāšana ar egļu stādījumiem. Izplatīts bojāejas iemesls ir sadursmes ar caurspīdīgām vai atspoguļojošām virsmām – logiem, ēku fasādēm un skaņu barjerām gar ceļiem. 

Dižraibais dzenis ierobežo meža kukaiņu daudzumu, gan no tiem pārtiekot, gan izkaļot dobumus, kurus vēlāk izmanto citi dobumperētāji. Mēdz izkalt caurumus koka ēkās un mājās ar polistirola apšuvumu, biežāk rudeņos, kad jaunie putni mēģina sev sagādāt nakšņošanas dobumus. Kaļ dobumus koka stabos, sakaļ arī putnu būrīšus vai paplašina to skrejas. Ziemās bieži apmeklē putnu barotavas. 

Dižraibais dzenis iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā.