Volframs ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu W un atrodas 6. perioda 6. grupā. Volframa relatīvā atommasa ir 183,84, un tā atoms sastāv no 74 protoniem un 74 elektroniem (elektronu konfigurācija [Xe]4f¹⁴5d⁴6s²). Volframs ir spīdīgs, sudrabaini balts metāls. Tas ir 58. izplatītākais elements Zemes garozā. Volframam ir visaugstākā kušanas temperatūra no visiem metāliem. Tas ir izturīgs pret skābekļa, skābju un sārmu iedarbību. 

Par volframa izmantošanu liecina jau 17. gs. avoti. Ķīnā porcelāna ražotāji izmantoja volframu saturošu pigmentu, lai iegūtu raksturīgu persiku krāsas glazūru. Tomēr viņi vēl nezināja tā ķīmisko sastāvu. Pirms vairāk nekā 350 gadiem šis pigments tika izmantots porcelāna dekorēšanā, taču Rietumu pasaulē tas vēl nebija pazīstams. Tikai aptuveni gadsimtu vēlāk ķīmiķi Eiropā pievērsa uzmanību šim elementam. 1779. gadā britu ķīmiķis Pīters Vulfs (Peter Woulfe), pētot minerālu no Zviedrijas, secināja, ka tas satur iepriekš nezināmu metālu, tomēr viņam neizdevās to izolēt. Savukārt 1781. gadā zviedru ķīmiķis Karls Vilhelms Šēle (Carl Wilhelm Scheele) izpētīja šo minerālu un veiksmīgi izdalīja baltu volframa oksīdu. Viņš pareizi secināja, ka tas ir līdz tam nezināma metāla oksīds. K. V. Šēle nosauca to par tungsten, kas cēlies no zviedru valodas vārdiem tung ‘smags’ un sten ‘akmens’. Šis nosaukums raksturoja elementa un tā minerālu īpaši augsto blīvumu. Savukārt dažās valodās elementu sauc arī par volframu. Vārds wolfram cēlies no vācu valodas izteiciena Wolf’s Rahm, ar kuru Saksijas kalnrači tradicionāli apzīmēja minerālu volframītu. Volframa atklāšana saistās ar diviem spāņu ķīmiķiem – Huanu Hosē Elūjaru (Juan José Elhuyar) un viņa brāli Fausto Elūjaru (Fausto Elhuyar). 1783. gadā viņi analizēja minerālu volframītu un apstiprināja, ka minerāls satur nezināmā metāla oksīdu. Daļu no šī oksīda viņiem izdevās reducēt līdz tīram volframa metālam, karsējot to kopā ar oglekli. 

Volframs dabā nav sastopams metāliskā formā. Tas atrodams galvenokārt minerālos, kuros tas ir saistīts ar skābekli un citiem elementiem. Lai gan volframs sastopams arī minerālā tungstenītā (volframa disulfīds, WS₂), par svarīgākajām volframa rūdām uzskata volframātus, piemēram, šēlītu (kalcija volframāts, CaWO₄), stolcītu (svina volframāts, PbWO₄) un volframītu, kas ir dzelzs volframāta (FeWO₄) un mangāna volframāta (MnWO₄) izomorfs cietais šķīdums, to maisījums vai abu kombinācija. Metālisko volframu rūpnieciski iegūst, reducējot volframa oksīdu ar ūdeņradi vai oglekli. Lielākais volframa ražotājs ir Ķīna. 

Dabā sastopamais volframs sastāv no pieciem izotopiem, četri no tiem tiek uzskatīti par stabiliem: volframs-182 (26,5 %), volframs-183 (14,31 %), volframs-184 (30,64 %) un volframs-186 (28,43 %). Piektais izotops, volframs-180 (0,12 %), ir vāji radioaktīvs, taču šis izotops ir ar tik garu pussabrukšanas periodu (1,6 × 10¹⁸ gadi), ka to uzskata par stabilu. Volframam ir zināmi arī mākslīgi iegūti radioizotopi no volframa-165 līdz volframam-197. Stabilākie no tiem ir volframs-181 ar pussabrukšanas periodu 121 diena, volframs-185 ar pussabrukšanas periodu 75 dienas, volframs-188 ar pussabrukšanas periodu 70 dienas un volframs-178 ar pussabrukšanas periodu 22 dienas. Visu pārējo radioaktīvo volframa izotopu pussabrukšanas periodi ir īsāki par vienu dienu, un lielākajai daļai tie ir īsāki par dažām minūtēm. 

Volframs ir spīdīgs, sudrabaini balts metāls. Volframs ir viens no blīvākajiem un karstumizturīgākajiem metāliem. Tam raksturīga ļoti augsta mehāniskā izturība, kā arī laba siltumvadītspēja. Volframs ir labs elektrības vadītājs. Tas spēj saglabāt mehānisko izturību un elektriskās īpašības temperatūrās, kurās citi metāli jau zaudē savu funkcionalitāti. Tīrs volframs istabas temperatūrā ir samērā trausls, tomēr augstākās temperatūrās tas kļūst plastiskāks. Volframa viršanas temperatūra ir 5555 ºC, tā kušanas temperatūra ir 3414 ºC. Volframa blīvums ir 19,3 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Volframa atoma kovalentais rādiuss ir 150 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 1,7. 

Volframs ir samērā ķīmiski inerts metāls. Istabas temperatūrā volframs ir ļoti izturīgs pret oksidēšanos un koroziju. Gaisā tas saglabā stabilitāti, jo uz tā virsmas veidojas plāna oksīda aizsargkārta. Tomēr ir zināmi tā savienojumi, kuros volframa oksidēšanās pakāpe svārstās no 0 līdz +6. Visbiežāk sastopamā volframa oksidēšanās pakāpe ir +6. Oksidēšanās pakāpēs +4, +5 un +6 volframs veido daudzveidīgus kompleksos savienojumus. No volframa savienojumiem vissvarīgākais ir volframa karbīds (WC), kas izceļas ar ļoti augstu cietību – 9,5 pēc Mosa cietības skalas (dimanta cietība ir 10). Augstā temperatūrā volframs tiešā reakcijā ar boru, slāpekli un silīciju veido arī cietus, ugunsizturīgus un ķīmiski inertus savienojumus. Volframs ir samērā izturīgs pret skābju iedarbību. Izņēmums ir koncentrētas slāpekļskābes un fluorūdeņražskābes maisījumi, kas spēj to šķīdināt. Ūdens šķīdumos esoši sārmi uz volframu praktiski neiedarbojas. Parastā temperatūrā volframs nereaģē ar skābekli, taču, sakarsējot līdz kvēlei, tas oksidējas, veidojot volframa trioksīdu (WO₃). Istabas temperatūrā tas reaģē arī ar fluoru, veidojot volframa heksafluorīdu (WF₆). 

Volframa izplatītākais pielietojums ir cietmetālu ražošanā, kuros volframa karbīda daļiņas tiek saistītas ar kobaltu vai niķeli. Aptuveni 50–60 % no pasaules volframa patēriņa tiek izmantoti cietmetālu izgatavošanai griezējinstrumentiem un nodilumizturīgiem instrumentiem. Citi nozīmīgi volframa pielietojumi ir leģētie tēraudi, elektriskie un elektroniskie komponenti, aviācijas un kosmosa tehnoloģijas, medicīniskās starojuma aizsardzības ierīces, pusvadītāju ražošana, kā arī perspektīvie pielietojumi kodolsintēzes enerģētikā.

Volframa īpaši augstā kušanas temperatūra, lielais blīvums, augstā cietība un izcilā izturība paaugstinātās temperatūrās padara to neaizstājamu vairākās nozarēs. Volframa karbīds ir ārkārtīgi ciets materiāls, kam ir būtiska nozīme metālapstrādes, kalnrūpniecības un naftas ieguves nozarēs. Materiāls ir īpaši piemērots augstas kvalitātes griešanas un urbšanas instrumentu ražošanai. Volframu bieži izmanto sakausējumos ar citiem metāliem, lai uzlabotu to izturību un karstumizturību. Volframs un tā sakausējumi tiek izmantoti loka metināšanas elektrodiem un sildelementiem augstas temperatūras rūpnieciskajās krāsnīs. Vēsturiski volframu plaši izmantoja kvēlspuldžu kvēldiegu izgatavošanā. Tomēr daudzās valstīs tradicionālās kvēlspuldzes ir aizstātas ar energoefektīvākām tehnoloģijām, jo tās ievērojamu daļu elektroenerģijas pārvērš siltumā, nevis gaismā. To izmanto elektriskajos kontaktos, rentgenstaru lampu anodos, vakuumlampu komponentos, elektronu emitētājos un pusvadītāju ražošanas iekārtās. Volframa augstā mehāniskā izturība un izcilā karstumizturība padarīja to par nozīmīgu izejmateriālu militārajā rūpniecībā Otrā pasaules kara laikā. Pateicoties lielajam blīvumam un zemākai toksicitātei salīdzinājumā ar svinu, volframs arvien biežāk to aizstāj medicīnas ierīcēs. Volframu izmanto starojuma aizsardzības materiālos, rentgena un datortomogrāfijas (computed tomography, CT) iekārtu kolimatoros, pozitronu emisijas tomogrāfijas (PET) sistēmās, kā arī citās medicīniskās attēldiagnostikas un staru terapijas iekārtās.