AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2026. gada 31. jūlijā
Edmunds Bērziņš

līdaka

(angļu Northern pike, vācu Hecht, franču brochet, krievu щука)
līdaka Esox lucius ir Esox ģints, līdaku dzimtas Esocidae, līdakveidīgo kārtas Esociformes suga

Saistītie šķirkļi

  • zivis Latvijā
Līdaka (Esox lucius). 27.07.2012.

Līdaka (Esox lucius). 27.07.2012.

Fotogrāfi: Neil Ward, Vladimír Vítek. Avots: Flickr.com. Licence: CC BY-ND 2.0.

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izskats, raksturojums
  • 3.
    Dzīves cikls
  • 4.
    Biotops. Dzīvesveids. Barība
  • 5.
    Izplatība un sastopamība
  • 6.
    Populācijas dinamika
  • 7.
    Mijiedarbība ar cilvēku
  • 8.
    Aizsardzības statuss
  • Multivide 9
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izskats, raksturojums
  • 3.
    Dzīves cikls
  • 4.
    Biotops. Dzīvesveids. Barība
  • 5.
    Izplatība un sastopamība
  • 6.
    Populācijas dinamika
  • 7.
    Mijiedarbība ar cilvēku
  • 8.
    Aizsardzības statuss
Kopsavilkums

Līdaka ir salīdzinoši liela un ekoloģiski plastiska zivju suga, kas pieder pie līdaku dzimtas un ir šīs dzimtas visplašāk izplatītā suga. Līdaka sastopama daudzos Ziemeļu puslodes mērenās zonas saldūdeņu biotopos un iesāļūdens ekosistēmās gan Eirāzijā, gan Ziemeļamerikā. Svarīgs plēsējs ūdens ekosistēmās. Piemērotākās dzīvotnes ir saldūdens ūdenstilpes ar labu redzamību un blīvu, iegremdētu veģetāciju. Līdaka ir ļoti elastīgas iedabas plēsējs, kas pārtiek galvenokārt no zivīm, bet dzīves gaitā ir spējīga uzturā patērēt plašu upuru spektru. Līdaka ir viena no atpazīstamākajām un iecienītākajām Latvijas un citu Eirāzijas un Ziemeļamerikas valstu zivīm.

Izskats, raksturojums

Līdaka ir salīdzinoši liela izmēra zivs, kurai raksturīgs slaids, pagarināts, torpēdveida un no sāniem nedaudz saplacināts ķermenis ar lielu pīles knābim līdzīgu purnu. Mute ar daudziem lieliem un asiem zobiem, vērsta uz priekšu. Acis relatīvi lielas. Ķermeņa krāsojums mainās atkarībā no vecuma un dzīves vides. Galvas aizmugure un mugura parasti zaļgani melna, sāni zaļgani pelēcīgi vai brūngani ar dzeltenīgām svītrām vai punktu rindām, bet vēders dzeltenīgs. Tumšākos ūdeņos, piemēram, purvainos apvidos, līdakas krāsojums ir tumšāks, bet ūdeņos ar smilšainu gultni vai duļķainos ūdeņos – gaišāks, zeltains. Ķermenis un daļa galvas klāta ar smalkām, cikloīdām zvīņām. Muguras spura, anālā spura un astes spura ir ar tumšiem plankumiem. Muguras un anālā spura ir relatīvi tuvāk astei nekā citām zivju sugām. Piemērotos vides apstākļos zivs var pārsniegt vairāk nekā 1 m (< 130 cm) garumu un vairāk nekā 10 kg (< 20 kg) svaru. Mātītes izmēros ir lielākas nekā tēviņi.

Līdaka (Esox lucius).

Līdaka (Esox lucius).

No Markusa Elīzera Bloha (Marcus Elieser Bloch) grāmatas “Vācijas zivju saimnieciskā un dabas vēsture” (“...Oeconomische Naturgeschichte der Fische Deutschlands”), 1782.–1795. gads, Berlīne, Prūsijas Karaliste. Avots: Hārvarda Universitātes Salīdzinošās zooloģijas muzeja Ernsta Maira bibliotēka.

Līdaka (Esox lucius). Ageras upe pie Aterezera, Austrija, 26.05.2026.

Līdaka (Esox lucius). Ageras upe pie Aterezera, Austrija, 26.05.2026.

Fotogrāfe Datenratte. Avots: Inaturalist.org. Licence: CC BY-NC 4.0.

Līdaka (Esox lucius). Mākslīga ūdenstilpe Bauskas novadā. 28.06.2026.

Līdaka (Esox lucius). Mākslīga ūdenstilpe Bauskas novadā. 28.06.2026.

Fotogrāfs Edmunds Bērziņš. 

Līdaku ikru attīstība (mākslīgos apstākļos) 12 stundas pēc apaugļošanas. Publicēts žurnālā SienceDirect/Fisheries Research (2023. gada aprīlis).

Līdaku ikru attīstība (mākslīgos apstākļos) 12 stundas pēc apaugļošanas. Publicēts žurnālā SienceDirect/Fisheries Research (2023. gada aprīlis).

Dariusz P. Fey, Martyna Greszkiewicz. Avots: Sciencedirect.com. Licence: CC BY-NC-ND 4.0.

Tipiska līdaku dzīvotne – lēni tekoša upe ar attīstītu veģetāciju. Mūsa, Bauskas novads, 22.05.2015.

Tipiska līdaku dzīvotne – lēni tekoša upe ar attīstītu veģetāciju. Mūsa, Bauskas novads, 22.05.2015.

Fotogrāfs Edmunds Bērziņš.

Tipiska līdaku dzīvotne – sekls ezers ar attīstītu veģetāciju. Lubāns, Madonas novads, 28.06.2015.

Tipiska līdaku dzīvotne – sekls ezers ar attīstītu veģetāciju. Lubāns, Madonas novads, 28.06.2015.

Fotogrāfs Edmunds Bērziņš.

Līdakas var apdzīvot arī mākslīgas vai antropogēni pārveidotas ūdenstilpes, kā, piemēram, kanālus vai par ūdensnotekām (grāvjiem) pārveidotas ūdensteces. Iztaisnots un padziļināts Buļļupes posms, Valmieras novads.

Līdakas var apdzīvot arī mākslīgas vai antropogēni pārveidotas ūdenstilpes, kā, piemēram, kanālus vai par ūdensnotekām (grāvjiem) pārveidotas ūdensteces. Iztaisnots un padziļināts Buļļupes posms, Valmieras novads.

Fotogrāfs Edmunds Bērziņš.

Dzīves cikls

Līdakas dzimumnobriešanas vecums un izmērs ir atkarīgi no vides apstākļiem. Lielākajā daļā līdaku populāciju zivis dzimumgatavību sasniedz 2–7 gadu laikā, izaugot 20–60 cm. Tēviņiem dzimumgatavība iestājas agrākā vecumā nekā mātītēm. Nārsta periods parasti ir no februāra vai marta līdz maija beigām, temperatūrā intervālā no 6 °C līdz 14 °C, optimāli ir 8 °C–12 °C. Taču līdakas uz nārsta vietām dodas nedaudz agrāk, arī tad, kad vēl nav pilnībā pazudusi ledus sega. Līdakai nav speciālu uzvedības pielāgojumu nārsta vietas sagatavošanai un aizsardzībai. Nārsts notiek uz dažādu sugu ūdensaugiem vai applūdušas sauszemes veģetācijas, kur dziļums parasti nepārsniedz 1–1,5 m. Nārsta efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no pavasara paliem. Līdakas absolūtā auglība ir ļoti variabla, tā ir atkarīga no zivs lieluma – jo lielāka zivs, jo vairāk ikru (vidēji aptuveni 20 000 ikru uz 1 kg ķermeņa).

Nārsta procesā mātīte vairākkārt iznērš mazas ikru partijas, kuras parasti apaugļo no viena līdz diviem vai trim līdzi peldošiem tēviņiem. Ikri nogrimst un pielīp pie augiem vai cita substrāta, vai uz gultnes, un to attīstība tālāk notiek bez vecāku uzraudzības. Nārsts var ilgt dažas stundas dienā un atkārtoties vairākas dienas atkarībā no laikapstākļiem. Ja laiks kļūst aukstāks, nārsts var tikt pārtraukts, līdz atkal iestājas piemēroti apstākļi. Pēc nārsta pieaugušās zivis līdz pat vairākām nedēļām var palikt nārsta vietu tuvumā.

Līdakas embrionālā attīstība (dzīves posms no apaugļota ikra līdz kāpura izšķilšanās brīdim) ir atkarīga no ūdens temperatūras. Ikri parasti inkubējas 10–14 dienas. Pēc izšķilšanās kāpuri piestiprinās pie veģetācijas, un šādā stāvoklī tie var atrasties vairākas dienas, kamēr absorbējas dzeltenuma maiss. Pēc tam sāk aktīvi baroties ar zooplanktonu, kukaiņu kāpuriem un nedaudz vēlāk – arī ar zivju mazuļiem.

Līdakas aug strauji, pirmā dzīves gada vasaras beigās sasniedzot vairāk nekā 15 cm garumu, savukārt 1 kg līdaka var sasniegt aptuveni 4–6 gadu vecumā. Līdakas augšanas ātrums būtiski pieaug, ja temperatūra ir virs 10 °C. Augstākais – apmēram 20 °C. Piemērotos apstākļos līdakas var pārsniegt vairāk nekā 20 kg, būt vairāk nekā 20 gadu vecas.

Biotops. Dzīvesveids. Barība

Līdakas pamatā apdzīvo salīdzinoši dzidrus un ne pārāk dziļus, ar veģetāciju bagātus ūdeņus – ezerus, potamāla jeb lēni tekošu upju posmus, attekas u. c., bet var būt sastopama arī mēreni sāļos ūdeņos (jūra; jūru līči). Veģetācijas nozīme, līdakas izmēram pieaugot, mazinās, un lielāki īpatņi sezonāli uzturas arī atklātākās ūdenstilpju vietās ar lielāku dziļumu. Līdakas ir aktīvas visu gadu, kaut arī lielākā daļa īpatņu apdzīvo salīdzinoši ierobežotu ūdenstilpes daļu. Vairums sugas īpatņu lielākas migrācijas veic pirmsnārsta/nārsta laikā.

Līdaka var apdzīvot iesāļus ūdeņus līdz 13 promilēm (‰), un nārsts var veiksmīgi noritēt mazāka sāļuma ūdeņos (6–8 ‰). Līdaka ir salīdzinoši toleranta pret zemu ūdens pH – tā sastopama ūdenstilpēs, kur ūdens pH ir 5, piemēram, purvu ezeros. Ja ir zemāka pH vērtība, līdaku vairošanās var būt nesekmīga. Suga ir ļoti toleranta pret skābekļa daudzumu ūdenī – līdakas spēj izdzīvot skābekļa koncentrācijās, kas ir mazākas par 2 mg/l.

Līdakas ir vientuļnieces un izteikti teritoriālas. Tā ir vizuāla plēsēja un aktīva pamatā diennakts gaišajā laikā. Slaidais ķermenis ar salīdzinoši lielajām un tuvu astei izvietotajām muguras un anālajām spurām ļauj veikt strauju (eksplozīvu) paātrinājumu un ar plaši atvērto muti un daudzajiem zobiem – veiksmīgi satvert medījumu.

Līdaka ir oportūnistiska plēsēja, kas galvenokārt barojas ar dažādu sugu zivīm, bet tās ēdienkartē atkarībā no līdakas izmēra var būt gan zooplanktona organismi, nelieli vēžveidīgie un kukaiņi dažādās to attīstības stadijās, gan abinieki, lielāki vēžveidīgie, putni un zīdītāji. Līdakām, līdzīgi kā citām plēsīgajām zivju sugām, ir raksturīgs kanibālisms, īpaši, ja barības resursi ir ierobežoti un ūdenstilpē vai kādā tās daļā ir salīdzinoši daudz izmēros mazākas līdakas.

Izplatība un sastopamība

Līdaka ir plaši izplatīta holarktiskajā reģionā, aptverot Eiropu, Āziju un Ziemeļameriku. Tā sastopama saldūdens un mēreni sāļos ūdeņos (arī Baltijas jūras piekrastes lagūnās un upju grīvās). Līdakas izplatības areāls mūsdienās ir mākslīgi palielināts un būtiski pārsniedz tās izplatības areālu pagātnē. Eiropā tā ir introducēta Īrijā, Spānijā, Portugālē un citur. Latvijā šī zivju suga sastopama vairāk nekā 90 % ezeru un mākslīgu ūdenstilpju, arī lielākajā daļā ūdensteču.

Līdaka ir ekoloģiski toleranta suga, kas sastopama arī sliktas ekoloģiskās kvalitātes ūdeņos, piemēram, meliorētās ūdenstecēs, nelielos, aizaugušos dīķos un tamlīdzīgi. Līdakas izplatību iekšējos ūdeņos ierobežo skābekļa koncentrācija zemledus periodos. Mazos, slēgtos ezeros un dīķos, kuros novērojama zivju slāpšana, līdakas var aiziet bojā. Ezeros ar mazāku ūdensaugu daudzumu un neattīstītu (šauru) ūdensaugu joslu līdaku daudzumu limitē nārsta un līdaku kāpuru uzturēšanās vietu trūkums.

Ņemot vērā popularitāti makšķerēšanā un paturēšanu lomā pārtikai, tā ir viena no visbiežāk pavairotajām sugām (līdzvērtīgi ar zandartu) dažādās Latvijas iekšzemes ūdenstilpēs, arī citviet Eiropā un Ziemeļamerikā.

Populācijas dinamika

Līdaku populāciju lielumu galvenokārt ietekmē nārsta sekmes. Labvēlīgi apstākļi līdakas nārstam ir gados ar augstu ūdens līmeni pavasarī, kad applūst ezeru un upju piekrastes teritorijas, kas piemērotas nārstam. Ilgtermiņā sugas populācijas lielums samazinās ūdenstilpēs, kuru sateces baseinā antropogēnās darbības rezultātā samazināta applūstošo teritoriju platība, piemēram, meliorētās upēs, kuru krastos izveidoti polderi. Līdakas populācijas lielums var samazināties, mazinoties ūdensaugu blīvumam ūdenstilpēs, kā arī, ja līdaka zaudē nārsta vietas ar upēm un ezeriem savienotās ūdenstilpēs – vecupēs, attekās un tamlīdzīgi.

Ņemot vērā līdakas popularitāti makšķerēšanā un paturēšanu lomā pārtikai, tā ir visbiežāk pavairotā suga dažādos Latvijas un citu valstu ūdeņos. Līdaku mākslīgā pavairošana notiek kopš 19. gs. Ar dažādu intensitāti tā tiek veikta arī mūsdienās. Tomēr efektivitāte vairumā gadījumu nesasniedz cerētos ieguvumus, jo audzētavas zivis ir mazāk pielāgotas izdzīvošanai dabiskos apstākļos un ir pakļautas augstākai mirstībai nekā dabiskās līdakas. Daudzviet, arī Latvijā, līdaku mākslīgā pavairošana ir kļuvusi par rituālu ieradumu, kas sabiedrībā tiek plaši atbalstīts un nereti tiek īstenots, jo trūkst iespēju vai līdzekļu, lai veiktu citas darbības, piemēram, zvejas vai makšķerēšanas noteikumu regulējuma maiņu un dzīvotņu uzlabošanu vai to atjaunošanu.

Introdukcija ārpus dabiskā areāla var radīt arī ekoloģiskas problēmas, piemēram, to, ka līdaka izēd vai izkonkurē vietējās zivju sugas, tādējādi būtiski ietekmējot dažādu vietējo (endēmo) sugu izplatību un ūdenstilpju barības ķēdi.

Līdaku konkurenti par barību ir asaris, zandarts, sams un vēdzele, taču parasti šo sugu uzvedība, uzturēšanās un barošanās vietas sakrīt tikai sezonāli. Lielāko daļu gada tās ieņem dažādas ekoloģiskās nišas, savā starpā būtiski nekonkurējot.

Augsta zvejas un makšķerēšanas spiediena rezultātā, arī citu sugu plēsonības dēļ var mainīties līdaku populācijas struktūra, ja samazinās pieaugušo īpatņu proporcija vai mazuļu izdzīvotība un samazinās dzimumgatavību sasniegušo līdaku vecums un izmērs, kas tādējādi ietekmē populācijas reproduktīvās spējas (potenciāli mazāks iznērsto ikru daudzums, kāpuru skaits, to kvalitāte u. c.).

Mijiedarbība ar cilvēku

Līdaka tiek uzskatīta par garšīgu pārtikas zivi. Tās gaļa ir liesa un bagāta ar olbaltumvielām.

Plēsīgās dabas un lielo izmēru dēļ līdaka ir populāra suga makšķerēšanā. Tā ir viena no svarīgākajām makšķernieku mērķsugām Latvijā un citās Eiropas valstīs. Līdaka ir viena no mērķa (ieskaites) zivīm dažādās makšķerēšanas sacensībās, galvenokārt – spiningošanas disciplīnās. Pēdējos gados attīstās makšķerēšana gida pavadībā, kur viena no svarīgākajām makšķerējamām sugām ir līdaka.

Atsevišķos reģionos būtiska zivju suga komerciālajā zvejā ar samērā augstu tirgus vērtību. Latvijā augstākās līdaku nozvejas veidojas iekšējos ūdeņos. Tiek nozvejotas aptuveni 20 tonnas gadā. Līdakas tiek zvejotas galvenokārt Lubāna, Burtnieka, Engures un Usmas ezerā, bet citās iekšzemes ūdenstilpēs un jūras piekrastē – ievērojami mazāk.

Līdaka tiek bieži pieminēta dažādu tautu folklorā.

Aizsardzības statuss

Līdaka iekļauta nacionālos un starptautiskos sugu aizsardzības normatīvajos aktos. Lai gan nav apdraudēta suga, intensīva zveja un makšķerēšana, dzīvotņu un nārsta vietu degradācija un migrāciju šķēršļi var samazināt gan kopējās populācijas lielumu, gan pieaugušo īpatņu (it sevišķi mātīšu) skaitu, tādējādi izmainot populāciju struktūru un dabiskās atražošanās spējas.

Lai nodrošinātu līdaku populāciju ilgtspējību, ir vēlams ievērot makšķerēšanas noteikumus (Ministru kabineta noteikumi Nr. 800) vai ūdenstilpei saistošus licencētās makšķerēšanas noteikumus, ievērojot lomā paturamo līdaku izmēru un skaitu. Būtu jāievēro arī saudzīgas apiešanās principi, ja zivs ir atbrīvojama vai nav vēlmes to paturēt lomā. Vēlams izvairīties no saimnieciskās darbības veikšanas ūdenstilpēs krastu tuvumā (litorāle) līdaku nārsta laikā, kas ir martā un aprīlī.

Multivide

Līdaka (Esox lucius). 27.07.2012.

Līdaka (Esox lucius). 27.07.2012.

Fotogrāfi: Neil Ward, Vladimír Vítek. Avots: Flickr.com. Licence: CC BY-ND 2.0.

Līdaka (Esox lucius).

Līdaka (Esox lucius).

No Markusa Elīzera Bloha (Marcus Elieser Bloch) grāmatas “Vācijas zivju saimnieciskā un dabas vēsture” (“...Oeconomische Naturgeschichte der Fische Deutschlands”), 1782.–1795. gads, Berlīne, Prūsijas Karaliste. Avots: Hārvarda Universitātes Salīdzinošās zooloģijas muzeja Ernsta Maira bibliotēka.

Līdaka (Esox lucius). Ageras upe pie Aterezera, Austrija, 26.05.2026.

Līdaka (Esox lucius). Ageras upe pie Aterezera, Austrija, 26.05.2026.

Fotogrāfe Datenratte. Avots: Inaturalist.org. Licence: CC BY-NC 4.0.

Līdakas (Esox lucius). Ilūkstes novads, 2007. gads.

Līdakas (Esox lucius). Ilūkstes novads, 2007. gads.

Fotogrāfs Ivars Putnis.

Līdaka (Esox lucius). Mākslīga ūdenstilpe Bauskas novadā. 28.06.2026.

Līdaka (Esox lucius). Mākslīga ūdenstilpe Bauskas novadā. 28.06.2026.

Fotogrāfs Edmunds Bērziņš. 

Līdaku ikru attīstība (mākslīgos apstākļos) 12 stundas pēc apaugļošanas. Publicēts žurnālā SienceDirect/Fisheries Research (2023. gada aprīlis).

Līdaku ikru attīstība (mākslīgos apstākļos) 12 stundas pēc apaugļošanas. Publicēts žurnālā SienceDirect/Fisheries Research (2023. gada aprīlis).

Dariusz P. Fey, Martyna Greszkiewicz. Avots: Sciencedirect.com. Licence: CC BY-NC-ND 4.0.

Tipiska līdaku dzīvotne – lēni tekoša upe ar attīstītu veģetāciju. Mūsa, Bauskas novads, 22.05.2015.

Tipiska līdaku dzīvotne – lēni tekoša upe ar attīstītu veģetāciju. Mūsa, Bauskas novads, 22.05.2015.

Fotogrāfs Edmunds Bērziņš.

Tipiska līdaku dzīvotne – sekls ezers ar attīstītu veģetāciju. Lubāns, Madonas novads, 28.06.2015.

Tipiska līdaku dzīvotne – sekls ezers ar attīstītu veģetāciju. Lubāns, Madonas novads, 28.06.2015.

Fotogrāfs Edmunds Bērziņš.

Līdakas var apdzīvot arī mākslīgas vai antropogēni pārveidotas ūdenstilpes, kā, piemēram, kanālus vai par ūdensnotekām (grāvjiem) pārveidotas ūdensteces. Iztaisnots un padziļināts Buļļupes posms, Valmieras novads.

Līdakas var apdzīvot arī mākslīgas vai antropogēni pārveidotas ūdenstilpes, kā, piemēram, kanālus vai par ūdensnotekām (grāvjiem) pārveidotas ūdensteces. Iztaisnots un padziļināts Buļļupes posms, Valmieras novads.

Fotogrāfs Edmunds Bērziņš.

Līdaka (Esox lucius). 27.07.2012.

Fotogrāfi: Neil Ward, Vladimír Vítek. Avots: Flickr.com. Licence: CC BY-ND 2.0.

Saistītie šķirkļi:
  • līdaka
Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • zivis Latvijā

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • FishBase datubāze
  • Makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumi

Ieteicamā literatūra

  • Craig, J.F., ‘A short review of pike ecology’, Hydrobiologia, 2008, pp. 5–16.
  • Ivanovs, K., ‘Līdakas un asara barošanās Latvijas upēs dažādos vides apstākļos’, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Rīga, LU, 2016.
  • Larsson, P. et al., ‘Ecology, evolution, and management strategies of northern pike populations in the Baltic Sea’, Ambio, 44, 2015, pp. 451–461.
  • Niemi, N. et al., ‘Influence of reed beds (Phragmites australis) and submerged vegetation on pike (Esox lucius)’, Fisheries Research, 261, 2023.
  • Skov, C. and Nilsson, P.A., Biology and Ecology of Pike, CRC Press, 2018.

Edmunds Bērziņš "Līdaka". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-l%C4%ABdaka (skatīts 29.08.2026)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/-l%C4%ABdaka

Šobrīd enciklopēdijā ir 5894 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2026. © Tilde, izstrāde, 2026. © Orians Anvari, dizains, 2026. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana