Artūrs Balfūrs bija Konservatīvās partijas politiķis un līderis, Apvienotās Karalistes premjerministrs (1902–1905) un ārlietu ministrs (1916–1919). Pazīstams ar 1917. gada Balfūra deklarāciju, Latvijas vēsturē – ar Balfūra notu (11.11.1918.).

Tēvs Džeimss Balfūrs (James Maitland Balfour) bija zemes īpašnieks, uzņēmējs un politiķis. Māte Blānša Balfūra (Blanche Mary Harriet Balfour, dzimusi Geskoina-Sesila, Gascoyne-Cecil) bija politiķa Džeimsa Geskoina-Sesila (James Gascoyne-Cecil, 2nd Marquess of Salisbury) meita un vēlākā premjerministra Roberta Geskoina-Sesila (Robert Gascoyne-Cecil, 3rd Marquess of Salisbury, arī lords Solsberijs, Lord Salisbury) māsa. A. Balfūrs 1902. gadā nomainīja premjerministra amatā savu mātes brāli.

No 1861. līdz 1866. gadam studējis Ītonas koledžā (Eton College), bet no 1866. līdz 1869. gadam – humanitārās disciplīnas ar uzsvaru uz filozofiju Kembridžas Universitātes (Cambridge University) Trīsvienības koledža (Trinity College), ieguvis bakalaura grādu humanitārajās zinātnēs (Moral Sciences). Publicējis darbus filozofijā, kas cita starpā pievēršas attiecībām starp zinātni un reliģiju. A. Balfūrs bija izsmalcināts aristokrātisks intelektuālis ar interesi par literatūru un mākslu.

1874. gadā ievēlēts par parlamenta deputātu no Hārtfordas un kopš tā laika līdz 1922. gadam pārstāvēja vairākus apgabalus. 1878.–1880. gadā bijis ārlietu ministra lorda Solsberija privātsekretārs, pavadīja tēvoci uz Berlīnes kongresu. Kopš 1885. gada ieņēma dažādus amatus lorda Solsberija kabinetos, kuru vidū bija pretrunīgi vērtētais Īrijas lietu ministra (Chief secretary for Ireland, 1887–1891) amats. Valsts kases pirmais lords (First Lord of Treasury, 1895–1905) gan lorda Solsberija, gan vēlāk savā valdībā (amats, ko parasti ieņem pats premjerministrs). Bijis vienlaikus Konservatīvo vadītājs parlamenta apakšnamā (Leader of the House of Commons, 1891–1892, 1895–1905). A. Balfūram bija liela un pieaugoša ietekme lorda Solsberija valdībās. Bija Konservatīvo partijas līderis (1902–1911), šajā amatā būdams gan partijas opozīcijas periodos, gan vadot valdību.

1902. gadā iecelts par premjerministru, vadot valdību dinamisku starptautisku notikumu periodā. 1904. gadā parakstītie dokumenti ar Francijas Republiku nozīmēja Antantes (Entente Cordiale) izveidošanos. A. Balfūrs izveidoja Impērijas aizsardzības komiteju (Committee of Imperial Defence) valsts aizsardzības plānošanai. Valdība īstenoja dažādas reformas. Tika īstenota skolu reforma ar Izglītības likumu (Education Act, 1902), demokratizējot skolu pārvaldi un palielinot līdzekļus. Īrijas zemes reformas likums (Irish Land Act, 1903) veicināja abpusēji izdevīgu lielo zemes īpašnieku (landlords) zemes pārdošanu nomniekiem, uzlabojot sociālo situāciju Īrijas laukos. 1905. gadā valdība krita, un 1906. gada vēlēšanās Konservatīvie cieta sakāvi.

Pirmā pasaules kara laikā jūras kara ministrs (Admiralitātes pirmais lords, First Lord of the Admiralty, 1915–1916) liberāļa Herberta Askvita (Herbert Henry Asquith) valdībā. 1916. gadā iecelts par ārlietu ministru Deivida Loida Džordža (David Llloyd George) valdībā un ieņēma šo amatu līdz 1919. gadam. A. Balfūra atbildības lokā bija sabiedroto attiecības Pirmā pasaules kara laikā un pēckara pasaules kārtības veidošana. A. Balfūrs kā ārlietu ministrs piedalījās Parīzes miera konferencē. Plaši zināma ir Balfūra deklarācija 02.11.1917., kas ir vēstule lordam Volteram Rotčaildam (Lionel Walter Rothschild, 2nd Baron Rotschild) kā valsts ebreju līderim, kurā atzītas ebreju tiesības uz “nacionālo mājvietu” (national home) Palestīnā. 1917. gada aprīlī A. Balfūra vizīte Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) pēc ASV iesaistīšanās Pirmajā pasaules karā nozīmēja attiecību padziļināšanos, A. Balfūrs tās laikā kā pirmais britu pārstāvis vēsturē teica uzrunu ASV Kongresā.

Pēc Pirmā pasaules kara ieņēma amatus valdībās, galvenokārt kā Slepenās padomes lords priekšsēdētājs (Lord President of the Council, 1919–1922, 1925–1929). Ar viņa vārdu saistās 1926. gada Balfūra deklarācija, kas pēc Britu Impērijas valstu vadītāju un pārstāvju konferences (Imperial conference) noteica, ka Britu Impērijas valstis ir vienlīdzīgas. 1922. gadā, aizstājot ārlietu ministru Džordžu Kērzonu (George Nathaniel Curzon, 1st Marquess Curzon of Kedleston, Lord Curzon), vadīja britu delegāciju Vašingtonas jūras konferencē (Washington Naval Conference, 1921–1922). Kā ietekmīgs Konservatīvās partijas veterāns ietekmēja tās politiku 20. gados, piemēram, Stenlija Boldvina (Stanley Baldwin) kā premjera izvēli 1923. gadā.

23.10.1918. A. Balfūrs pieņēma Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) ārlietu pārstāvi Zigfrīdu Annu Meierovicu un informēja, ka britu valdība nolēmusi atzīt LPNP kā pagaidu valdību, bet 11. novembrī, izpildot Z. A. Meierovica lūgumu, nosūtīja viņam t. s. Balfūra notu, kurā bija norādīts, ka valdība “no jauna apliecina gatavību piešķirt atzīšanu Latviešu nacionālai padomei kā de facto neatkarīgai iestādei (body) līdz miera konferencei”. 03.05.1918. vēstulē Igaunijas pārstāvjiem A. Balfūrs bija atzinis Igaunijas Zemes padomi (Eesti Maapäev) kā de facto neatkarīgu iestādi un norādījis, ka atzīst Antsu Pīpu (Ants Piip) kā Igaunijas neformālu diplomātisku pārstāvi. 1919. gadā Parīzes miera konferences laikā bija labvēlīgs Baltijas valstīm, atbalstot sadarbību ar tām.

A. Balfūra 50 gadus ilgā karjera bija izteikti veiksmīga. Viņa lielākie sasniegumi saistīti ar laiku pēc premjera amata ieņemšanas. Savukārt premjerministra amatā nozīmīgas bija īstenotās sociālās reformas un ārpolitiskie sasniegumi. 1917. gada Balfūra deklarācija tiek augstu vērtēta Izraēlā, bet to asi kritizē palestīnieši un arābu pasaule. 1918. gada Balfūra nota ir neatņemama Latvijas diplomātiskās atzīšanas sastāvdaļa.

1916. gadā A. Balfūram piešķirts Britu Nopelnu ordenis. Kopš 1922. gada Bikšu Lentas ordeņa bruņinieks, kas nozīmē bruņinieka titulu (sir). 1922. gadā piešķirts grāfa Balfūra (Earl of Balfour) un vikonta Trepreina tituls (Viscount Traprain). Ievēlēts par Kembridžas Universitātes kancleru (1919–1930). Vairāku pilsētu goda pilsonis un vairāku universitāšu Lielbritānijā, ASV un Kanādā goda doktors. Apbalvots ar Igaunijas Brīvības Krusta ordeni (I šķira; 1925). Viņa vārdā nosauktas ielas Izraēlā, ieskaitot Telavivu un Jeruzalemi. Jeruzalemē Balfūra ielā atrodas Izraēlas premjera rezidence. Izraēlā atrodas arī neliels agrārs ciemats Balfūrija (ebreju בַּלפוּרְיָה, Balfouria). A. Balfūra statuja (tēlnieks Deivids Makfols, David McFall) 1962. gadā uzstādīta Apvienotās Karalistes parlamenta ēkā, Vestminsteras pilī.

A. Balfūram nav veltītas atsevišķas spēlfilmas, epizodiski attēlots citiem veltītās filmās, piemēram, režisora Ričarda Atenboro (Richard Attenborough) spēlfilmā “Jaunais Vinstons” (Young Winston, 1972), kas veltīta Vinstona Čērčila (Winston Churchill) jaunības gadiem. Viņš attēlots arī V. Čērčila mātei veltītajā Alana Džonsa (Alan Jones) televīzijas seriālā “Dženija: lēdija Rendolfa Čērčila” (Jennie: Lady Randolph Churchill, 1974). A. Balfūrs kā premjerministrs attēlots režisora Džona Gorija (John Gorrie) BBC seriālā “Edvards Septītais” (Edward the Seventh, 1975), kas veltīta 20. gs. sākuma britu monarham. Viņa loma attēlota dokumentālajās filmās, kas veltītas Tuvo Austrumu problēmai un tās izcelsmei, piemēram, Muhammeda Salameja (Mohammed Salameh) režisētajā televīzijas Al Jazeera dokumentālajā filmā “Balfūra deklarācijai 100: nesaskaņu iedīgļi” (Balfour Declaration at 100: Seeds of Discord, 2017).