Arvīds Liberts Latvijas Neatkarības kara laikā un pirmajos starpkaru perioda gados ieņēma amatus Apsardzības ministrijas vadības struktūrās, sniedzot nozīmīgu ieguldījumu bruņoto spēku izveidē. Pēc Latvijas Neatkarības kara bija pulka komandieris.

A. Liberts dzimis zemnieku kārtai piederīga mežsarga Kristapa un Grietas Libertu ģimenē. Dokumentos nepareizas pārrēķināšanas dēļ jaunajā stilā kā dzimšanas datums minēts 30.10. Kristīts Jelgavas Svētās Annas evaņģēliski luteriskajā latviešu lauku draudzē. Vēlāk ģimene dzīvojusi Bramberģes (Glūdas) pagasta Lībiešos. Mācījies draudzes skolā, pēc tam Jelgavas pilsētas skolā. 23.08.1902.–05.05.1905. mācījās un ar I šķiru beidza Viļņas kājnieku junkurskolu (Виленское пехотное юнкерское училище).

Par pirmajām laulībām nav zināms. Otro reizi precējies ar Zinaīdu Helfrihu (dzimusi Kirnažicka), trešo reizi – ar Alisi Švīģeri (pēc Otrā pasaules kara Īrijā).

13.10.1900. A. Liberts kā savvaļnieks iestājās obligātajā karadienestā Krievijas armijā, 103. kājnieku Petrozavodskas pulkā Grodņā. 05.1901. paaugstināts par jefreitoru, 10.1901. – jaunāko unteroficieri. Mācību laikā junkurskolā 11.1904. paaugstināts par jaunāko portupejjunkuru (junkuru rotas jaunāko unteroficieri). Pēc junkurskolas beigšanas no 05.05.1905. virsnieks (podporučiks) 114. kājnieku Novijtoržokas pulkā Jelgavā, 5. rotas jaunākais virsnieks. 13.06.–17.08. komandējumā 2. sapieru brigādē Viļņā praktiskajai apmācībai sapieru dienesta pamatjautājumos. 22.08. komandēts Kijivas kara apgabala štāba rīcībā mobilizācijas pasākumu ietvaros paredzētajai 21. armijas korpusa daļu komplektēšanai. 29.08. iedalīts 130. kājnieku Hersonas pulkā Kijivā, 21.09. pulka sastāvā komandēts 2. Kaukāza korpusa štāba rīcībā, 29.09. ieradās Batumi, bet jau 01.10. komandēts 2. bataljona sastāvā uz Poti, no turienes 10.11. – 7. rotas sastāvā uz Sočiem sabiedriskās kārtības uzturēšanai saistībā ar revolūcijas notikumiem. 24.01.1906. rota atgriezās pulka novietnē Batumi. 28.01.–28.04. kā šaušanas instruktors piekomandēts Batumi cietokšņa artilērijai (pēc notikušās šauteņu izsniegšanas tās karavīriem). 04.–11.05. piekomandēts 154. kājnieku Derbentas pulkam Aleksandropolē (tagad Gjumri Armēnijā) kā militārās policijas iecirkņa priekšnieks. 11.05. saistībā ar armijā izsludināto demobilizāciju pārvietots atpakaļ uz 114. kājnieku pulku Jelgavā, 3. rotas jaunākais virsnieks. 30.06.–16.08. rotas sastāvā komandējumā Dobelē “kārtības uzturēšanai” revolūcijas norišu laikā. 29.09. iecelts par pulka mācību komandas priekšnieku. 25.12.1906.–14.07.1907. rotas sastāvā komandējumā “kārtības uzturēšanai” Dobelē un Tukuma apriņķī. No 29.09.1907. pulka tiesas darbvedis. Poručiks (03.10.1908.). 12.1908.– 03.1909. pulka štāba adjutants, pēc tam atstāts piekomandējumā pulka štābam, 01.–09.1911. atkal pulka štāba adjutants. Atradās komandējumos 29. kājnieku divīzijas štābā, 20. armijas korpusa štābā, Daugavgrīvas cietokšņa štābā, kur nodarbināts mobilizācijas plānu dokumentācijas sakārtošanā. 27.06.–14.07.1910. komandējumā uz starptautisko automobiļu izstādi Pēterburgā un sacīkstēm Pēterburga–Kijiva–Maskava–Pēterburga kā militārais kontrolieris. 03.1912. bija komandējumā Viļņas kara apgabala štābā uz Ģenerālštāba akadēmijas (Николаевская академия Генерального штаба) iestājpārbaudījumu pirmo kārtu (neieguva tiesības piedalīties tiešajos iestājpārbaudījumos Pēterburgā). No 08.07.1913. bija 3. rotas komandieris. Štābkapteinis (14.09.). Pirmā pasaules kara sākumā 08.08.1914. pulka sastāvā devās uz fronti, 17.08. šķērsoja Vācijas robežu, 20. armijas korpusa sastāvā piedalījās kaujās ar Vācijas armiju Austrumprūsijā, pēc tam Polijā. 15.–16.02.1915. nakts kaujā viegli ievainots ar durkli abās rokās (sagriezti kreisās rokas pirksti, caurdurta labā delna; par šajā kaujā demonstrēto varonību, piedaloties divu vācu rotu sakaušanā, izvirzīts apbalvošanai ar Svētā Jura ordeni, kas nav notikusi saistībā ar pulka krišanu gūstā pēc dažām dienām). 19.02. viegli ievainots ar šautenes lodi kreisās kājas stilbā, kontuzēts kaklā un kreisajā ausī. 20.02. korpusa atlieku sastāvā krita vācu gūstā Augustovas mežos (reģistrēts kā pazudis bez vēsts). Saskaņā ar paša sniegto informāciju par kaujas nopelniem 15.–18.02. vēlāk paaugstināts par kapteini. Ievietots virsnieku gūstekņu nometnē. 04.12.1918. atbrīvots, atgriezās Latvijā.

08.12.1918. A. Liberts brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (kapteinis), Kurzemes apsardzības apgabala štāba vecākais adjutants. Ar landesvēra virsštāba rīkojumu 05.01.1919. apgabala štābs izformēts, 13.01. atvaļināts. No Liepājas izbrauca uz Vāciju (Austrumprūsiju), plānojot tālāk doties iestāties Antona Deņikina (Антон Иванович Деникин) Krievijas Dienvidu bruņotajos spēkos, taču kara apstākļu dēļ palicis Austrumprūsijā. Atgriezās Latvijā un 10.06. atkal iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, Štatu komisijas loceklis, no 28.06. Apsardzības ministrijas kancelejas priekšnieks, tajā pašā dienā bija piekomandēts Sabiedroto misijai braucienā uz Ventspili kontrolēt vācu karaspēka izvešanu no pilsētas un apkārtnes. No 18.07. ar armijas virspavēlnieka pavēli Štatu, algu un karaspēka iekārtas komisijas loceklis, no 24.08. ar apsardzības ministra pavēli Kompetenču izstrādāšanas komisijas loceklis, no 22.09. Apsardzības ministrijas pārstāvis Valsts kontroles Algu un štatu izstrādāšanas komisijā. Kauju sākumā ar Pāvela Bermonta (Павел Рафаилович Бермондт-Авалов) armiju 08.–14.10. komandēts uz Vidzemes divīzijas štābu ar uzdevumu pārraudzīt papildu rotu organizēšanu, 14.–23.10. – uz Armijas virspavēlnieka štābu “pretizlūkošanas un lidotāju stratēģisko mērķu izstrādāšanai”, 23.–30.10. – Rīgas un apriņķa apsardzības pārvaldei kā mobilizācijas komisijas 2. priekšsēdētājs. Pulkvedis-leitnants (11.12.; par izdienu un nopelniem Latvijas neatkarības labā). No 04.01.1920. arī Apsardzības ministrijas pārstāvis starpresoru komisijā “valsts un komunālo iestāžu pasta sūtījumu aplikšanu ar pasta nodokli” jautājuma kārtošanai, no 05.01. – arī Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisijā, no 14.01. – arī Apsardzības ministrijas Disciplinārā reglamenta izstrādāšanas komisijas loceklis. 21.02. ar Tautas padomes Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu iecelts par Satversmes sapulces Armijas vēlēšanu komisijas locekli, no 29.02. tās priekšsēdētājs. 02.–12. arī Kara virstiesas loceklis substitūts. 17.05. iecelts par Apsardzības ministrijas pārstāvi starpresoru komisijā valsts ierēdņu pensiju un vienreizēju pabalstu likumprojekta izstrādāšanai, 30.06. – par Apsardzības ministrijas pārstāvi starpresoru apspriedē par Valsts vēsturisko arhīvu, 15.07. – par Apsardzības ministrijas komisijas gūstekņu apmaiņas nosacījumu izstrādāšanai ar Vāciju locekli. 23.08.1920.– 13.12.1921. Apsardzības ministrijas Padomes pastāvīgais loceklis. 10.01.1921. iecelts par Apsardzības ministrijas Padomes izmeklēšanas komisijas locekli. No 13.12. Latgales partizānu pulka komandieris Cēsīs un Valmierā (štābs Cēsīs), pēc pulka izformēšanas 01.04.1922. – par 8. Daugavpils kājnieku pulka komandieri Cēsīs. Pulkvedis (01.04.1923.). 15.03.1924. iecelts par Armijas komandiera štāba Apmācības daļas priekšnieku. 16.07.–06.08. arī armijas strēlnieku inspektora vietas izpildītājs. 30.06. bija militārās pieccīņas sacensību vadītājs un galvenais tiesnesis armijas sacīkstēs. 07.04. izteikta Latgales divīzijas komandiera pateicība par “sekmīgi veikto karavīru audzināšanas darbu”. 12.08. atvaļināts pēc paša vēlēšanās ar tiesībām valkāt formastērpu. Dzīvoja Rīgas apriņķī, pēc tam Daugavpils apriņķa robežās. Periodiski strādāja par pasniedzēju militārajās mācību iestādēs, rakstīja militārajā periodikā par Pirmā pasaules kara vēsturi, ārvalstu bruņotajiem spēkiem u. c., izstrādāja militārās apmācības grāmatu vidusskolām. No 1927. gada Latviešu konversācijas vārdnīcas redaktors līdzstrādnieks.

Padomju okupācijas laikā 03.1941. pārcēlās no Daugavpils apriņķa uz Rīgas apriņķi, dzīvoja Ropažu pagasta Stīpniekos. Otrā pasaules kara un nacistiskās Vācijas okupācijas noslēdzošajā posmā 1944. gadā ar dzīvesbiedri devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bija bēgļu nometnēs. 10.1951. izceļoja uz Īriju, dzīvoja Dublinā. Bija organizācijas “Daugavas vanagu fonds” preses izdevuma “Daugavas Vanagi” līdzstrādnieks.

A. Liberts – bijušais Krievijas armijas profesionālais kājnieku ierindas virsnieks ar Pirmā pasaules kara kaujas pieredzi – Latvijas Neatkarības kara laikā un pirmajos starpkaru perioda gados ieņēma atbildīgus amatus Apsardzības ministrijas vadības struktūrās, sniedzot ieguldījumu bruņoto spēku izveidē, sevišķi to normatīvās bāzes izstrādāšanā. A. Liberts uzskatāms par vienu no starpkaru perioda Latvijas militārās domas veidotājiem, jo arī pēc atvaļināšanas no armijas viņš turpināja darboties militārajā zinātnē un pedagoģijā.

Par dienesta un kaujas nopelniem Krievijas armijā A. Liberts apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (II šķira, ar šķēpiem; III šķira), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem).