Gunnars Grapss bija enerģisks un spilgts skatuves mākslinieks, kura bundzinieka un dziedātāja meistarība padarīja viņa vadītās grupas Ornament un Magnetic Band par izteikti atšķirīgām no citām Igaunijas rokgrupām, kas darbojās 20. gs. 70. un 80. gados.

G. Grapss dzimis latvieša un igaunietes ģimenē. Viņa tēvs Igors Gunārs Graps-Grāfs bija diriģents un instrumentālists, kurš darbojās vairākos profesionālos orķestros un ansambļos gan Igaunijā, gan Latvijā. Gunnara māte Salme (Salme) bija deju pedagoģe. Arī Gunnara vectēvs no tēva puses bija mūziķis – Aleksandrs Graps-Grāfs, kurš pieņēma dubultuzvārdu laikā, kad dziedāja baritona partijas Liepājas operā.

G. Grapsa māsa skolotāja Gaida Grapsa (Gaida Graps) bija precējusies ar igauņu diriģentu Paulu Megi (Paul Mägi), kurš no 1990. līdz 1994. gadam bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. 

G. Grapss bērnībā sācis apgūt sāka apgūt čella spēli. Divpadsmitajā dzimšanas dienā viņš saņēma ģitāru, kuru gadu vēlāk bija pārveidojis par elektrisko ģitāru, un pusaudža gados izveidoja savu pirmo grupu Satelliidid. Vēlāk viņš spēlēja grupā Mikronid. 1977. gadā absolvējis Georga Otsa Tallinas Mūzikas skolu (Georg Otsa nimeline Tallinna Muusikakool) sitamo instrumentu specialitātē.

1973. gadā G. Grapss pievienojās Kohilas ciema (mūsdienās Raplas apriņķī) grupai Ornament, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajām smagā roka grupām Igaunijā. G. Grapss komponēja dziesmas, rakstīja arī daļu tekstu un dziedāja augstā balsī, kas Ornament atšķīra no daudzām citām tā laika grupām.

Ornament bija koncertgrupa ar izteiktu skatuves šovu, un līdz pat mūsdienām grupas cienītāji ar nožēlu atzīst, ka grupas enerģija un virtuozitāte dzīvajās uzstāšanās reizēs studijas ierakstos nav pilnībā saglabājusies, jo tolaik padomju okupētajā Igaunijā trūka nepieciešamā tehniskā aprīkojuma un liela daļa koncertierakstu nav saglabājušies. Saskaņā ar laikabiedru vērtējumu G. Grapsa bungu spēle grupā Ornament izpaudās kā pilnīga iejušanās mūzikā.

1976. gadā G. Grapss izveidoja jaunu grupu, lai pievērstos fankam un regejam. Jauno grupu bieži dēvēja par džezroka ansambli, lai gan paši grupas dalībnieki šo apzīmējumu uztvēra ar zināmu skepsi. Nosaukumu jaunajai grupai G. Grapss aizguva no kādas Vācijas Demokrātiskās Republikas studijas kasetes, uz kuras bija uzraksts Magnetband. Tādēļ grupa tika nosaukta par Magnetic Band. Gadu vēlāk nosaukums pārtapa par GG Magnetic Band (Gunnar Graps Magnetic Band). Sākotnēji grupa spēlēja tā sauktajos dubultkoncertos – vispirms sniedza koncertu, bet pēc tam tajā pašā vietā spēlēja deju mūziku. 1979. gadā grupa devās koncertturnejā uz Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku (PSR). Viens no koncertiem notika Jūrmalā, kur grupas uzstāšanās aizrāva jauno publiku, izraisot organizatoru neapmierinātību un nelielu skandālu ar Igaunijas PSR Valsts filharmoniju (Eesti NSV Riiklik Filharmoonia), kurai tika lūgts vairs nesūtīt šāda veida grupas uz Dzintariem.

1980. gadā grupa guva Padomju Savienības mēroga atzinību, uzvarot festivālā “Pavasara ritmi” (Весенние ритмы. Тбилиси-80) Tbilisi, Gruzijā. Šī atzinība nostiprināja grupas zvaigžņu statusu un ļāva tai kļūt eksperimentālākai uz skatuves, kā arī repertuārā iekļaut dziesmas angļu valodā. Kādu laiku šie aspekti izraisīja mazāku ideoloģisko pretestību, pateicoties festivāla sniegtajam oficiālajam novērtējumam.

GG Magnetic Band bieži uzstājās kopā ar Jāku Joalu (Jaak Joala) un grupu Radar. Pirmais grupas skaņuplates albums Roosid papale tika izdots 1982. gadā; tajā bija iekļautas arī vairākas dziesmas no grupas Ornament repertuāra. 1982. gadā laikraksts The Washington Post G. Grapsu nodēvēja par “Maskavas Miku Džegeru” (Moscow’s Mick Jagger). 1983. gadā padomju varas iestādes aizliedza grupas Magnetic darbību, un tā tika pārdēvēta par Gunāra Grapsa grupu (Gunnar Grapsi Grupp) jeb GGG un ar panākumiem turpināja darboties.

1987. gadā gadā G. Grapss piedalījās roka himnas “Neviena zeme nav vientuļa” (Ei ole üksi ükski maa) izpildījumā. To sarakstīja Alo Matīsens (Alo Mattiisen). Dziesma vērsa uzmanību ekoloģiskajiem apdraudējumiem padomju politikas dēļ. Okupētajā Igaunijā tā kļuva par vienu no impulsiem Dziesmotās revolūcijas sākumam.

20. gs. 80. gados G. Grapss pameta Igauniju un pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, lai veidotu rokenrola karjeru. Šis mēģinājums nebija veiksmīgs, un viņš atgriezās Igaunijā, kur jaunajos sociālekonomiskajos apstākļos, mūzikas stilu maiņas un komercializācijas kontekstā bija grūti atgūt iepriekšējos panākumus. Viņš strādāja par diskžokeju uz prāmjiem, radio stacijās un naktsklubos, nonāca konfliktā ar likumu un īsu laiku bija apcietināts Zviedrijā. 1995. gadā viņš izdeva kompaktdisku Tühjad pihud, taču mēģinājumi atjaunot savu superzvaigznes statusu bija nesekmīgi. Šajā laikā G. Grapsam sākās arī veselības problēmas. Radošajā darbībā viņu arvien vairāk iedvesmoja blūzs. 2003. gadā viņš izdeva kompaktdisku Rajalt maas. Miris pēc sirdslēkmes 2004. gadā.

G. Grapss Igaunijā tiek uzskatīts par rokmūzikas ikonu un joprojām bieži tiek pieminēta viņa ietekme uz Igaunijas rokmūziķiem. Ir izveidotas grupas, kas atskaņo G. Grapsa dziesmu kaverversijas, kā arī radīti audiovizuāli darbi, kuros izmantota viņa mūzika.

2004. gadā Igaunijas Mūzikas balvu (Eesti Muusikaauhinnad) ceremonijā G. Grapsam tika piešķirta balva par mūža ieguldījumu. 2005. gadā viņš kļuva par pirmo mūziķi, kurš tika uzņemts Tallinas Rock Café Slavas zālē.

2017. gadā pie Vasulas tilta pār Ammes upi (Tartu pagastā) ‒ vietā, kur G. Gaps pavadīja saļu savas bērnības ‒ tika atklāts piemiņas akmens.

Ivars Pellu (Ivar Põllu) sarakstījis lugu “Dzelzs vīrs. Odiseja maldu klejojumi” (Raudmees. Odysseuse eksirännakud). Tā tapusi, iedvesmojoties no G. Grapsa dzīves un daiļrades. Lugu 2011. gadā iestudēja režisors Roberts Annuss (Robert Annus), un tā tika izrādīta Tartu Jaunajā teātrī (Tartu Uus teater).

G. Grapsa ansambļa uzstāšanās redzama režisora Riharda Pīka spēlfilmas “Ja nebūtu šī skuķa” (1980) epizodē. Filmējies arī režisora Leonīda Kvinikhidzes (Леонид Александрович Квинихидзе) muzikālā melodrāmā “Tur, kur mūsu nav” (Там, где нас нет, 1986).