Ferdinands Lasāls pārvērta sociālistiskās idejas organizētā politiskā kustībā, 1863. gadā nodibinot Vispārējo Vācijas strādnieku apvienību (Allgemeiner Deutscher Arbeiterverein), kas kļuva par pirmo neatkarīgo vācu strādnieku partiju un vienu no vēlākās Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas (Sozialdemokratische Partei Deutschlands) priekštecēm. F. Lasāls tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu Rietumu sociāldemokrātijas tiešiem priekštečiem un iedvesmotājiem.

F. Lasāls dzimis Breslavā pārtikušā ebreju ģimenē. Viņa tēvs Heimans Lasāls (Heymann Lassal) bija veiksmīgs zīda tirgotājs. Viņa māte Rozālija Heicfelde (Rosalie Heitzfeld) bija turīga ebreju tirgotāja meita.

Jaunībā F. Lasāls apmeklēja ģimnāziju Breslavā, kur viņam nepatika pārlieku stingrā disciplīna, arī atzīmes nebija pārāk labas, un, lai nesāpinātu vecākus, viņš kādu laiku veiksmīgi viltoja vecāku parakstus skolas liecību grāmatā. Kad šī viltība nāca dienasgaismā, jaunais F. Lasāls nolēma atstāt Breslavu un pierunāja tēvu sūtīt viņu uz komercskolu Leipcigā. Tomēr komerczinības viņu nesaistīja, viņš atgriezās Breslavā un pašmācības ceļā sāka studēt filozofiju, īpaši Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) filozofisko mācību, nokārtoja gala eksāmenus ģimnāzijā un 1843.–1846. gadā turpināja filozofijas, vēstures un filoloģijas studijas Breslavas un Berlīnes universitātēs. Studiju laikā viņš iesaistījās Breslavas studentu buršenšaftē “Raczeks” (Alte Breslauer Burschenschaft der Raczeks), kurā praktizētās paukošanas divkaujas un uzvedības normas ievērojami ietekmēja viņa priekšstatus par godu un veicināja centienus piekopt izsmalcinātu dzīvesveidu.

1845. gadā F. Lasāls ar izcilību nokārtoja universitātes eksāmenus un devās uz Parīzi, kur satikās ar dzejnieku Heinrihu Heini (Heinrich Heine), kurš atzinīgi novērtēja jaunā censoņa spējas un apņēmību. 1846. gadā F. Lasāls satika grāfieni Sofiju fon Hacfelti (Sophie von Hatzfeldt), toreiz apmēram 40 gadus vecu šķirteni, kura nespēja atrisināt strīdu ar bijušo vīru par īpašuma sadali. F. Lasāls brīvprātīgi pieteicās aizstāvēt tiesā viņas intereses, tāpēc padziļināti studēja tiesību jautājumus, un pēc deviņiem gadiem un 36 tiesas sēdēm panāca S. fon Hacfeldei labvēlīgu procesa iznākumu. Pateicībā viņa piekrita maksāt F. Lasālam visu viņa atlikušo mūžu 5000 dālderu ikgadējo pabalstu.

Jau studiju gados F. Lasāls skaidri pauda atbalstu darbaļaužu cīņai par savām tiesībām. Viņš atbalstīja 1844. gada Silēzijas audēju sacelšanos un 1848.–1849. gadā aktīvi piedalījās revolucionārajos notikumos Vācijā. Kad Nacionālā sapulce (Nationalversammlung) tika padzīta no Frankfurtes pie Mainas un Berlīnē tika izsludināts aplenkuma stāvoklis, F. Lasāls aicināja Diseldorfas iedzīvotājus nemaksāt nodokļus un gatavoties bruņotai cīņai. Par šiem aicinājumiem F. Lasāls tika arestēts un izcieta sešu mēnešu cietumsodu.

Pēc revolūcijas sakāves F. Lasāls bija viens no nedaudziem radikālajiem sociālistiem, kuri palika Vācijā. Prūsijas valsts iestādes uzskatīja viņu par sabiedriskai kārtībai bīstamu un F. Lasālam bija jādzīvo Diseldorfā policijas uzraudzībā. 1851. gadā F. Lasāls Diseldorfā nodibināja pagrīdes revolucionāro strādnieku pulciņu un popularizēja sociālistiskas idejas. 1851.–1852. gadā viņš sniedza atbalstu apsūdzētajiem Ķelnes komunistu prāvā. F. Lasālam kā Prūsijas valsts ieskatā bīstamam sociālistam bija aizliegts dzīvot Berlīnē, tomēr viņš to ļoti vēlējies un F. Lasālam pozitīvu lēmumu izdevās panākt, izmantojot slavenā zinātnieka Aleksandra fon Humbolta (Alexander von Humboldt) protekciju. Berlīnes posma laikā viņš pievērsās sengrieķu domātāja Hērakleita (Ἡράκλειτος, Hērákleitos) studijām un 1858. gadā publicēja viņam veltītu divsējumu darbu “Efesas Hērakleita Tumšā filozofija” (Die Philosophie Herakleitos des Dunklen von Ephesos, 1859). 1859. gadā F. Lasāls sarakstīja vēsturisku lugu “Francs fon Zikingens” (Franz von Sickingen), kas bija veltīta 16. gs. vācu karotājam, dēvētam arī par “pēdējo bruņinieku”. F. fon Zikingens kopā ar vācu humānistu Ulrihu fon Hutenu (Ulrich von Hutten) 1522.–1523. vadīja t. s. Bruņinieku karu (Ritterkrieg) ar mērķi reformācijas garā panākt baznīcas īpašumu sekularizāciju. Laikabiedru un vēlāko komentētāju domas par šo darbu dalās, tomēr tas ir nozīmīgs ar to, ka izraisīja aktīvu diskusiju starp F. Lasālu, no vienas puses, un Kārli Marksu (Karl Marx) un Frīdrihu Engelsu (Friedrich Engels), no otras, par vēstures izpratni, revolūcijas teoriju, izcilo personību un tautas masu attiecībām, kā arī mākslas uzdevumiem.

F. Lasāls aizgāja no dzīves tikai 39 gadu vecumā, turklāt viņa nāvei bija tikai pastarpināta saistība ar politisko darbību. 1864. gada vasarā Šveicē viņš iemīlējās Bavārijas diplomāta meitā Helēnē fon Dēnigesā (Helene von Dönniges). Pāris vēlējās precēties, taču pret to kategoriski iebilda Helēnas ģimene. Par iemesliem kalpoja gan F. Lasāla sociālais stāvoklis un ebreju izcelsme, gan radikālā sociālista reputācija. Ģimenes spiediena ietekmē Helēne atteicās no F. Lasāla un atjaunoja saderināšanos ar rumāņu augstmani Janko Rakovicu (Yanko Racoviţă). F. Lasāls uztvēra to kā smagu personisku aizvainojumu un savas studentu brālības tradīciju garā izaicināja uz divkauju Helēnas tēvu un J. Rakovicu, kuri arī bija korporāciju biedri. Helēnas tēvs izaicinājumu noraidīja, bet J. Rakovica izaicinājumu pieņēma un divkaujā F. Lasālu nāvīgi ievainoja. Neskatoties uz ārstu centieniem, F. Lasāls mira trīs dienas pēc divkaujas.

Arī pēc nāves F. Lasāla mirstīgās atliekas kļuva par politiskas cīņas objektu. Lai F. Lasāla sekotāji varētu atvadīties no viņa, bija paredzēts viņa iebalzamēto ķermeni transportēt uz Berlīni ar pieturām Ķelnē un citās pilsētās. Tomēr starp F. Lasāla ģimeni un viņa piekritējiem radās domstarpības. Rezultātā Prūsijas policija Ķelnē konfiscēja zārku un F. Lasāls tika slepeni (jo policija baidījās no iespējamām demonstrācijām) apglabāts Breslavā 1864. gada 15. septembrī.

1945. gadā Breslavas aplenkuma laikā F. Lasāla kaps tika smagi bojāts. Tādēļ 1947. gadā Polijas Sociālistiskā partija (Polska Partia Socjalistyczna) savā pēdējā kongresā pirms apvienošanās ar Polijas Strādnieku partiju (Polska Partia Robotnicza) un Polijas Apvienoto strādnieku partiju (Polska Zjednoczona Partia Robotnicza) nolēma uzstādīt F. Lasālam jaunu piemiņas akmeni. Tomēr turpmākajos gados F. Lasāla kaps, kas tagad atradās Polijas teritorijā, kļuva par visai neērtu politisku jautājumu Polijas komunistiskai valdībai. Pēc vācu tautības iedzīvotāju izraidīšanas no Vroclavas 1948. gadā kapsēta pamazām tika nolaista. un pat radās plāni tās teritoriju pārveidot par parku. Tādēļ 1974. gadā Rietumvācija pēc sociāldemokrātu iniciatīvas centās panākt F. Lasāla mirstīgo atlieku pārapbedīšanu savā teritorijā, kas, savukārt, nebija pieņemams Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) komunistiskajai vadībai. Arī starptautiskās ebreju organizācijas iebilda pret pārapbedīšanu reliģisku apsvērumu dēļ, jo jūdaisms nepieļauj kapa aizskaršanu. Šo domstarpību rezultātā pārapbedīšana tika apturēta, un 1975. gadā F. Lasāla kaps tika iekļauts Vroclavas pieminekļu sarakstā.

Atzīmējot F. Lasāla nāves 120. gadadienu, 1984. gadā pie kapa cits citam līdzās atradās gan Rietumvācijas sociāldemokrātu, gan Austrumvācijā valdošās Sociālistiskās vienotības partijas (Sozialistische Einheitspartei Deutschlands) vainagi un ziedu kompozīcijas, lai gan abu partiju pārstāvji tos nolika dažādos laikos, lai izvairītos no satikšanās. Mūsdienās Vroclavas Vecā ebreju kapsēta ir Vroclavas Vēstures muzeja (Muzeum Historyczne) sastāvdaļa.

Mūsdienās nozīmīgākās F. Lasāla idejas saistās pirmām kārtām ar viņa priekšstatiem par darbaļaužu cīņas par savām tiesībām ceļiem un metodēm. Uz Deivida Rikardo (David Ricardo) algu teorijas pamata, izmantojot arī Tomasa Roberta Maltusa (Thomas Robert Malthus) apdzīvotības teoriju, F. Lasāls formulēja “darba algas dzelzs likumu”, saskaņā ar kuru strādnieku algas ilgtermiņā neizbēgami tiecas uz iztikas minimuma līmeni. F. Lasāls uzskatīja, ka pašiem strādniekiem jādibina ražošanas kooperatīvi, kas ļautu likvidēt atšķirību starp darba algu un uzņēmēja peļņu, un strādniekiem pienāktos pilns viņu darba rezultāts. Tomēr brīvā tirgus apstākļos strādnieki paši nespēj būtiski uzlabot savu ekonomisko stāvokli, un viņiem jāpaļaujas uz valsti. F. Lasāls pārņēma no G. V. F. Hēgeļa priekšstatu par valsti kā tikumiskās idejas augstāko izpausmi, kas vieno indivīdus un vispilnīgāk pārstāv visas sabiedrības intereses. Tāpēc viņš uzskatīja, ka strādnieku šķira varētu izmantot valsti savā labā un panākt politisko un ekonomisko reformu īstenošanu darbaļaužu interesēs, piemēram, strādnieku kooperatīvu atbalstu no valsts puses. Priekšnoteikums tam ir vispārējas vēlēšanu tiesības.

1848.–1849. gada revolūcijā pieredzētais radīja divas F. Lasāla pārliecības, kas izšķiroši ietekmēja viņa turpmāko politisko darbību. Pirmkārt, tā ir negatīvā attieksme pret liberālo buržuāziju, kas, pēc F. Lasāla domām, sākotnēji cīnījās par politisko brīvību, taču 19. gs. vidū kļuva piesardzīga un vairāk rūpējās par savām ekonomiskajām interesēm nekā par demokrātiskām reformām. Tāpēc viņš uzskatīja, ka patiesais demokrātisko pārmaiņu spēks ir strādnieku šķira, nevis liberālā buržuāzija. Vēl vairāk, F. Lasāls uzskatīja, ka spēcīga monarhija dažos jautājumos varētu būt progresīvāka par liberālo buržuāziju. Uz šo ideju pamata radās F. Lasāla “flirts” ar Prūsijas valsti un tās toreizējo vadītāju “dzelzs kancleru” Oto fon Bismarku (Otto von Bismarck). 1859. gadā F. Lasāls publicēja rakstu “Itālijas karš un Prūsijas uzdevums” (Der italienische Krieg und die Aufgabe Preussens), kurā iestājās par Prūsijas pozīciju stiprināšanu un Vācijas apvienošanu tās vadībā, neiekļaujot Austriju, kas lielā mērā atbilda O. fon Bismarka politikas ievirzei. 1863.–1864. gadā F. Lasāls sarakstījās un vairākas reizes tikās ar O. fon Bismarku, cerot uz viņa atbalstu vispārējo vēlēšanu tiesību ieviešanai un sociālo reformu īstenošanai strādnieku interesēs. F. Lasāla pozīcija atšķīrās ne tikai no liberālās buržuāzijas centieniem uzsvērt parlamenta un konstitucionālo reformu lomu vācu apvienošanās procesā, bet arī no demokrātu un sociālistu idejas apvienot Vāciju “no apakšas” demokrātiskās revolūcijas ceļā pretēji O. fon Bismarka militāri autoritārajai politikai. Marksistiskajā tradīcijā F. Lasāls tika asi kritizēts par šo “valsts sociālisma” tendenci, it īpaši ņemot vērā, ka vēlāk O. fon Bismarka laika Vācu Impērijā tika pieņemti likumi pret sociālistiem, kas ierobežoja sociāldemokrātu darbību, kaut arī vienlaikus valsts īstenoja būtiskas sociālās reformas. Mūsdienu Vācijas sociāldemokrātijā F. Lasāla kontakti ar O. fon Bismarku tiek uzskatīti par vēsturiski nozīmīgu, bet pretrunīgi vērtējamu taktisku epizodi.

Otra F. Lasāla pārliecība bija neticība masu spontānai revolucionārai aktivitātei, tāpēc viņš uzsvēra nepieciešamību veidot patstāvīgu politisko organizāciju, kas organizētu un vadītu strādnieku cīņu par savām tiesībām un darītu to neatkarīgi no liberālajām partijām. Īstenojot šo ideju, 1863. gada 23. maijā Leipcigā tika dibināta Vispārējā vācu strādnieku biedrība (Allgemeine Deutsche Arbeiterverein), kas bija pirmā Vācijas strādnieku kustības masu partija un mūsdienu Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas priekštece. F. Lasāls tika ievēlēts par biedrības prezidentu uz pieciem gadiem. Saistībā ar biedrības dibināšanu tapa divi pazīstamākie F. Lasāla politiskie sacerējumi – “Strādnieku programma” (Das Arbeiter-Programm, 1862) un “Atklātā atbildes vēstule Centrālajai komitejai par Vācijas strādnieku vispārējā kongresa sasaukšanu Leipcigā” (Offenes Antwortschreiben. An das Zentralkommitee zur Berufung eines Allgemeinen Deutschen Arbeiterkongresses zu Leipzig, 1863).

F. Lasāls parasti un pamatoti tiek salīdzināts ar saviem laikabiedriem K. Marksu un F. Engelsu. Viņi iepazinās 1848.–1849. gada revolūcijas laikā un viņus vienoja piederība pie radikāli demokrātiskās un sociālistiskās opozīcijas. Sākotnēji attiecības bija draudzīgas. K. Markss un F. Engelss augstu vērtēja F. Lasāla intelektuālās spējas, cildināja viņu kā izcilu organizatoru, vienlaikus atzīmēja viņa dažreiz pārspīlētās personiskās ambīcijas. Pēc revolūcijas apspiešanas viņu ceļi šķīrās: K. Markss devās emigrācijā uz Lielbritāniju, kur jau dzīvoja F. Engelss, bet F. Lasāls palika Vācijā. Viņi turpināja sarakstīties un apspriest politiskos un teorētiskos jautājumus, tai skaitā ekonomikas teoriju, K. Marksa darbu pie ekonomisko darbu manuskriptiem, Eiropas politisko situāciju un strādnieku kustības jautājumus. 19. gs. 50. un 60. gados F. Lasāls centās popularizēt K. Marksa idejas Vācijā un pat finansiāli palīdzēja K. Marksam grūtos brīžos, un 1861. gadā Markss 11 dienas viesojās pie F. Lasāla viņa Berlīnes dzīvoklī.

F. Lasāls un K. Markss izvirzīja līdzīgus politiskās cīņas stratēģiskos mērķus, taču to teorētisko pamatojumu, mērķu sasniegšanas ceļus un metodes aplūkoja būtiski atšķirīgi. K. Markss jau savos agrīnajos darbos norobežojās no G. V. F. Hēgeļa ideālisma un pakļāva kritikai G. V. F. Hēgeļa priekšstatu par valsti, uzskatot to par instrumentu valdošo šķiru rokās. Atšķirībā no F. Lasāla, K. Markss bija ļoti kritisks attieksmē pret parlamentāro politiskās cīņas metožu izmantošanu, kā arī pret politisko (formālo) demokrātiju vispār, pretnostādot to sociālajai demokrātijai. K. Markss noraidīja arī F. Lasāla “darba algas dzelzs likumu”, uzskatot, ka algu līmeni tirgus ekonomikā nosaka ne tikai iedzīvotāju skaita svārstības, bet arī produktivitāte, kapitāla uzkrāšana, ekonomikas cikli, strādnieku organizētība un šķiru cīņa.

1862.–1863. gadā viņu attiecības pasliktinājās nopietnu politisku nesaskaņu un personisku konfliktu dēļ. Ļoti asus iebildumus no K. Marksa un viņa piekritēju puses izraisīja F. Lasāla centieni iedibināt taktisku sadarbību ar Prūsijas kancleru O. fon Bismarku.

Pēc F. Lasāla nāves K. Markss publiski atzina viņa nozīmi vācu strādnieku kustības attīstībā, reizē asi kritizēja F. Lasāla idejas un lasāliešus vācu sociādemokrātijā savā darbā “Gotas programmas kritika” (Kritik des Gothaer Programms, 1875). Vēlākie K. Marksa un F. Lasāla ideju likteņi uzrāda paradoksālu situāciju, – K. Markss izrādījās daudz ietekmīgāks pasaules intelektuālajā vēsturē kā teorētiķis, savukārt F. Lasāls daudz lielākā mērā ietekmēja mūsdienu Rietumu sociādemokrātiju ar idejām par vispārējām vēlēšanu tiesībām, masu partijām, valsts iesaisti sociālajā politikā. Vēsturiski Eiropas sociāldemokrātija daudz izteiktāk attīstījās F. Lasāla virzienā nekā K. Marksa iecerētajā revolucionārajā virzienā, un F. Lasāls kļuva par vienu no nozīmīgākiem mūsdienu sociāldemokrātijas intelektuālajiem priekštečiem.

19. un 20. gs. mākslā F. Lasāla tēls bija pretrunīgs, – viņš tika attēlots gan kā tautas aizstāvis un cīnītājs par sociālisma ideāliem, gan kā pretrunīgi vērtējama vēsturiskā persona.

1918. gadā neilgi pirms Novembra revolūcijas Vācijā tika uzņemta mēmā spēlfilma “Ferdinands Lasāls – tautas tribūna liktenis un gals” (Ferdinand Lassalle – Des Volkstribunen Glück und Ende, režisors Rūdolfs Meinerts, Rudolf Meinert), kas tālaika apstākļos tika uztverta arī kā politisks vēstījums, aicinājums uz sabiedrības demokrātisko pārveidi.

1964. gadā, atzīmējot F. Lasāla nāves simto gadadienu, Rietumvācijā viņam par godu tika izdota 20 feniņu pastmarka.

1969. gadā Štefans Heims (Stefan Heym) – vācu rakstnieks, politiskais domātājs un totalitārisma kritiķis, kurš bija asā pretstāvē gan nacistiem, gan Austrumvācijas komunistiskam režīmam, publicēja romānu “Lasāls” (Lassalle). Ņemot vērā, ka romānā ne visai glaimojoši tika attēloti K. Markss un F. Engelss, Š. Heims bija spiests publicēt to Rietumvācijā, par ko vispirms tika sodīts ar naudas sodu, un viņam bija jāgaida pieci gadi, līdz romāns tika izdots arī VDR.

1972. gadā austriešu režisors Helmuts Ešli (Helmut Ashley) Rietumvācijā uzņēma televīzijas filmu par F. Lasāla dzīvi, viņa attiecībām ar K. Marksu, F. Engelsu, grāfieni S. fon Hacfeldi un traģisko mīlas stāstu. 20. gs. 80. un 90. gados vairākos Vācijas teātros tika uzvesta Kristofa Heina (Christoph Hein) luga “Lasāls jautā Herberta kungam par Sonju” (Lassalle fragt Herrn Herbert nach Sonja, 1980).

F. Lasāla vārdā ir nosaukta 2006. gadā Vācijā dibināta studentu korporāciju biedru – sociāldemokrātu – apvienība (Lasalle-Kreis). Viņa vārdā nosauktas ielas un tilti vairākās Vācijas un Austrijas pilsētās, kā arī Sarkanās Vīnes laikā 1926. gadā uzceltais dzīvojamais komplekss (Lassalle-Hof) Vīnē.