Valsts deju ansamblis “Daile” (kopš 1991. gada – Latvijas filharmonijas deju ansamblis “Daile”) dibināts 1968. gada 1. aprīlī Latvijas PSR Valsts filharmonijas sastāvā. Tas kļuva par otro profesionālo latviešu skatuviskās tautas dejas ansambli filharmonijas vēsturē pēc ansambļa “Sakta” (1958–1963), turpinot profesionālas skatuviskās tautas dejas attīstību Latvijā jaunā mākslinieciskā kvalitātē. “Dailes” mākslinieciskā darbība saistīta ar horeogrāfa Ulda Žagatas radošo devumu, kura veidotās dejas un horeogrāfiskie uzvedumi kļuva par nozīmīgu latviešu skatuviskās tautas dejas repertuāra sastāvdaļu. “Daile” būtiski ietekmēja profesionālās skatuviskās tautas dejas attīstību Latvijā un kļuva par nozīmīgu dejas mākslinieku sagatavošanas un radošās izaugsmes vidi.

Ansambļa māksliniecisko rokrakstu noteica galvenokārt horeogrāfa U. Žagatas radošā darbība. Viņa horeogrāfijās būtiska vieta bija latviešu folkloras, darba tradīciju, gadskārtu ieražu un nacionālās vēstures motīvu interpretācijai. U. Žagatas darbiem raksturīga monumentāla kompozicionālā uzbūve, skaidri izteikts zīmējums telpā, grafisku līniju plastika un muzikalitāte, kas veidoja ansambļa atpazīstamo skatuvisko stilu.

Jau pirmajās koncertprogrammās iezīmējās jaunā mākslinieciskā virzība: dejās “Pūt, vējiņi!”, “Lāčplēsis un Spīdola”, Karavīru dejā un svītā “Novadnieki”. Turpmākajos gados repertuārs paplašinājās, ietverot dažādu žanru un noskaņu horeogrāfijas – no tradicionālās tautas dejas stilizācijām un skatuviski bagātinātām dejām līdz ritmoplastiskām kompozīcijām, liriskām miniatūrām un dramaturģiski izvērstiem uzvedumiem. Valsts deju ansamblis “Daile” apzināti meklēja jaunus ceļus latviešu skatuviskās tautas dejas attīstībā, sintezējot tautas dejas tradīcijas ar profesionālas skatuves mākslas izteiksmes līdzekļiem. Ansambļa repertuārs aptvēra gan atsevišķas skatuviskās dejas, gan apjomīgākus horeogrāfiskus uzvedumus, kuros tautas dejas leksika tika izmantota dramaturģiski vienotu skatuves darbu veidošanā.

Īpašu vietu repertuārā ieņēma tādas horeogrāfijas kā “Ačikops”, “Kumeliņi, kumeliņi”, “Seši mazi bundzinieki”, “Spēlē, manu spēlmanīti”, “Stādīju ieviņu”, “Klipu, klapu”, kā arī deju svītas “Latvju svīta” un vairākas divdejas, tostarp “Raibie cimdi” un “Senais dancis”. U. Žagatas horeogrāfiskās domāšanas vērienu īpaši apliecināja raksturkompozīcijas “Gadsimtu ritmā”, “Rīga dimd”, “Atlantijas zvejnieki” un “Dziesma dejā”, kurās tautas dejas elementi organiski saplūda ar mūsdienīgākām kustību formām.

Nozīmīga vieta ansambļa repertuārā bija arī lielas formas horeogrāfiskiem uzvedumiem “Cīruļa vedības”, “Tautiešam roku devu” un “Nāc nākdamis, pavasari!”, kuros tika paplašinātas skatuviskās tautas dejas dramaturģiskās iespējas. Savukārt, vokāli horeogrāfiskais uzvedums “Kā skroderdienās”, kas balstīts uz Rūdolfa Blaumaņa dramaturģijas motīviem, apliecināja horeogrāfa spēju tautas dejas valodā veidot sižetiski izvērstus un teatrāli daudzslāņainus skatuves darbus. U. Žagatas radošais devums būtiski paplašināja latviešu skatuviskās tautas dejas mākslinieciskās robežas, nostiprinot tās vietu profesionālās skatuves mākslas vidē un veidojot pamatu vairāku nākamo paaudžu horeogrāfu darbībai.

Pēc U. Žagatas aiziešanas no ansambļa 1989. gadā “Daile” nonāca jaunā attīstības posmā. Vairāk nekā divdesmit gadus ansambļa māksliniecisko seju bija noteicis tieši U. Žagatas radošais rokraksts, tādēļ pārmaiņas prasīja jaunu māksliniecisko orientieru meklējumus. Ar viņa darbības laiku saistāmi ansambļa nozīmīgākie starptautiskie koncertbraucieni uz Somiju, Franciju, Grieķiju, Nīderlandi, Indiju, Nepālu, Japānu un citām valstīm, kā arī daudzi vērienīgi horeogrāfiski uzvedumi.

Savas darbības laikā U. Žagata spēja radīt spilgtus, teatralizētus uzvedumus, kuros vienotā mākslinieciskā veselumā saplūda horeogrāfija, režija, mūzika un tautastērpu kultūra. Šajos iestudējumos būtiska nozīme bija arī režisoru Alfrēda Jaunušana, Pētera Lūča, Mihaila Kublinska darbam, kā arī komponistu Gunāra Ordelovska, Jāņa Grigaļa, Aivara Krūmiņa, Māra Ivanova, Aivara Klingenberga un Raimonda Paula ieguldījumam.

Jaunu māksliniecisko virzienu ansamblis iezīmēja ar horeogrāfes Silvijas Zvejnieces uzvedumu “Kas var aizliegt manim saules” (Venta Zilvera mūzika, Aijas Karlānes scenogrāfija, Jāņa Kaijaka režija, 1989), kurā lielāka uzmanība tika pievērsta cilvēka iekšējās pasaules, garīguma un emocionālās pieredzes atklāsmei. Šis darbs ievadīja ansambļa turpmākos meklējumus laikmeta pārmaiņu apstākļos.

1993. gadā ansambļa māksliniecisko vadību uzņēmās horeogrāfs Jānis Ērglis. Viņa darbības laikā repertuārā ienāca jaunas paaudzes horeogrāfiskā domāšana, saglabājot saikni ar latviešu skatuviskās tautas dejas tradīcijām. Nozīmīgākie šī perioda darbi bija “Ozols liepu dancot veda”, Dvieļu deja, “Krustami dejami”, “Klipu klapu danci vedu”, “Puiši, puiši, rudens nāca”, “Trideksnis”, “Mārtiņa gailīši”, “Dzīvē iet gan šā, gan tā” un “Pasaka dejā par melderi, dzirnavām un melno runci” (komponists Rihards Dubra, horeogrāfs un inscenētājs J. Ērglis, režisors J. Kaijaks).

Pavisam jauns un negaidīts pavērsiens “Dailes” radošajā attīstībā iezīmējās 1994. gadā, kad Latvijā viesojās amerikāņu horeogrāfs Gregorijs Henkoks (Gregory Hancock) un viņa asistente Šerija Lī Vašingtone (Sherry Lee Washington) no Indianapolisas. Tā 1995. gadā tapa jauna, modernā dejas stilā veidota programma ar G. Henkoka horeogrāfijām: “Pārmaiņu vējš” (latviešu tautasdziesmas koru Ave Sol un “Dzintars” dziedājumā, kā arī amerikāņu komponistu mūzika), “Ziema” no Antonio Vivaldi (Antonio Lucio Vivaldi) cikla “Gadalaiki” (Le quattro stagioni) un “1941” (mūzika no Stīvena Spīlberga (Steven Spielberg) filmas “Šindlera saraksts”, Schindler’s List, 1993).

Mākslinieciskie vadītāji: U. Žagata (1968–1989), Māris Retermanis (1989–1991), Rolands Juraševskis (1992–1993), J. Ērglis (1993–1997). Baletmeistari-repetitori: Māra Bajāre, Baiba Jekšiņa, Dailonis Rudovics, Silvija Zvejniece, Marga Apsīte, Vladimirs Ponomarjovs.

Direktori: Ferdinands Valderšteins (1968‒1973), R. Juraševskis (1973–1986), Jānis Čulkstēns, Valdis Strods, Edijs Purmalis (1993‒1997).

No 1972. līdz 1994. gadam darbojās LPSR Valsts deju ansambļa “Daile” studija. Pedagogi: M. Bajāre, B. Jekšiņa, D. Rudovics, Aija Ērgle, Inita Saleniece, Inga Pulmane un citi.

“Dailes” dejotāju ansamblis dibināšanas gadā: Daina Bergmane, Mārtiņš Bergmanis, Raimonds Dzenis, Modris Gipmanis, Māra Grantovska, Baiba Jekšiņa, Juris Kabatins, Ziedonis Kalniņš, Ināra Kapiņa, Jānis Kārkliņš, Arnis Karls, Maija Krama, Pēteris Ločmelis, Marika Lūse, Jānis Mangulsons, Jānis Markauss, Dace Matroze, Ivars Mironovs, Janīna Nurka, Egils Paspārne, Jānis Piterāns, Sarmīte Podkalne, Zinta Pūne, Mairita Ramza, Singa Rasa, Regīna Razuma, Aivars Rebuks, Māris Retermanis, Nikolajs Rokojedovs, Genādijs Sadikovs, Dagnija Spārniņa, Ermīne Šēnvalde, Silva Štelfa, Ziedonis Treigūts, Dzintra Veldre, Gunta Verle, Tamāra Vēvere, Silvija Zvejniece, Gunārs Zvejnieks.

Gadu gaitā “Dailē” vēl dejojuši: Dana Aleksandrova, Agnese Ančāne, Juris Baronskis, Inese Berliņa, Māris Bieriņš, Ruta Bistere, Ilona Blaževica, Jana Bodniece, Gita Čulkstēna, Jānis Čulkstēns, Ilārs Dimants, Ineta Dovmane, Kaspars Dovmanis, A. Ērgle, J. Ērglis, Indra Filipsone, Ināra Grīnberga, Valentīna Ivanova, Gundega Juraševska, Rolands Juraševskis, Andris Kačanovskis, Svetlana Kiseļova, Alberts Kivlenieks, Lilija Kļaviņa, Jānis Kolašinskis, Andis Kozaks, Ivars Kravčenoks, Andis Kurmītis, Vitālijs Lazarenko, Agrita Lediņa, Andis Lēnmanis, Dzintra Līdaka, Ēriks Līdaks, Inga Majore, Anita Markusa, Vilnis Markuss, Sanita Misika, Indra Mūrniece, Andrejs Nīmanis, Ināra Ola, Daumants Ola, Ervīns Ošs, Ligita Ozoliņa, Valdis Ozoliņš, Inta Pole, Egils Polis, Skaidrīte Polence, Iveta Puķe, I. Pulmane, Santis Puriņš, Sandra Purmale, E. Purmalis, Jānis Purviņš, Gunta Raipala, Liene Raubiško, Raimonds Ritums, D. Rudovics, Arnis Sakne, I. Saleniece, Jānis Stalbovs, Skaidrīte Stūrāne, Maija Stūrniece, Linda Taubenberga, Jānis Tiļčiks, Ingūna Ūdre, Armands Urlovskis, Modris Vanags, Valda Vāvere, Dzintra Veldre, Ineta Vilkauša, Egils Vilkaušs, Dita Zemgale u. c.

“Dailei” ir nozīmīga vieta Latvijas skatuviskās tautas dejas vēsturē kā profesionālam šī žanra ansamblim. Ansambļa darbība apliecināja, ka latviešu tautas dejas tradīcijas iespējams attīstīt profesionālas skatuves mākslas līmenī, saglabājot saikni ar tautas kultūras mantojumu un vienlaikus meklējot jaunus horeogrāfiskās izteiksmes līdzekļus.

“Dailes” repertuārs būtiski paplašināja latviešu skatuviskās tautas dejas tematiskās un dramaturģiskās iespējas. Ansambļa iestudējumos tautas deja tika integrēta koncertuzvedumos un horeogrāfiskās izrādēs, kurās īpaša nozīme bija režijai, scenogrāfijai, mūzikai un aktieriskajai izteiksmei. Šāda pieeja sekmēja skatuviskās tautas dejas attīstību no atsevišķu deju izpildījuma līdz daudzslāņainiem horeogrāfiskiem uzvedumiem.

Īpaša nozīme bija U. Žagatas radošajai darbībai, kuras rezultātā tapa daudz darbu, kas kļuva par Latvijas deju kultūras klasiku un vēlāk tika iekļauti arī Dziesmu un deju svētku repertuārā. Ansamblis veicināja arī jaunu horeogrāfu, pedagogu un dejas mākslinieku profesionālo izaugsmi. Daudzi “Dailes” dejotāji vēlāk kļuva par deju ansambļu vadītājiem, horeogrāfiem, pedagogiem un kultūras darbiniekiem.

Lai gan 1997. gadā ansamblis tika likvidēts, tā mākslinieciskais mantojums saglabājies Latvijas deju kultūrā. “Dailes” darbība ir nozīmīgs posms latviešu skatuviskās tautas dejas profesionalizācijā, repertuāra paplašināšanā un nacionālās horeogrāfijas attīstībā 20. gs. otrajā pusē. “Daile” kļuva par nozīmīgu starpposmu starp amatiermākslas tradīciju un profesionālu dejas mākslu, apliecinot, ka latviešu tautas deja spēj pastāvēt ne vien kā kultūras mantojuma forma, bet arī kā patstāvīgs profesionālās skatuves mākslas žanrs.