Aleksandrs Papadjamantis bija viens no izcilākajiem 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma jaungrieķu prozas autoriem. Viņš sarakstīja vairāk nekā 180 literāru darbu – stāstus, noveles un romānus, no kuriem vairāki tulkoti svešvalodās un ieguvuši starptautisku atpazīstamību. Savos darbos viņš attēloja Skiatas salas cilvēkus – viņu savstarpējās attiecības, ikdienu, paražas un reliģisko dzīvi, tādējādi sniedzot plašu priekšstatu par sava laika Grieķijas salu sabiedrību. Par viņa nozīmīgāko darbu tiek uzskatīta novele “Slepkava” (Η Φόνισσα, 1903). Savos darbos vēstītāja valodā A. Papadjamantis lietoja izkoptu katarevusu (καθαρεύουσα γλώσσα, katharévousa glóssa; sengrieķu valodas imitējoša valodas forma – tā dēvētā tīrā valoda jeb burtiski ‘attīrošā valoda’), bet dialogos – dimotiki (δημοτική, dimotiki; tautas valodu) un Skiatas izloksni. A. Papadjamantis bija jaungrieķu literatūras klasiķis, kura darbus joprojām lasa, pēta un atkārtoti izdod.

A. Papadjamantis dzimis Skiatas salas grieķu pareizticīgās baznīcas priestera Adamantija Emanuila (Αδαμάντιος Εμμανουήλ) un Angelikas Moraitidu (Αγγελική Μωραϊτίδου) ģimenē. Pamatizglītību ieguva Skiatā, vēlāk mācījās Halkidā, Pirejā un Atēnās. 1873. gadā A. Papadjamantis turpināja izglītību Varvaka skolā (Βαρβάκειος Σχολή) Atēnās. Skola bija izveidota par grieķu tirgotāja un mecenāta Joanna Varvaka (Ιωάννης Βαρβάκης) novēlētajiem līdzekļiem un nosaukta viņa vārdā. 1874. gadā A. Papadjamantis iestājās Atēnu Universitātes (Πανεπιστήμιο Αθηνών) Filozofijas fakultātē, tomēr studijas nepabeidza. Angļu un franču valodu A. Papadjamantis apguva patstāvīgi. Pareizticība, dzimtās salas dzīve un tautas kultūra kļuva par nozīmīgiem viņa literārās daiļrades iedvesmas avotiem.

A. Papadjamantis literāro darbību uzsāka 19. gs. 70. gados. Lai nodrošinātu iztiku, viņš strādāja par privātskolotāju, žurnālistu, korektoru un tulkotāju, vienlaikus publicējot prozu un dzeju grieķu presē. 1879. gadā Konstantinopoles laikrakstā Νεολόγος (Neológos, burtiski ‘jaunvārds’) tika publicēts viņa pirmais romāns “Izceļotāja” (Η Μετανάστις, 1879–1880). Vēlāk viņš sadarbojās arī ar laikrakstiem Μη χάνεσαι (Mi hánese, burtiski ‘nepazūdi’) un Ακρόπολις (Akrópolis) un citiem periodiskajiem izdevumiem. No 1892. līdz 1897. gadam A. Papadjamantis bija pastāvīgs laikraksta Ακρόπολις līdzstrādnieks. A. Papadjamanta literārā darbība bija cieši saistīta ar periodisko presi, kurā tika pirmpublicēta liela daļa viņa darbu. A. Papadjamantis bija arī ražīgs tulkotājs. Viņš no angļu un franču valodas tulkoja angļu, franču un krievu autoru darbus, iepazīstinot grieķu lasītājus ar vairāku ievērojamu Eiropas rakstnieku darbiem. Dzīves pēdējos gadus A. Papadjamantis pavadīja dzimtajā Skiatas salā, kur turpināja rakstīt līdz pat savai nāvei.

Nozīmīga vieta viņa dzīvē bija ticībai. 1872. gadā A. Papadjamantis dažus mēnešus pavadīja Svētajā kalnā (Άγιον Όρος) jeb Atosā (Άθως) Ziemeļgrieķijā, apsverot iespēju kļūt par mūku, tomēr no šīs ieceres atteicās. Visu mūžu viņš saglabāja ciešu saikni ar baznīcu un regulāri piedalījās dievkalpojumos kā baznīcas dziedātājs.

A. Papadjamanta literārais mantojums aptver vairāk nekā 180 stāstu, noveļu un romānu. Pirmais publicētais romāns bija “Izceļotāja”, kam sekoja vēsturiskais romāns “Tautu tirgotāji” (Οι Έμποροι των εθνών, 1882–1883) un romāns “Čigānmeitene” (Η Γυφτοπούλα, 1884). Vēlāk A. Papadjamantis galvenokārt pievērsās īsprozai.

Par autora nozīmīgāko darbu tiek uzskatīta novele “Slepkava”, kuras centrā ir Frangojannas (Φραγκογιαννού) traģiskais liktenis. Darbā risināti nabadzības, sociālās nevienlīdzības, sievietes stāvokļa un morālās atbildības jautājumi. Pie pazīstamākajiem darbiem pieder arī stāsti “Amerikānis” (Ο Αμερικάνος, 1891), “Lieldienu baznīcas dziedātājs” (Ο Λαμπριάτικος ψάλτης, 1893), “Nabadzīgais svētais” (Φτωχός άγιος, 1891) un “Sapnis viļņos” (Όνειρο στο κύμα, 1900). Līdzās oriģināldarbiem A. Papadjamantis tulkoja angļu un franču literatūru, rakstīja arī reliģiska satura dzeju un literatūrkritiskus rakstus.

A. Papadjamanta darbi ievērojami paplašināja viņa laika jaungrieķu prozas tematisko un māksliniecisko diapazonu, pievēršoties vienkāršo cilvēku ikdienai, sociālajām pretrunām, indivīda morālajām izvēlēm un reliģiskās dzīves jautājumiem. A. Papadjamanta prozai raksturīgs detalizēts cilvēku un vides tēlojums, psiholoģiski izstrādāti tēli un grieķu pareizticīgās tradīcijas klātbūtne. Īpaša nozīme ir viņa valodai. Vēstītāja valodā A. Papadjamantis galvenokārt lietoja izkoptu katarevusu; dialogos un atsevišķās vēstījuma daļās viņš izmantoja dimotiki un Skiatas izloksni, bet aprakstos – arī arhaizētus un baznīcas grieķu valodas elementus. Grieķijā A. Papadjamanta darbi joprojām tiek plaši lasīti, atkārtoti izdoti un iekļauti izglītības programmās. Tiem veltīti daudzi literatūrzinātniski pētījumi Grieķijā un ārvalstīs.

Jau savas dzīves laikā A. Papadjamantis tika atzīts par vienu no ievērojamākajiem grieķu rakstniekiem. 1908. gadā Atēnu literārā biedrība “Parnass” (Παρνασσός, Parnassós) svinīgi atzīmēja viņa 25 gadu darbību grieķu literatūrā.

20. gs. otrajā pusē A. Papadjamanta daiļrade nonāca literatūrzinātnieku pastiprinātas uzmanības centrā. Nozīmīga loma viņa darbu pārvērtēšanā bija grieķu literatūrkritiķa un esejista Zisima Lorendzata (Ζήσιμος Λορεντζάτος) pētījumiem, kas būtiski ietekmēja turpmāko A. Papadjamanta darbu interpretāciju un pētniecību.

A. Papadjamanta personība un daiļrade atspoguļota literatūrvēsturiskos, teātra vēstures un biogrāfiskos pētījumos. Vairāki viņa darbi adaptēti teātrim, kino un televīzijai. Īpaši plašu recepciju guva novele “Slepkava”, kas vairākkārt iestudēta teātrī, bet 2023. gadā ekranizēta grieķu režisores Evas Natenas (Εύα Νάθενα) filmā “Slepkava” (Φόνισσα). Par rakstnieka piemiņas saglabāšanu rūpējas Aleksandra Papadjamanta māja-muzejs (Μουσείο Παπαδιαμάντη) Skiatas salā.