Konstantins Kavafis ir viens no ietekmīgākajiem jaungrieķu literatūras autoriem un starptautiski pazīstamākajiem jaungrieķu dzejniekiem. Viņa dzeja būtiski ietekmēja 20. gs. jaungrieķu literatūras attīstību, paplašinot jaungrieķu dzejas tematisko un stilistisko diapazonu. K. Kavafja darbos īpaša vieta ir vēsturei, erotikai un filozofijai, kas veido savstarpēji cieši saistītu tematisku kopumu. Viņa dzejoļi tulkoti daudzās pasaules valodās, tostarp latviešu valodā.

K. Kavafis dzimis turīga grieķu tirgotāja ģimenē Aleksandrijā. Viņa tēvs Petrs Joannis Kavafis (Πέτρος Ιωάννης Καβάφης) bija tirgotājs, kura uzņēmējdarbība bija saistīta ar Ēģipti, Konstantinopoli (tagad Stambula) un Angliju. Māte – Harikleja Kavafi (Χαρίκλεια Καβάφη). Pēc tēva nāves 1870. gadā ģimene pārcēlās uz Angliju, kur K. Kavafis pavadīja daļu bērnības un jaunības. Vēlāk viņš vairāk nekā divus gadus dzīvoja Konstantinopolē, bet lielāko dzīves daļu aizvadīja Aleksandrijā. Dzīve starp dažādām valstīm, valodām un kultūrām veidoja K. Kavafja kosmopolītisko pasaules skatījumu. Angļu, franču un grieķu kultūras ietekmes, kā arī piederība Aleksandrijas grieķu diasporai būtiski ietekmēja viņa personību un daiļradi

No 1892. līdz 1922. gadam K. Kavafis strādāja Ēģiptes Sabiedrisko darbu ministrijas apūdeņošanas dienestā. Paralēli darbam valsts pārvaldē viņš pievērsās literārajai darbībai, tomēr apzināti izvairījās no aktīvas dalības sava laika literārajā dzīvē. Atšķirībā no daudziem laikabiedriem K. Kavafis dzīves laikā neizdeva pilnvērtīgu dzejas krājumu. Viņš savus darbus publicēja nelielās brošūrās vai izplatīja atsevišķu iespiedlapu veidā draugu un interesentu lokā, rūpīgi pārstrādājot un aizvien pilnveidojot tekstus. K. Kavafja dzejas valodu raksturo īpašs tautas valodas jeb dimotiki (grieķu δημοτική, dimotiki, ‘tautas [valoda]’) un tā dēvētās tīrās valodas jeb katarevusas (καθαρεύουσα γλώσσα, katharévousa glóssa, burtiski ‘attīrošā valoda’) sajaukums. Šī individuālā valodas forma atšķīra viņu gan no konsekventa dimotiki lietojuma piekritējiem, gan no katarevusas aizstāvjiem.

K. Kavafis sarakstīja vairāk nekā 300 dzejoļu. Par viņa dzejas kanonu (t. i. paša autora atzīto un publicēto dzejoļu kopumu) parasti uzskata 154 dzejoļus: 153 paša autora atzītus un publicētus darbus, kā arī pēdējo dzejoli “Antiohijas pievārtē” (Εις τα περίχωρα της Αντιοχείας, 1933), kas publicēts pēc autora nāves. Pie pazīstamākajiem darbiem pieder “Termopilas” (Θερμοπύλες, 1903), “Barbarus gaidot” (Περιμένοντας τους βαρβάρους, 1904), “Trojieši” (Τρώες, 1905), “Dievs atstāj Antoniju” (Απολείπειν ο θεός Αντώνιον, 1911), “Itaka” (Ιθάκη, 1911), “Marta īdas” (Μάρτιαι ειδοί, 1911), “Aleksandrijas valdnieki” (Αλεξανδρινοί βασιλείς, 1912) un “Miesa, atceries...” (Θυμήσου, σώμα..., 1918). K. Kavafja daiļradē tradicionāli izšķir vēsturisko, filozofisko un erotisko dzeju, tomēr šīs tematiskās grupas ir savstarpēji cieši saistītas un nereti pārklājas. Kā norādījuši viņa darbu pētnieki, vēsture, erotika un filozofija K. Kavafja dzejā veido vienotu veselumu. Pats K. Kavafis sevi sauca par “dzejnieku-vēsturnieku”. Hellēnisma laikmeta, vēlīnās antikvitātes un Bizantijas vēstures tēmas K. Kavafja dzejā kļūst par līdzekli indivīda pieredzes, izvēļu un laika rituma atklāšanai. Līdzās dzejoļiem K. Kavafis sarakstīja arī literatūrkritiskus rakstus, esejas un apceres par kultūras un vēstures jautājumiem.

K. Kavafja dzejoļi radīja īpašu poētiku, kas būtiski atšķīrās no 20. gs. sākuma jaungrieķu dzejā dominējošajām tendencēm mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu lietojuma ziņā. Viņa dzejas valoda, vēsturiskie temati un ironiskā izteiksme ietekmēja vairākas turpmākās jaungrieķu rakstnieku paaudzes. K. Kavafja darbu tulkojumi veicināja jaungrieķu literatūras starptautisko atpazīstamību. Viņa dzeja kļuva par nozīmīgu Eiropas modernisma literatūras sastāvdaļu.

Par vienu no pazīstamākajiem jaungrieķu literatūras tekstiem pasaulē ir kļuvis K. Kavafja dzejolis “Itaka”. Tā pamatā ir atsauce uz sengrieķu dzejniekam Homēram (Ὅμηρος) tradicionāli piedēvēto varoņeposu “Odiseja” (Ὀδύσσεια, Odýsseia, 8.–7. gs. sākumā p. m. ē.). K. Kavafis izmantoja sengrieķu varoņa Odiseja (Ὀδυσσεύς) atgriešanās ceļojuma uz mājām Itakas salā motīvu, piešķirot tam jaunu nozīmi. Atšķirībā no Homēra eposa, kur Itaka ir ceļojuma galamērķis, K. Kavafja interpretācijā daudz lielāka nozīme ir pašam ceļam un tā laikā gūtajai pieredzei:

“Nokļūt Itakā ir tavs galamērķis.

Bet nesteidzini ceļojuma gaitu.

Labāk lai tas ilgst daudzus gadus;

lai vecumā, kad noenkurosies pie salas,

bagāts ar visu ceļā uzkrāto,

negaidi no Itakas nez kādas bagātības.“

(atdzejojis Dens Dimiņš)

Dzejolī Itaka kļūst par simbolisku galamērķi jeb abstraktu ideālu, uz kuru cilvēks tiecas visas dzīves garumā. Dzejolis tulkots daudzās valodās un kļuvis par vienu no pazīstamākajiem jaungrieķu literatūras tekstiem pasaulē.

Dzīves laikā K. Kavafis bija pazīstams galvenokārt Aleksandrijas grieķu kopienā un šaurākās literārajās aprindās. Plašāku ievērību Grieķijā viņš ieguva pēc tam, kad rakstnieks Grigorijs Ksenopuls (Γρηγόριος Ξενόπουλος) 1903. gadā publicēja rakstu “Dzejnieks” (Ο Ποιητής), pievēršot uzmanību K. Kavafja daiļradei. Angliski runājošajā pasaulē K. Kavafja darbu atpazīstamību būtiski veicināja angļu rakstnieks Edvards Morgans Forsters (Edward Morgan Forster), kurš 1919. gadā publicēja rakstus par K. Kavafja daiļradi. Pēc autora nāves viņa literārā autoritāte nepārtraukti pieauga. Mūsdienās K. Kavafja literārais mantojums ieņem nozīmīgu vietu jaungrieķu literatūras vēsturē un tās starptautiskajā recepcijā. Viņa darbi iekļauti Grieķijas un Kipras izglītības programmās. K. Kavafis ir viens no visvairāk tulkotajiem jaungrieķu dzejniekiem pasaulē.

K. Kavafja dzīve un daiļrade aplūkota daudzos literatūrzinātniskos, biogrāfiskos un kultūrvēsturiskos pētījumos. Aleksandrijā darbojas Kavafja muzejs (Οικία – Μουσείο Καβάφη), kas izveidots dzīvoklī, kur dzejnieks dzīvoja ilgus gadus. K. Kavafja manuskripti, dokumenti un citi materiāli glabājas Kavafja arhīvā (Αρχείο Καβάφη), kura saglabāšanu, digitalizāciju un publisko pieejamību nodrošina Aleksandra S. Onaša Sabiedriskā labuma fonds (Κοινωφελές Ίδρυμα “Αλέξανδρος Σ. Ωνάσης”). Kavafja dzīve un dzeja atspoguļota dokumentālajās un spēlfilmās, bet viņa dzejoļi iedvesmojuši rakstniekus, dzejniekus un komponistus. K. Kavafja tēls iekļauts arī britu rakstnieka Lorensa Darela (Lawrence Durrell, 1912–1990) romānu ciklā “Aleksandrijas kvartets” (The Alexandria Quartet, 1957–1960). Dzejnieka darbi izdoti un tulkoti daudzās pasaules valodās. Latviešu valodā nozīmīgākais izdevums ir dzejas izlase “Konstantins Kavafis. Dzeja” (2018), kurā publicēti visi 154 K. Kavafja kanonam piederīgie dzejoļi D. Dimiņa atdzejojumā. K. Kavafja daiļrade joprojām ir viens no nozīmīgākajiem jaungrieķu literatūras pētniecības, tulkošanas un starptautiskās recepcijas objektiem.