Stoicisma mācība ir radusies hellēnisma laikmetā antīkajā Grieķijā pirms vairāk nekā 2300 gadiem, un tās idejas ir aktuālas joprojām. Tā ir pilnvērtīga filozofija dzīvei, kas ietver gan teorētiskos, gan praktiskos apsvērumus un nodrošina pasaules uzskata struktūru un vadlīnijas par to, kas dzīvē ir vērtīgs un kā to sasniegt. Stoiķi uzsver, ka ikkatram cilvēkam ir potenciāls un resursi, lai vadītu sevi, tāpēc aicina uzņemties atbildību par savām izvēlēm, pilnveidot raksturu, tā izpausmes un rīcību. Tādējādi tiek sekmēta mērķtiecīga un jēgpilna dzīve.

Stoicisma mācības nosaukums ir radies no vietas, kurā mēdza pulcēties un diskutēt stoicisma skolas pārstāvji un interesenti antīkajās Atēnās. Šo vietu sauca par Stoa Poikile ‘apgleznotā kolonāde’. Vārds stoa sengrieķu valodā nozīmē ‘kolonāde’.

Stoicisma mācības pamatlicējs ir Zēnons no Kitijas (Ζήνων ὁ Κιτιεύς), kurš ap 300. gadu pirms mūsu ēras Atēnās dibināja filozofisko skolu. Saturiski stoicisma mācībā var atpazīt citu tā laika domātāju un filozofisko skolu aktuālās idejas, kuras Zēnons bija apguvis iepriekš, – kiniķu un Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) ētika, Hērakleita (Ἡράκλειτος) un Platona (Πλάτων) fizika, dialektiķu loģika. Tomēr stoiķi primāri sevi identificē kā īstenus Sokrata (Σωκράτης) mācības turpinātājus, jo apvieno abus sokratiskā mantojuma strāvojumus – kiniķu praktisko pieeju filozofijai kā dzīvesveidam un Platona un Aristoteļa teorētisko pieeju.

Pirmos piecsimt gadus pēc stoicisma rašanās mēdz dēvēt par antīko stoicismu. Tas ir laiks, kad radās un tika formulēta mācība, piedzīvots tās uzplaukums, bija cilvēki – skolotāji un sekotāji –, kas sauca sevi par stoiķiem.

Antīko stoicismu nosacīti iedala trijos periodos. Pirmo periodu jeb agrīno stoicismu, kas attiecināms uz trešo gadsimtu pirms mūsu ēras, raksturo skolas filozofisko pamatu izstrāde. Tas ir saistāms ar pirmajiem trim stoiķu skolas vadītājiem: Zēnonu, Kleantu (Κλεάνθης) un Hrīsipu (Χρύσιππος). Otrais periods jeb vidējais stoicisms, kura redzamākie pārstāvji ir stoiķu skolas vadītāji Panaitijs (Παναίτιος) un Poseidonijs (Ποσειδώνιος), attiecas aptuveni uz pirmajiem diviem gadsimtiem pirms mūsu ēras. Saturiski šis periods izceļas ar stoiķu iespaidošanos no citu antīko filozofisko skolu, īpaši platonisma, mācībām. Šajos divos periodos stoicisma skola darbojās Atēnās institucionalizētā veidā. Trešais ir vēlīnais jeb Romas stoicisms, kas ir attiecināms aptuveni uz mūsu ēras pirmajiem diviem gadsimtiem, saistāms ar Romas Republiku (vēlāk – Romas Impēriju) un decentralizētu darbību. Šajā periodā stoicisma mācība tika izmantota selektīvāk nekā iepriekš, lielāks uzsvars tika likts uz tās praktisko pielietošanu dzīvē. Zināmākie pārstāvji no šī perioda ir Seneka (Lucius Annaeus Seneca), Epiktēts (Ἐπίκτητος) un Marks Aurēlijs (Marcus Aurelius).

Stoicismā Zēnona rakstītais materiāls un formulētie mācības pamatprincipi netiek uzskatīti par mācības kanonu, pamattekstu, ko nevar mainīt. Gluži pretēji – šo piecu gadsimtu laikā stoicisma filozofiju tās sekotāji turpināja izstrādāt, pielāgot laikam un interpretēt. Līdz ar to mācības pamatos ir ielikta tās saturiskā maināmība, izmaiņu pieļaušana, pielāgošana laikam.

Stoicisma saturisko pamatu izpratnei būtisks ierobežojums ir oriģinālo tekstu trūkums, jo viss rakstiskais mantojums, kas tapis līdz mūsu ēras sākumam, stoicisma mācības formulēšanas laikā, ir zudis vai saglabājies vēlāku autoru citētos fragmentos un atsevišķu ideju pārstāstos. Tāpēc ir grūti korekti rekonstruēt stoicisma filozofijas pamatus un būtiskākās nostādņu modifikācijas. Arī mūsdienās speciālistu vidū nepastāv viennozīmīgs antīkā stoicisma lasījums. Tikai Romas stoiķu rakstītais ir saglabājies kaut cik pilnā un saistītā formā, tāpēc mūsdienās vislabāk pazīstamie antīkie stoiķi ir tieši no trešā perioda.

Pirmā nozīmīgā stoicisma kā filozofiskas mācības atdzimšana pēc antīkā perioda ir datējama ar 16.–17. gs. Filozofijas vēsturē tas ir zināms kā neostoicisms. Neostoicisms ir raksturojams kā intelektuāla kustība, kas tiecās parādīt stoiķu ētikas noderīgumu, to savienojot ar kristīgo teoloģiju. Tas tika darīts, lai stoicisms tiktu pieņemts Eiropā, kurā valdīja kristīgais pasaules uzskats. Neostoicisma aizsācējs ir flāmu humānists Justs Lipsijs (Justus Lipsius) ar populāro darbu “Par noturību” (De Constantia, 1583/1584), kurā J. Lipsijs demonstrē stoiķu ētikas spēju palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar grūtībām. Neostoicisms ir nozīmīgs ne tikai ar to, ka atkal bija domātāji, kas atklāti atsaucās uz stoicisma mācību kā savu atziņu avotu, bet arī tam izdevās atdzīvināt interesi par stoicismu plašākā auditorijā. Neostoiķu autoru uzskaitījums mēdz atšķirties, sākot no dažiem pārstāvjiem (noteikti jāmin franču domātājs Gijoms du Vers, Guillaume Du Vair) līdz ļoti plašam tā perioda autoru lokam arī citviet Eiropā.

No 20. gs. pēdējām desmitgadēm līdz mūsdienām ir vērojams jauns stoicisma atdzimšanas vilnis, ko var dēvēt par mūsdienu stoicismu. Šī viļņa pamatā ir pieņēmums, ka stoiķu ētika nav zaudējusi aktualitāti kopš mācības rašanās laika. Uzsvars tiek likts uz stoicismu kā dzīvesveidu un tā praktisko pielietojamību. To nevar dēvēt par vienotu kustību, un to pārstāv gan filozofi, kuri skaidro un modernizē, adaptē stoicisma mācību 21. gs. vajadzībām un atbilstoši jaunākajām atziņām zinātnē (ar akadēmiskāku pieeju, piemēram, Džūlija Enasa (Julia Annas), Lorenss Bekers (Lawrence Becker), Kristofers Gils (Christopher Gill); uz plašāku auditoriju orientētu pieeju, piemēram, Viljams Ērvains (William Irvine) un Masimo Piljuči (Massimo Pigliucci)), gan interesenti ārpus akadēmiskās vides. Tādi ir dažādās praktiskās jomās, piemēram, psihoterapijā Donalds Robertsons (Donald Robertson), ilgtspējīgā vides politikā Kajs Vaitings (Kai Whiting), militārajā dienestā viceadmirālis Džeimss Stokdeils (James Stockdale), uzņēmējdarbībā, sportā, izglītībā u. c. Mūsdienu stoiķi savstarpēji organizējas, rīkojot konferences, radot interesentu grupas un interneta platformas. Šis process ir ļāvis uzrunāt un ieinteresēt stoicisma mācībā vairāk cilvēku un ģeogrāfiski plašākā reģionā, nekā tas ir bijis vēsturiski.

Stoicisma kā filozofijas dzīvei būtība ir nodrošināt jēgpilnu dzīvi. Stoicisma mācības apguves un prakses galvenais mērķis ir kļūt par ideāli krietnu personību (antīkie stoiķi, it īpaši agrīnajā periodā, saistīja to ar gudrā tēlu). Stoicismā būt par krietnu personību vienlaikus ir arī dzīvot laimīgu dzīvi (atbilstoši eidaimonisma tradīcijai, jo stoiķu ētika ir tikumu ētikas paveids), dzīvot krietni un dzīvot saskaņā ar lietu dabu.

Lai skaidrotu, kāpēc tas ir svarīgi un kā līdz šim mērķim nonākt, stoicisma mācība tiek dalīta trijās savstarpēji saistītās daļās: fizikā, ētikā un loģikā. Fizikā spriež par to, kāda ir Visuma daba un pēc kādiem likumiem tas darbojas, domā par cilvēka vietu tajā. Ētika parāda, kas ir vērtīgs, kādas ir krietna rakstura iezīmes, kā pārvaldīt emocijas un atbilstoši rīkoties. Loģika pasargā no kļūdu pieļaušanas, kad cilvēks veido spriedumus. Tāpat stoicisma filozofija sastāv ne tikai no teorijas, bet arī no praktiskās dimensijas, jo viss, kas tiek apgūts, ir iecerēts kā praktiski noderīgs, lai virzītos uz mērķi. Kopš Romas perioda stoicisma autori vairāk pievēršas tieši ētikai, fiziku un loģiku iesaistot gadījumos, kur tas ir nozīmīgi ētikas teorijas izpratnei un praksei.

Antīko stoiķu fizikā ietilpa tādas zinātnes jomas kā dabas filozofija un metafizika. No stoiķu izvirzītā virsmērķa uz fiziku attiecas dzīve saskaņā ar lietu dabu, precīzāk – dzīve saskaņā ar Visuma darbības principiem un konkrētās personas iedabu. Lai dzīvotu labu dzīvi, stoiķim ir jāizzina un jāizprot apkārtējā pasaule un sava iedaba. Pretējais stāvoklis ir būt disharmonijā ar sevi (savu iedabu) un apkārtējo pasauli (tās darbības principiem). Stoiķi konstatē, ka Visums darbojas pēc noteiktiem pamatprincipiem, kas attiecas uz pilnīgi visu un visiem bez izņēmuma (tos var saukt arī par dabas likumiem). Valda dabas likumi, nevis izredzētība vai brīnumi. Visuma iedabu raksturo veselums, sakārtotība un strukturēta savstarpējā atkarība.

Nozīmīgākie antīkā stoicisma Visuma darbības principi ir šādi: visus objektus Visumā veido pasīvais un aktīvais elements, un viss, kas eksistē, ir ķermenisks, tam ir matērija. Aktīvais elements, saukts arī par radošo kosmisko uguni, dievu, vadošo prātu, logosu, elpu, ir klātesošs kā sastāvdaļa it visā, kas eksistē (tiesa, dažādos blīvumos un atkarībā no funkcijas – augiem tas dod enerģiju augt, cilvēkiem – arī kustības, emocijas, racionalitāti). Tas nodrošina vienotu darbības principu (logosa) klātbūtni it visur. Ņemot vērā, ka visu caurvij aktīvais elements, visas Visuma sastāvdaļas sakļaujas vienā un vienotā sistēmā, ir savstarpēji saistītas, nekas nav autonoms. Pasaulē viss ir nebeidzamā kustībā, veseluma dabai ir raksturīgas pārvērtības, viss reiz rodas, transformējas un iet bojā.

Cilvēce kopumā un katra persona atsevišķi ir integrāla daļa no šī lielā veseluma un ir vienlīdz pakļauta vispārīgajiem principiem, pēc kuriem darbojas pasaule. Tāpat kā viss cits pasaulē, cilvēks sastāv no ķermeņa un radošās uguns vai elpas. Stoiķi tāpēc secina, ka visi cilvēki ir līdzvērtīgi (ar vienādu vērtību). Šis stoiķu fizikas princips iezīmē kosmopolītisma un dabisko tiesību pirmssākumus.

Stoiķu kauzālisms, saukts arī par determinismu, paredz, ka nekas pasaulē nerodas un nenotiek bez cēloņa. Viens cēlonis izraisa nākamo cēloni, veidojot savstarpēji saistītu norišu sērijas. Tomēr stoiķiem ir svarīgi norādīt uz cilvēka izvēles iespējām un atbildību par savu rīcību. Jo ir cēloņi, kas nav cilvēka varā (ārējie cēloņi), bet ir arī tādi (iekšējie cēloņi), kas ir cilvēka varā un, atkarībā no esošajām manevra iespējām, ietekmē turpmāko situācijas attīstību.

Sokratiskās tradīcijas ietvaros ētika jeb mācība par to, kā būtu jādzīvo, ir pats filozofijas kodols. Stoiķu ētika runā par to, kā – saskaņā ar galveno mērķi – kļūt par ideāli krietnu personību. Atbilstoši stoiķu fizikas principam, ka cilvēks sastāv no aktīvā un pasīvā elementa, stoiķu ētika nosaka, ka cilvēkā visvērtīgākais ir aktīvais elements. Augstākajā formā cilvēkā tas izpaužas kā racionalitāte, ko var saukt arī par dvēseli. Tā ir personas domājošā, jūtošā un gribošā daļa, kas atbild par visu, ko cilvēks dara apzināti. Tieši šī personas daļa ir jāpilnveido ceļā uz krietnu personību. To, vai persona ir krietna vai nav, mēra pēc dvēseles darbības (izvēlēm un rīcības), nevis ķermeņa (pasīvā elementa) vai kāda cita ārēja labuma (piemēram, īpašuma). Līdz ar to ķermenis un citi ārējie labumi ir otršķirīgi – tie ir vajadzīgi, lai dzīvotu, bet tie nenosaka, vai persona ir krietna.

Stoicismā krietna personība ir mērķis, uz ko tiekties, un vienīgā vērtība tāpēc, ka tikai paša krietnums sniedz noturīgi laimīgu dzīvi. To nevar atņemt, izmantot nevēlamā veidā, un tā nevar iet zudumā no personas neatkarīgu iemeslu dēļ, kas, piemēram, var notikt ar slavu vai bagātību. Stoiķiem laimīga dzīve ir cilvēka varā, jo ir atkarīga no paša izvēles un rīcības. Tādējādi jēgpilna un laimīga dzīve stoicismā tiek sasniegta, dzīvojot krietnu dzīvi, pašpilnveidojoties un pārvarot savus trūkumus (jo, kamēr cilvēks dzīvo, ir jāpilnveidojas).

Būt krietnam nozīmē izkopt tādas rakstura iezīmes, kas demonstrē labāko cilvēkā, un konsekventi un atbildīgi tās piemērot izvēlēs un rīcībā. Nozīmīgākā rakstura iezīme ir spriestspēja – tā vieš skaidrību, kas ir svarīgs un kāpēc, nodrošina, ka persona reflektē par notiekošo un izdara apzinātas izvēles. Stoiķi runā arī par drosmi, taisnīgumu, mērenību un savaldību, kas kopā veido krietnu personību: ja kādas no tām trūkst, tad krietna personība vēl nav sasniegta un jāturpina pilnveidoties. Krietna rakstura izkopšana ilgst visu dzīvi, un šīs rakstura iezīmes ir jāpiemēro it visā, ko cilvēks dara.

Ceļš uz krietnu personību sastāv no teorijas apguves, pamācību apguves un prakses jeb ievingrināšanās. Teorijas apguve nav filozofijas galamērķis, jo teorijas apguve nav pietiekama, lai kļūtu par krietnāku personu. Lai palīdzētu praktizēt teorijā apgūto, stoiķi ir izstrādājuši dažādas prakses un paņēmienus, kā organizēt domas ikdienā un analizēt savus uzskatus, rīcību un emocijas. Stoiķu mācība ir piemērojama ikvienam cilvēkam – neatkarīgi no vecuma, dzimuma, nodarbošanās u. tml. Tā kā saskaņā ar stoicismu cilvēki ir ne tikai racionālas, bet arī sabiedriskas būtnes, tad stoiķis dzīvo aktīvu dzīvi sabiedrībā, praktizējot taisnīgumu, drosmi, paškontroli u. tml. un līdz ar to pozitīvi ietekmējot arī plašāku kopienu. Tas izriet no stoiķu fizikas – gan cilvēka kā integrālas daļas no veselā, gan kauzālisma.

Stoiķi uzskata, ka emocijas ir daļa no veselīgas un piepildītas dzīves, tomēr ir jāmāk tās pārvaldīt, lai ļautu spriestspējai darboties bez apgrūtinājuma. Nevēlami ir afekti – tādas emocijas, kas ir pārmērīgas un balstās uz kļūdainiem spriedumiem. Emociju pārvaldību panāk, izprotot, kā veidojas emocijas (ka tās veidojas personas uzskatu ietekmē), un ik uz soļa pārbaudot to pamatotību.

Stoiķu loģika attiecināma uz valodas un argumentu analīzi, kas ir plašāka nekā šodienas loģikas priekšmets. Sākotnēji stoiķu loģika ietvēra dalījumu divās lielās grupās: retorika un dialektika. Tās aptvēra tādas jomas kā formālo loģiku, gramatiku, epistemoloģiju, valodas filozofiju, vārdu un izteikumu nozīmes analīzi. Loģikas uzdevums stoiķu mācībā ir spriestspējas attīstīšana, nodrošinot, ka stoiķis nepieļauj kļūdas spriedumos un nonāk līdz patiesām zināšanām. Stoiķi uzskata, ka patiesas zināšanas ir iespējamas, tomēr cilvēki ir tendēti pieļaut kļūdas, nonākot pie uzskatiem, nevis patiesām zināšanām. Tāpēc stoiķim ir jāpraktizē iespaidu un argumentu analīze, piemēram, vai no konkrētā siloģisma secinājums izriet nepieciešami vai tikai iespējami. Tas vajadzīgs, lai saprastu, vai tam var piekrist, vai ir jāatturas no sprieduma izdarīšanas.

Stoicisma mācībai ir bijusi pastāvīga loma Rietumu domā. Stoicisma ietekme ir saskatīta tādu ietekmīgu filozofu darbos kā Augustīns (Augustinus), Akvīnas Toms (Thomas Aquinas), Tomass Mūrs (Thomas Moore), Renē Dekarts (René Descartes), Gotfrīds Vilhelms Leibnics (Gottfried Wilhelm Leibniz), Žans Žaks Ruso (Jean-Jacques Rousseau), Ādams Smits (Adam Smith), Imanuels Kants (Immanuel Kant), Deivids Hjūms (David Hume) un vēl daudzu citu filozofu veikumā. Tiesa, šie autori galvenokārt ir izmantojuši tikai tās stoicisma nostādnes, kuras iederējās viņu pašu filozofijā vai argumentācijā par vai pret kādu ideju.

Vēsturiski no stoiķu ētikas daudz apspriests ir gudrā tēls, mācība par emocijām, nostādnes, ka krietnums ir vienīgais labums un ka laimīgai dzīvei pietiek ar krietnu raksturu. No praktiskās ētikas, filozofijas kā dzīvesveida viedokļa stoiķu ētika ir pierādījusi savu efektivitāti gadu tūkstošu garumā, īpaši, lai persona sagatavotos dažādiem likteņa pavērsieniem un tiktu galā ar grūtībām (par to ir dažādas liecības – no kristiešu mūkiem Bizantijā līdz pat mūsdienu karavīriem). Stoiķu dialektika ir atstājusi iespaidu uz gramatikas u. c. nozaru attīstību un ieņem godpilnu vietu loģikas vēsturē. Stoiķu fizikā visvairāk diskutētās un apstrīdētās tēmas ir par kauzālismu, dzīvi saskaņā ar lietu dabu, stoiķu panteismu un materiālismu. Stoicismam ir arī starpdisciplināra ietekme, piemēram, kosmopolītisma un dabisko tiesību kontekstā, kā arī vadībzinātnē attiecībā uz līderību un psiholoģijā kā kognitīvi biheiviorālās terapijas priekšgājējam.

Gadsimtu gaitā vārdam “stoisks” ir uzslāņojusies nozīme, īpaši ārpus filozofijas, kas raksturo stoisku cilvēku kā tādu, kuram ir dzelžaina paškontrole, kurš ir apātisks un vienaldzīgs cilvēks, pieņem visu bez žēlošanās un ir norobežojies no sabiedrības, lai saglabātu dvēseles mieru. Šāda raksturojuma izcelsme nešaubīgi ir saskatāma stoicisma mācībā, tiesa, tā pārspīlē vienas izkopjamās rakstura iezīmes – savaldības – nozīmi un radikalizē gan kauzālismu (determinismu), gan mācību par emocijām. Mūsdienu stoiķi bez grūtībām var pārliecinoši argumentēt, ka šis nav korekts stoiķa atainojums. Tāpēc ir nepieciešams skaidri nodalīt, ka stoicisms kā filozofiska mācība nav tas pats, kas vārda “stoisks” lietojums ikdienišķā izpratnē.