Inženierģeoloģijai kā zinātnei ir vairāki sinonīmi, piemēram, “ģeoloģiskā inženierija” (geological engineering) un “ģeotehniskā inženierija” (geotechnical engineering). Inženierģeoloģija ir zinātne par ģeoloģisko vidi – Zemes garozas daļu, uz kuru cilvēks iedarbojas, to izmainot un ietekmējot. Viens no inženierģeoloģijas galvenajiem uzdevumiem ir grunšu īpašību noskaidrošana būvju pamatnē, risinot ar celtniecību saistītos jautājumus.
2000. gadā Inženierģeologu asociācija (The Association of Engineering Geologists, AEG) kārtējā ziņojumā un direkcijā (2000 Annual Report and Directory) definēja, ka inženierģeoloģija ir joma, kas apvieno lietišķos ģeoloģiskos datus, paņēmienus un principus un pēta gan dabiski veidojušos iežus, gruntis, virszemes un pazemes šķidrumus, gan to mijiedarbību ar cilvēka radītajiem materiāliem, izraisītajiem procesiem un ģeoloģisko vidi. Tādējādi ģeoloģiskie faktori ietekmē inženiertehnisko un rūpniecības struktūru plānošanu, dizainu, celtniecību, ekspluatāciju, kā arī pazemes ūdeņu veidošanos un izmaiņas, aizsardzību un uzlabošanu inženierzinātnēs un nozarēs, kas ar tām saistītas. Līdzīgi inženierģeoloģijas formulējumi dažādās valstīs mainās atkarībā no nacionālās un vietējās pieredzes. Vairums inženierģeologu būtībā ir ģeologi, kuri sniedz ģeoloģiskos pamatdatus inženieriem un projektē ēku pamatus, novērtē nogāžu stabilitāti, tādējādi viņus var saukt par ģeotehniskiem inženieriem. Dažās valstīs dzeramā ūdens resursu novērtēšanu veic inženierģeologi, nevis hidrologi vai hidroģeologi.
Inženierģeoloģija ir starpdisciplināra zinātnes nozare, kas saistīta ar citām nozarēm, piemēram, Zemes zinātnes inženieriju (earth science engineering), inženierģeomorfoloģiju (engineering geomorphology), ģeotehniku (geotechnic). Visi šie jēdzieni apzīmē vienu zinātnes nozari, kuras satura atšķirības ir atkarīgas no nacionālās vai vietējās pieredzes un universitāšu studiju programmu īpatnībām. Inženierģeoloģiju dažās valstīs, piemēram, Jaunzēlandē Kenterberija Universitātē (University of Canterbury) un Austrālijā Jaundienvidvelsas Universitātē (University of New South Wales), māca tikai maģistratūras līmenī. Ja bakalaura līmenī tiek mācīta ģeoloģija, pabeidzot maģistratūru, tiek iegūta inženierģeologa izglītība, savukārt, ja bakalaura līmenī apgūta tiek inženierija, tad, pabeidzot maģistratūru, tiek iegūta ģeotehniskā inženiera kvalifikācija.
Lai gan jēdzieni “inženierģeoloģija” un “ģeoloģiskā inženierija” tiek uzskatīti par ekvivalentiem, tomēr pastāv būtiskas atšķirības, jo inženierģeologs ir ģeoloģijas speciālists (zinātnieks), bet ģeoloģiskais inženieris ir inženieris ar papildu ģeoloģiskajām zināšanām. Inženierģeoloģijas galvenais uzdevums ir noskaidrot ģeoloģiskos faktorus, kas var ietekmēt inženieraktivitātes. Līdzīgi ir ar jēdzieniem “inženierģeoloģija” un “ģeotehnika”, kas tiek lietoti kā sinonīmi. Bijušajās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) valstīs (Ukrainā, Baltkrievijā, Krievijā u. c.), kurās joprojām ir spēcīga padomju zinātnes ietekme, jēdziens “ģeotehnika” praktiski netiek lietots. Inženierģeoloģija pēta gruntis, risina ar inženiertehnisko būvniecību saistītos jautājumus neatkarīgi no būvju projektēšanas un izpētes stadijām, pētāmajām gruntīm vai procesiem, ietverot arī grunts mehāniskās un pamatu projektēšanas jautājumus. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Kanādā ģeotehnikas pētījumi saistīti ar neklinšainajām gruntīm (soil), bet inženierģeoloģijas – ar klinšainajām gruntīm (rock) neatkarīgi no pētījumu mērķa un specifikas. Eiropas valstīs jēdziens “ģeotehnika” pārsvarā ietver visus jautājumus, kas saistīti ar inženierģeoloģiskajiem pētījumiem un ģeotehniskajiem pētījumiem. Mūsdienu izpratnē ģeotehniskā izpēte ir būvprojektēšanas sastāvdaļa, kas saistīta ar konkrētu objektu, un pētījumi tiek realizēti atbilstoši projektējamās inženiertehniskās būves specifikai.