Galvenās režīmam raksturīgās iezīmes politikā, saimniecībā, kultūrā, sociālajā dzīvē. Režīma sasniegumi un trūkumi Padomju režīma politiskās pamatnostādnes tika deklarētas 17. decembra manifestā un pēc tam papildinātas Apvienotās Latvijas strādnieku, strēlnieku un bezzemnieku padomju kongresa pieņemtajos dokumentos. Padomju Latvijas valdības un LKP CK mērķis bija tūlītēja pāreja uz sociālismu, īstenojot radikālas reformas un izvairoties no Padomju Krievijā pieļautajām kļūdām. Padomju Latvijai bija jākļūst par “šķiru valsti”, kurā valdītu proletariāta diktatūra, un kas varētu kalpot par paraugu pārējai Eiropai un Krievijai.
Ekonomiskajā politikā tika īstenota privātīpašuma likvidēšana un līdz tam pasaulē nepieredzēta ekonomikas valstiskošana un centralizācija. 17. decembra manifests paredzēja privātīpašuma tiesību uz muižu zemi un inventāru likvidēšanu. 31.01.1919. padomju valdība uzlika vienreizēju ārkārtas nodokli buržuāzijai, uzsākot nodokļu karu pret turīgajām iedzīvotāju grupām. Lielie kapitāli, zemes īpašumi un uzņēmumi tika aplikti ar 50–100% nodokli vai konfiscēti. Februāra sākumā notika banku sistēmas nacionalizācija, valstij bez atlīdzības pārņemot visas bankas un to kontus, un ieviešot valsts monopolu banku darījumos. Valsts konfiscēja visus noguldījumus virs 10 tk rubļiem. Visus konfiscētos banku aktīvus nodeva valsts bankai – LSPR Tautas bankai. 01.03. tika izsludināta visas zemes nacionalizācija, atņemot privātīpašuma un mantošanas tiesības uz zemi. 08.03. privātīpašuma likvidēšana tika faktiski pabeigta, valdībai izdodot dekrētu par visu tirdzniecības, rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumu konfiskāciju. Tika konfiscēti arī iedzīvotājiem piederošie dārgmetāli un dārgakmeņi.
1. maija svinībām dekorēts kuģis Daugavā. 1919. gads.
Avots: Latvijas Kara muzejs.
Rūpniecības atjaunošanas mēģinājumi, kas tika pasludināti par vienu no galvenajām režīma prioritātēm, Padomju Latvijā kopumā bija nesekmīgi. Padomju valdībai neizdevās panākt rūpniecības uzņēmumu reevakuāciju no Krievijas. Vietējo ražošanas izņēmumu attīstība bija apgrūtināta izejvielu, darbaspēka, pārtikas un transporta problēmu dēļ. Tāpat Latvijas ražojumiem trūka noieta tirgus. Norēķinos par precēm Padomju Latvijā mēģināja ieviest maiņas attiecības, lai varētu atteikties no naudas lietošanas. Tomēr nepieciešamība pēc ārējās tirdzniecības un galvenais – pārtikas piegādēm no Ukrainas un Krievijas, par kurām bija jānorēķinās naudā, lika pagaidām atteikties no šī nodoma.
Agrārajā politikā padomju režīms īstenoja atteikšanos no privātīpašuma un pāreju uz valstij piederošu lielsaimniecību (padomju saimniecību un komūnu) izveidošanu laukos. Agrārā reforma tika īstenota ar Dekrētu par zemes nacionalizēšanu, lietošanu un pārvaldīšanu 01.03.1919. Laukos tika izveidotas jaunas agrārās attiecības, visus agrākos zemes īpašniekus padarot par zemes nomniekiem. Laukos, līdzīgi kā rūpnīcās, tika ieviesta astoņu stundu darba diena. Konfiscētie lielie zemes īpašumi, pretēji bezzemnieku un sīkzemnieku gaidām, netika sadalīti. Pavisam Padomju Latvijā tika izveidotas 239 padomju saimniecības. Pēc lielinieku padzīšanas no Kurzemes un Vidzemes, 1919. gada rudenī Latgalē bija palikusi 51 padomju saimniecība.
Pārtikas politika balstījās uz 17. decembra manifestā deklarēto iedzīvotāju apgādes centralizēšanu. Valsts savās rokās pārņēma galveno pārtikas produktu sagādi un sadali, ieviešot valsts pārtikas monopolu. Padomju vara uzsāka vispārēju pārtikas krājumu reģistrāciju un konfiskāciju, nacionalizēja pārtikas veikalus, uzsāka cīņu pret nelegālu pārtikas tirdzniecību (“spekulāciju”) un uzlika zemniekiem paaugstinātas pārtikas nodošanas normas. Šādi soļi izraisīja iedzīvotāju apgādes krīzi, kas noveda pie bada. Pārtikas trūkumu padomju valdība mēģināja mazināt ar stingru pārtikas normēšanu un produktu ievešanu no Krievijas, Ukrainas un Lietuvas, tomēr šie soļi nebija pietiekami. 03.04. tika daļēji atcelts pārtikas monopols, atļaujot brīvu tirdzniecību ar nenormētajiem pārtikas produktiem (gaļu, sviestu, dārzeņiem u. c.).
Sociālās politikas jomā padomju vara ievēroja šķiru principus. Proletariāta diktatūras apstākļos to sociālo grupu tiesības, kuras nepiederēja pie t. s. darba tautas jeb proletariāta, tika ievērojami ierobežotas vai pat pilnībā likvidētas. T. s. buržuāzijai tika atņemtas ne tikai vēlēšanu tiesības un viņu privātais un bieži vien personiskais īpašums, bet tās pārstāvji tika pakļauti piespiedu darbam un bieži tika ņemti par ķīlniekiem, lai novērstu iespējamo pretlieliniecisko spēku izrēķināšanos ar lieliniekiem vai viņu piekritējiem. Turpretim LSD (vēlāk LKP) biedri un padomju darbinieki atradās priviliģētā stāvoklī. Viņiem bija noteiktas augstākas apgādes normas, tāpat viņi tika apbruņoti un izgāja obligātu militāro apmācību.
Padomju režīma īstenoto represīvo politiku apzīmē par “Sarkano teroru”. LSPR nepastāvēja Ārkārtējā komisija cīņai pret kontrrevolūciju (čeka) kā Krievijā, bet gan Politiskā nodaļa ar politiskajām apakšnodaļām katrā apriņķī. Politiskā nodaļa un apakšnodaļas pakļāvās Iekšlietu komisariātam. Kriminālos un politiskos noziedzniekus tiesāja revolucionārie tribunāli, kuri tika izveidoti katrā apriņķī. Revolucionārie tribunāli pakļāvās Tieslietu komisariātam.
Padomju Latvijas kultūras politika bija vērsta uz valsts lomas palielināšanu un kultūras jomas izmantošanu propagandai. Visas kultūras iestādes (teātri, kinoteātri, muzeji, bibliotēkas u. c.) un privātās izglītības iestādes, arī grāmatnīcas, 01.–04.1919. tika nacionalizētas. To vietā valsts radīja jaunas: Mākslas muzejs, Strādnieku teātris, padomju Latvijas Augstskola (tagad Latvijas Universitāte) u. c. Buržuāzijai konfiscēja personiskās bibliotēkas un mākslas priekšmetus, kurus nodeva valsts kultūras institūcijām.
Padomju vara reformēja arī izglītības sistēmu, uzsākot pāreju uz t. s. darba skolu. Tā paredzēja izglītošanas un ražošanas apvienošanu, mācības skolās tika pietuvinātas darbam rūpnīcās. Tika atceltas mācību stundas, pārtraukumi starp nodarbībām, eksāmeni, vērtēšanas sistēma u. c. Pilnībā pabeigt pāreju uz darba skolu lielinieku režīms nepaspēja.
08.02.1919. padomju valdība pieņēma dekrētu par Latvijas Augstskolas izveidošanu uz agrākās Baltijas Tehniskās augstskolas pamata. Šī augstskola tika veidota kā proletāriska mācību iestāde – vienīgais uzņemšanas kritērijs bija 16 gadu vecuma robeža, tika uzņemti pat analfabēti. Mācību programma augstskolā arī bija ideoloģizēta. Paralēli Latvijas Augstskolai agrākās Nikolaja ģimnāzijas telpās tika izveidota arī Proletāriskā universitāte jeb Partijas augstskola, kurā LKP līderi pasniedza sabiedriskās zinības. Pēc Rīgas zaudēšanas šī partijas augstākā mācību iestāde darbojās Daugavpilī.
Padomju režīma īstenotās ekonomiskās, sociālās un represīvās politikas sekas bija dziļa krīze, kas izpaudās masveida badā, epidēmijās, gan pasīvā, gan aktīvā iedzīvotāju pretestībā, kas noveda pie Padomju Latvijas sabrukuma 05.–06.1919. Neveiksmīgā ekonomiskā politika Padomju Latviju padarīja pārtikas un finansiālā ziņā pilnīgi atkarīgu no Padomju Krievijas. Tāpat LSPR bija pilnībā atkarīga no Krievijas militārā atbalsta. 01.06.1919. LSPR iestājās padomju republiku militārajā savienībā, faktiski atsakoties no savas suverenitātes.