Socioloģiskajā liberālismā dominē pārliecība par pasaules politikā notiekošo transformāciju uz transnacionālu politisku sistēmu. Šī teorija pievēršas transnacionālu aktoru un to saistības ar sabiedrību pētniecībai, kā arī komunikācijas aspektiem starp indivīdiem un citām grupām. Transnacionālas attiecības tiek definētas kā attiecības starp grupām, cilvēkiem un organizācijām dažādās valstīs (arī plurālisms).
socioloģiskais liberālisms, starptautisko attiecību pētniecībā
starptautiskās politikas teorija, kurā tiek pētītas attiecības starp cilvēkiem, grupām un organizācijām dažādās valstīs
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Rašanās cēloņi, iemesli, pamatlicēji
Transnacionālisma autori argumentē, ka sabiedrību savstarpējās attiecības ir svarīgākas pasaules politikā, nekā starpvaldību attiecības. 1969. gadā Karls Kaizers (Karl Kaiser) bija viens no pirmajiem, kurš norādīja uz valsts centrētas perspektīvas ierobežojumiem, taču tieši Roberta Kioheina (Robert O. Keohane) un Džozefa Naja (Joseph S. Nye) 1972. gada darbs “Transnacionālās attiecības un pasaules politika” (Transnational Relations and World Politics) kļuva par pamatdarbu šajā liberālisma virzienā.
Socioloģiskā liberālisma pārstāvji uzskata, ka transnacionālisms mainīja starptautisko attiecību dabu modernizācijas ietekmē, padarot izšķīrumu starp ārpolitiku un iekšpolitiku mazsvarīgu, kā arī izpludinot robežu starp ārpolitiku un ekonomiku. Starptautiskā mērogā veidojās transnacionālas koalīcijas, kuras apvienoja dažādus starptautiskos aktorus pēc to kopīgām interesēm, vērtībām un uzskatiem. Socioloģiskajā liberālismā tiek vairāk izmantots termins “pasaules politika”, nevis apzīmējums “starptautiskā politika”, tādā veidā norādot uz plašāku starptautiskās sistēmas izpratni.
Attīstība
Socioloģiskais liberālisms attīstījās kā kritika reālismam, argumentējot, ka starptautiskās attiecības patiesībā ir attiecības starp cilvēkiem, grupām un organizācijām dažādās valstīs – valstis kā vienība nav noteicošais starptautisko attiecību aktors. Arī šis faktors tika sasaistīts ar miera veicināšanu, argumentējot, ka miermīlīga cilvēku sabiedrība ir iespējama, ja pastāv ciešāka sadarbība starp šīm grupām.
Turpinot reālisma kritiku, Džons Bērtons (John Burton) 1972. gadā attīstīja jaunu transnacionālo attiecību tīkla modeli (cobweb model), kas tika izveidots kā pretstats reālistu biljarda bumbas (billiard ball model) modelim, kur valstu sistēma ir attēlota kā neatkarīga un notikumus tajā vada konflikts. Pretēji tam, Dž. Bērtona modelis piedāvāja skatījumu par to, ka nācijvalstis sastāv no daudzām dažādām cilvēku grupām, kurām piemīt dažādas ārējas saites un intereses: reliģiskas, biznesa un citas. Turklāt pasauli vada savstarpēji izdevīga sadarbība, kur līdzdalība vienās un tajās pašās organizācijās mazina nopietna konflikta risku starp šīm grupām.
Diplomāts Džeimss Rozens (James Rosenau) uzskatīja, ka attiecības starp cilvēkiem ir vairāk balstītas uz sadarbību un veicina mieru, salīdzinot ar attiecībām starp valstīm. Autors koncentrējās uz transnacionālām attiecībām no cilvēku populācijas un individuālā līmeņa pētniecības puses. Uzskatīja, ka valsts centrēta anarhiska sistēma nav izzudusi, taču vienlaicīgi ir pārādījusies jauna multicentriska pasaule, kura sastāv no dažādiem kolektīviem, kuriem nepiemīt suverenitāte. Vienlaicīgi tā ir daudz nestabilāka, lai arī konflikti notiek ļoti reti.
Kopenhāgenas skolas (Copenhagen School) pārstāvis Karls Doičs (Karl W. Deutsch) uzskatīja, ka transnacionālās saites veicina miermīlīgu attiecību veidošanos, kuras noved pie drošības kopienu izveides.
Socioloģiskajā liberālismā attīstījās arī integrācijas teorijas, funkcionālisms un neofunkcionālisms. 50. un 60. gados Eiropas integrācijas teorijas, īpaši neofunkcionālisms, liberālismā apskatīja politiku reģionālos ietvaros.
Diskusijas, pretrunas
Līdzīgi kā citi liberālisma teorētiskie stārvojumi (neoliberālais institucionālisms, republikāniskais liberālisms, savstarpējās atkarības liberālisms), arī socioloģiskā liberālisma koncentrēšanās uz sadarbību kā mieru veicionošu faktoru, kā arī pievēršanās nevalstisko grupu nozīmei ir izraisījusi diskusijas par teorijas pielietojumu un to, cik lielā mērā tā spējīga skaidrot globālās politikas notikumus.
Pielietojamās metodes
Socioloģiskā liberālismā balstītos pētījumos tiek pielietots plašs kvalitatīvo pētījuma metožu klāsts, piemēram, diskursa analīze, gadījumu analīze un dokumentu analīze.
Nozares, kurās pielietota teorija
Galvenie pētniecības jautājumi skar demokrātijas un miera kopsakarību un jauno demokrātisko režīmu konsolidāciju. Socioloģiskajā liberālismā tiek pētītas arī drošības kopienas un plašāka transnacionālo attiecību attīstība.
Teorijas ietekme uz pētniecību, akadēmisko un neakadēmisko vidi
Socioloģiskais liberālisms sniedz nozīmīgu perspektīvu starptautisko institūciju attīstībā un dažādu aktoru, ne tikai dalībvalstu, iekļaušanai starptautiskajā sistēmā. Socioloģiskais liberālisms tiek pielietots arī liberālās kārtības negatīvo seku apskatam, piemēram, pārvietošanās brīvības problēmām, kā arī brīvā tirgus radītajām negatīvajām sekām, piemēram, bezdarbam un stagnācijai.