Latvijā par akaroloģijas aizsākumiem uzskatāmas pirmās rakstiskās ziņas par ērcēm, kas atrodamas 18. gs. vācu publicista Augusta Vilhelma Hupela (August Wilhelm Hupel) 1777. gada darbā “Līvzemes un Igaunijas topogrāfiskie jaunumi” (Topographishe Nachrihten von Lief – und Ehstland), kurā ir minētas septiņas ērču sugas, starp tām arī ganību ērce Acarus ricinus (mūsdienās – Ixodes ricinus). Rīgā dzimušais un vēlāk pie Kārļa Linneja (Carl Linnaeus) studējušais dabas pētnieks Jākobs Benjamins Fišers (Jakob Benjamin Fischer) 1778. un 1791. gada darbos “Pārskats par Līvzemes dabu” (Versuch einer Naturgeschichte von Livland) ir pieminējis astoņas ērču sugas. Zviedru pētnieks Johans Jākobs Ferbers (Johann Jacob Ferber) 1784. gadā publicēja darbu „Kurzemes apraksti ar J. B. Fišera pielikumiem no viņa Līvzemes dabas vēstures izpētes novērojumiem” (Anmerkungen zur physischen Erdbeschreibung von Kurland, nebst J. B. Fischers Zusätzen zu seinem Versuch einer Naturgeschichte von Livland, Riga), kur minēta viena ērču suga.
19. gs. jau daudz plašāks ir vācu zoologa Ādolfa Eduarda Grūbes (Adolph Edouard Grube) darbs “Līvzemes, Kurzemes un Igaunijas zirnekļveidīgo saraksts” (Verzeichniss der Arachnoiden Liv-, Kur- und Ehstlands), kas publicēts 1859. gadā, un tajā minētas 86 ērču sugas Latvijas teritorijā.
20. gs. akaroloģijas jomā pētījumus aizsāka vairāki pētnieki. Biologs Viktors Eglītis pētīja Latvijas augsnēs dzīvojošās ērces. Sava darba rezultātus viņš publicēja rakstā „Latvijas oribatīdu ērču fauna” (Material zur Oribatidenfauna Lettlands, 1943), kur minētas 52 ērču sugas, un grāmatā “Latvijas PSR augsnes fauna” (Фауна почв Латвийской ССР, 1954). Šajā grāmatā viņš sniedza ērču dzimtu aprakstus un ir piemienējis ap 200 sugām. V. Eglītis pētījis arī augēdājas ērces. Voldemāra Vīksnes disertācijā par pļavu, ganību, krūmāju un mežu bruņērcēm “Oribatīdu ērču fauna, izplatība un dinamika Latvijas PSR” (Фауна, распространение и сезонная динамика орибатидных клещей в Латвийской ССР, 1959) ir minētas 89 sugas. 1963. un 1973. gadā Eduards Ozols publicēja datus par lauksaimniecības kultūrām kaitīgajām ērcēm grāmatās „Lauksaimniecības entomoloģija ar papildinājumiem par augiem kaitīgām nematodēm, ērcēm, simtkājiem, gliemjiem un mugurkaulniekiem”. Savukārt Amands Rupais ir sniedzis ziņas par kokiem un krūmiem kaitīgajām ērcēm vairākos izdevumos, piemēram, „Dekoratīvajiem kokaugiem kaitīgās pangērces” 1964. gadā un „Kokaugu kaitēkļu sugu noteicējs pēc bojājumiem augļu dārzos un apstādījumos” 1999. gadā. Arī Artūrs Priedītis, Tamāra Čakstiņa, Elga Plīse pētījuši augiem kaitīgās ērces Latvijā. Nikolajs Kuzņecovs (Николай Николаевич Кузнецов) un Vladimirs Petrovs (Владимир Михайлович Петров) 1984. gadā publicēja grāmatu “Baltijas plēsīgās ērces” (Хищные клещи Прибалтики). Arī 1974. gadā izdotajā grāmatā “Latvijas dzīvnieku pasaule” (entomologa Zanda Spura redakcijā) ir aprakstītas ērces.
Plēsīga Anystidae dzimtas ērce barojas ar laputi.
