Viens no šūnu teorijas pamatlicējiem – vācu botāniķis Matiass Šleidens (Matthias Jakob Schleiden) – 18. gs. beigās bija Rīgā un lasīja interesentiem lekciju par specialitātes tēmu. Vācu modernās šūnu patoloģijas radītājs Rūdolfs Virhovs (Rudolf Ludwig Karl Virchow) ļoti interesējās par Livonijas, tostarp baltu sentautu, galvaskausu pētījumiem 18. gs. 70. gados, par ko nolasīja ziņojumu Berlīnes Vācu antropologu biedrībā (Deutsche Gesellschaft der Anthropologen in Berlin) Berlīnē. Pirmos 2000 histoloģiskos preparātus uz Latviju atveda zviedru anatomijas profesors Gastons Bakmans (Gaston Victor Backman), kurš tos saņēma dāvinājumā jaunajai LU Medicīnas fakultātei no sava dvīņubrāļa histologa Eižena Bakmaņa (Eugène Louis Backman). Pirmā lekcija histoloģijā tika nolasīta 13.02.1920., un histoloģijas institūts (kabinets) tika izveidots tā paša gada aprīlī. No 1925. gada līdz 1930. gadam obligāto histoloģijas un embrioloģijas kursu lasīja Maksis Brants. Docētāju trūkuma dēļ priekšmetu vairākkārtīgi apvienoja vienā institūtā ar anatomiju, pēdējo reizi to darot 1929. gadā. Pirmā latviešu histoloģe A. Bebre sagatavoja un izdeva 1927. gadā pirmo histoloģijas mācību līdzekli latviešu valodā “Īss normālās histoloģijas kurss”. Par Latvijas histoloģijas skolas aizsācēju uzskatāms J. A. Eglītis no Anatomijas un histoloģijas institūta, kurš aizstāvēja divas disertācijas: 1940. gadā – “Histoloģiski-embrioloģiski pētījumi par rodenta tūpļa apvidus dziedzeriem”, saņemot Kultūras fonda promocijas darbu balvu, un 1942. gadā – habilitētā medicīnas doktora grādam darbu “Muguras smadzeņu kaudālās daļas attīstība. Neuroporus secundarius”. Irma Eglīte-Liepiņa strādāja histoloģijā no 1932. gada un sagatavoja disertāciju par liesas artērijas līkumainības cēloņiem, bet nepaguva to aizstāvēt Latvijā. 1944. gadā kopā ar vīru J. A. Eglīti devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur strādāja Baltijas Universitātē (Baltische Universität), bet no 1951. gada – Ohaio pavalsts Kolumbusas Pavalsts Universitātē (Columbus State University), kur strādāja kā profesori – J. A. Eglītis no 1955. gada, bet I. Eglīte-Liepiņa – no 1967. gada.

Jānis Arnolds Eglītis pie tāfeles Ohaio pavalsts universitātē. ASV, 1973. gads.
Avots: Rīgas Stradiņa universitāte.
Padomju okupācijas laikā histoloģiju nopietni attīstīja no Kurskas medicīnas institūta (Курский медицинский институт) ataicinātais bioloģijas profesors K. Bogojavļenskis, kurš uzsāka plašus nukleīnskābju un citoloģijas pētījumus. Profesora K. Bogojavļenska skolniece A. Dālmane kļuva par secīgu Latvijas histologu skolas turpinātāju un izstrādāja šādas medicīnas zinātņu kandidāta un medicīnas zinātņu doktora disertācijas: 1955. gadā – “Dzeltenuma veidošanās morfoloģija un histoķīmija vistas ovocītos” un 1967. gadā – “Zīdītāju olnīcu funkcionālā morfoloģija” (Функциональная морфология яичников млекопитающих; Но. 773 – Гистология). A. Dālmane vadīja histoloģijas katedru no 1965. gada līdz 1993. gadam. Profesores nopelns ir pareizas terminoloģijas izveide histoloģijā un pirmās mācību grāmatas “Histoloģija” (1990) uzrakstīšana latviešu valodā. Profesore bija izcila histoloģisko attēlu zīmētāja, un viņas radītie morfoloģiskie attēli līdztekus mikrofotogrāfijām arī apkopoti mācību atlantā “Histoloģijas atlants” (2005).

Profesore Aina Dālmane ar studentiem, 1976. gads.
Fotogrāfs Paulis Cīrulis. Avots: Rīgas Stradiņa universitāte.
Histoloģijas katedras vadību LU 1994. gadā pārņēma M. Pilmane, kura aizstāvēja medicīnas doktora un habilitētā medicīnas doktora disertācijas: 1993. gadā – “Ar hroniskām nespecifiskām slimībām slimu bērnu bronhu un plaušu parenhīmas vietējās aizsardzības sistēmas nozīme kompensatori adaptīvās reakcijās” un 1997. gadā – “Plaušu difūzās neiroendokrīnās sistēmas imūnhistoķīmiskie un radioimūnhistoķīmiskie pētījumi dažāda vecuma ar nespecifiskām un specifiskām slimībām slimiem cilvēkiem”, pēc tam uzsākot plašu imūnhistoķīmijas metodes ieviešanu histoloģijā.