Pirmā pasaules kara laikā pēc karaskolas beigšanas virsnieks (praporščiks) 8. Sibīrijas strēlnieku sapieru bataljona Telegrāfa rotā (no 01.1916.), pēc tam Prožektoru rotā (12.1916. bataljons pārdēvēts par pulku) Ziemeļu (Rīgas) frontē, 41. inženieru pulkā frontē Galīcijā (no 10.1917.; pārcelts pēc paša vēlēšanās). Podporučiks (08.1916.), poručiks (09.1917.). Prožektoru rotas komandieris (no 03.1917.), lauka inženieru parka komandieris (no 10.1917.), 12.1917. piekomandēts pulka štābam. 43. armijas korpusa inženiera pārvaldes sevišķu uzdevumu virsnieks (no 01.1918.), korpusa inženiera palīgs (no 02.1918.). 17.03.1918. tika atvaļināts no armijas. 10.1918. atgriezies no Padomju Krievijas Vācijas karaspēka okupētajā Latvijā, dzīvoja pie mātes Kurzemē bez nodarbošanās.
01.12.1918. O. Grosbarts Kuldīgā iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (virsleitnants), Kuldīgas pilsētas un apriņķa apsardzības priekšnieks. Pēc atkāpšanās no Kuldīgas virsnieks, rotas adjutants 1. inženieru sapieru rotā Liepājā (no 27.01.1919.), pēc tam frontē, sapieru komandas priekšnieks (no 14.05.), vadīja Slokas rajona nocietināšanas darbus. 1. inženieru sapieru bataljona komandiera palīgs (no 18.06.1919.), 07.1919. sadarbībā ar Jāni Lavenieku, vadīja bruņotā vilciena pārņemšanu Latvijas armijā Priedaines stacijā.
Latvijas armijas 1. Bruņotā diviziona komandieris (no 21.08.1919.). Piedalījās kaujās ar Pāvela Bermonta (Павел Рафаилович Бермондт-Авалов) armiju un Padomju Krievijas Sarkano armiju. Kapteinis (25.08.1919.; par kaujas nopelniem), pulkvedis-leitnants (18.11.1920; par kaujas nopelniem), pulkvedis (22.06.1925.), ģenerālis (29.02.1940.). Pēc 1. Bruņotā diviziona likvidācijas 04.03.1920. O. Grosbartu pārcēla uz Armijas virspavēlnieka štāba Organizācijas daļu, Organizācijas nodaļas priekšnieka vietas izpildītājs. Armijas Tehniskās pārvaldes Inženieru daļas priekšnieks (no 16.03.1921.), Auto diviziona (no 01.06.1922. – Autotanku divizions, no 29.09.1926. – Autotanku pulks, no 01.03.1940. – Autotanku brigāde) komandieris (no 28.09.1921.). Vienlaikus bija arī armijas spēkratu priekšnieks ar divīzijas komandiera tiesībām (no 03.1940.). Komisijas loceklis sarunām ar Padomju Savienību militārās sadarbības jautājumos (no 12.10.1939.). 1925.–1932. gadā bija militārā izdevuma “Tehnikas Apskats” un 1935. gadā – izdevuma “Militārais Apskats” – redakcijas loceklis; rakstīja par jautājumiem saistītiem ar tanku darbību. Darbojās Latvijas Aizsardzības biedrībā, bija valdes loceklis (no 1921. gada).

Pulkvedis Oto Grosbarts (otrajā rindā trešais no kreisās) Latvijas armijas augstāko virsnieku vidū. 1926.–1928. gads.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Kara muzejs.
Pēc valsts okupācijas 09.1940. pārskaitīts Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā par spēkratu dienesta priekšnieku (no 12.1940. Sarkanās armijas inženieru karaspēka ģenerālmajors). Sākoties Vācijas–PSRS karam, palika Latvijā. Vācu okupācijas laikā 23.07.1941. O. Grosbartu apcietināja un ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā. 16.04.1942. viņu atbrīvoja un izsūtīja uz Ērģemes pagasta Pliederiem, kur dzīvoja līdz 1944. gadam. Pēc Sarkanās armijas atkārtotas ienākšanas Latvijā 1944. gadā atgriezās Rīgā. Latvijas Valsts universitātes Kara un fizkultūras sagatavošanas katedras vadītājs (no 23.11.1944.). 1945. gada sākumā bija ilgstošā komandējumā Maskavā. O. Grosbarts tika nošauts sadzīves strīdā.