Koncepcijas skaidrojums, sastāvelementi Digitālā bērnība ir viena no bērnības koncepcijām, kura saistīta ar būtiskām tradicionālās izpratnes transformācijām. Sociālajās zinātnēs bērnība tiek skaidrota kā konstrukts, kas ietver sociālo un kultūras priekšstatu kopumu par to, kā dažādās sabiedrībās bērni atšķiras no pieaugušajiem. Bērnība kā fenomens ietver sevī daudzus bērnības koncepciju variantus, kas pamatojas pat ļoti kontrastējošās idejās par bērnības ilgumu, kvalitātēm un kritērijiem, kas pieaugušos atšķir no bērniem, attiecībām starp bērniem un pieaugušajiem sabiedrībā pieņemtajā sociālajā hierarhijā.
Digitālā bērnība ir koncepcija, kura tiek uzskatīta par jaunu un pretrunīgu kultūras formu: no vienas puses, jauno tehnoloģiju radītās apjomīgās pārmaiņas bērnu dzīvēs ietver nebijušu pozitīvas attīstības potenciālu, īpaši, ja runa ir par mācīšanos, bet, no otras puses, digitalizācija bieži tiek uztverta kā cilvēcei līdz šim nepieredzētu apdraudējumu izraisītāja, kas var būtiski ietekmēt bērnu attīstību un pilnvērtīgu dzīvi nākotnē.
Optimistiski noskaņotie pētnieki uzsver, ka internets bērnus ir atbrīvojis no pieaugušo aizbildniecības un kontroles, padarījis par sociālu grupu ar tiesībām uz pašizpausmi, ar iespējam veidot savu kultūru, savas kopienas. Dators šajā pieejā reprezentē logu uz jaunu pasauli, kas uzrunā pašu bērnu, viņa attīstības vajadzības un ļauj sasniegt jaunus mērķus.
Pētnieki, kuri pārstāv daudz skeptiskāku pozīciju, fokusējas uz digitālo tehnoloģiju izklaidējošo funkciju un pieaugošo morālo paniku par interneta un datorspēļu degradējošo ietekmi uz bērnu psihi un socializāciju. Tiek akcentēta tehnoloģiju dehumanizējošā loma, kas iznīcina ierastās cilvēku komunikācijas un kultūras formas.
Diskusija par digitalizācijas procesu ietekmi uz bērniem joprojām ir aktuāla, jo tā ir iedragājusi tradicionālos priekšstatus par bērna lomu sabiedrībā un bērnības izpratni kopumā.
Vēsturnieks Filips Arjess (Philipe Aries) skaidro bērnību kā specifisku posmu cilvēka dzīvē, ko raksturo nevainīgums, nezināšana, atkarība un pieaugušo rūpes. Bērnības izpratne parasti tiek pamatota: 1) noteiktā cilvēka bioloģiskajā vecumā, kas sabiedrībā palīdz nošķirt bērnus no pieaugušajiem, 2) darbības formu segregācijā, kas iezīmē tikai bērnam un tikai pieaugušajam atbilstošu darbību tīklu, piemēram, bērnam – skola un rotaļāšanās, pieaugušajam – darbs utt., 3) sociālo institūciju sistēmā (skolas, bērnam domātas telpas mājoklī, rotaļlaukumi utt.), kas ļauj īstenot rūpes un aizsardzību, bet arī bērnu kontrolēt, 4) īpaša rūpju tīkla (vecāku pienākumi, audzināšanas stili utt.) izveidē bērna audzināšanai.
Digitālās kultūras kontekstā publicists Nīls Postmens (Neil Postman) pasludina bērnības beigas, jo, bērniem piekļūstot internetam, viņi piekļūst informācijai, kas atslepeno pieaugušo pasauli, būtībā iznīcinot ierastos bērnības izpratnes kritērijus: 1) interneta dēļ nav iespējams norobežot bērnus no viņu vecumam neatbilstošas informācijas un darbībām, 2) tāpat internets pārkāpj fiziskās telpas ierobežojumus – bērns, kas teorētiski atrodas savā istabā, praktiski tajā nav, jo atrodas internetā, kas ir publiska telpa, 3) pieaugušo atsvešināšanās no bērnu kultūras rada mulsumu audzināšanā un ierobežo pieaugušo iespējas gan rūpēties, gan kontrolēt.
Piekļūstot internetam, bērni būtībā nav uzskatāmi par nezinošiem un informācijas nesamaitātiem, viņu prasmes tehnoloģiju izmantošanā liedz uztvert viņus par nevarīgiem un no pieaugušajiem atkarīgiem, jo tieši jaunākajiem sabiedrības locekļiem bieži tiek jautāts padoms tehnoloģiju izmantošanas jomā. Tiek uzsvērts, ka digitālajā laikmetā bērni paši rada bērnību, reproducējot un interpretējot pieaugušo pasauli atbilstīgi savām vajadzībām un pieredzei.
Digitālā bērnība ietver trīs tematiskos lokus, kas identificē nozīmīgākos izaicinājumus digitālajā laikmetā: 1) vesels bērns digitālajā laikmetā: jaunas izpratnes veidošana un vadlīniju izstrāde par digitalizācijas ietekmi uz bērna fizisko un psihisko labizjūtu un attīstību; 2) izglītots bērns digitālajā kultūrā: attīstīt tehnoloģiju bagātinātas mācīšanās modeļus, pieejas un labās prakses, kas veicinātu bērnu izglītības iespējas, nodrošinot iekļaujošu un līdztiesīgu vidi; 3) bērns ar piekļuvi (connected child) digitālajā sabiedrībā: radīt bērniem atbilstošu izpratni par digitālo tehnoloģiju lietošanu un attīstīt tehnoloģiskās inovācijas, lai veicinātu pozitīvas attiecības ar vienaudžiem, ģimeni, kopienu un sabiedrību kopumā, kā arī respektētu bērna privātumu, tiesības un pilsonisko pozīciju.

Bērni apgūst iemaņas programmēšanā. Lūivila, ASV, 04.12.2018.
Avots: flickr.com/Kentucky Country Day. Licences noteikumi: https://creativecommons.org/licenses/by-nc/2.0/