Naudas antropoloģija ir relatīvi jauna sociālās antropoloģijas pētniecības joma, kas aktualizē dažādus uzskatus un prakses saistībā ar naudu un monetāriem procesiem. Šīs nozares pētnieki uzsver nepieciešamību pēc empīriskiem etnogrāfiskiem piemēriem, attīstot un pamatojot teorijas par naudas izcelsmi un tās sociālajām nozīmēm. Pretēji ekonomikas zinātnei, kas paļaujas uz hipotētiskiem pieņēmumiem par naudas rašanos, naudas antropologi analizē monetāros procesus vēsturiskā kontekstā, norādot uz dažādu populāru naudas izcelsmes teoriju ideoloģiskajiem cēloņiem. Naudas antropoloģijas noteicošā premisa ir apgalvojums, ka maiņas tirdzniecība (barters) nav sabiedrības sākotnējais monetārais stāvoklis. Nedz vēsturiskos, nedz antropoloģiskos pētījumos nav novērota neviena sabiedrība, kuras noteicošais apmaiņas process būtu veidots uz bartera loģikas pamata. Tas nenozīmē, ka maiņas tirdzniecība vēsturiski nav tikusi praktizēta. Tomēr tās ekonomiskā loma sabiedrības dzīvē bieži ir bijusi ļoti ierobežota un pārsvarā īstenota attiecībās ar svešiniekiem.

Naudas antropoloģija uzsver naudas sociāli politisko raksturu, norādot uz publisko (valsts) institūciju lomu tirgus attiecību izveidē. Tomēr arī sabiedrībās, kas organizē materiālo dzīvi saskaņā ar solidaritātes un mērķtiecīgas savstarpējas palīdzības principiem, var novērot dažādas valūtas, kuru funkcija ir veidot, nostiprināt vai likvidēt noteiktas saiknes starp sabiedrības grupām. Piemēram, tirgus sabiedrībās naudas galvenā nozīme ir radīt apstākļus jaunām peļņas iespējām, turpretī beztirgus sabiedrībās nauda funkcionē galvenokārt kā sociālo saišu apzīmētāja.

Naudas antropoloģijas galvenais uzdevums ir paplašināt konceptuālo ietvaru politiskām un ekonomiskām diskusijām par naudas iespējām un ierobežojumiem. Ierasti naudai piedēvē vairākas funkcijas: norēķinu vienība, maiņas līdzeklis, vērtības uzkrāšanas un mērīšanas rīks, kā arī maksāšanas līdzeklis. Šādas definīcijas, lai arī patiesas, bieži neatklāj politisko kontekstu, turklāt sniedz ierobežotu priekšstatu par naudu, aprakstot to kā fizisku lietu, nevis visaptverošu sociālo sistēmu un tehnoloģiju kopumu, kas nodrošina monetāras attiecības starp cilvēkiem.

Modernās naudas vēsture ir relatīvi nesena un pamatojas valstu centrālo banku izveidē – centrālajām bankām tiek piešķirtas tiesības emitēt banknotes, kas tiek denominētas noteiktas politiskas vienības valūtā. Pati nauda savukārt reprezentē vērtību, kuru nosaka abstrakti definēts cilvēka darbaspēks. Pieņēmumi par zeltu kā vienīgo patieso naudas vērtības reprezentāciju ir kļūdaini, ņemot vērā ierobežoto laika posmu, kurā politiskas vienības (piemēram, nacionālas valstis vai impērijas) pieņem juridisku lēmumu konvertēt attiecīgās teritorijas valūtu zeltā. Tāpēc naudas metafizika (jeb pieņēmumi par ideālo naudas formu kā fundamentāli ierobežotu, standartizētu, abstraktu) tāpat ir politiski angažēta, nevis zinātniski pamatota.

Antropoloģisks skatījums uz naudu un monetāriem procesiem uzsver, ka nauda būtībā ir kredīts (jeb parāds, atkarībā no perspektīvas) vai vienkārši solījums sniegt atmaksu nākotnē. Tieši solījumi veido naudas sistēmas bāzi, uz kuras pamata var tikt veidoti jauni solījumi. Šādi tiek radīta monetāra hierarhija, jo noteiktu politisku vienību vai indivīdu solījumi ir uzticamāki nekā citi. Tomēr svarīgs priekšnoteikums šādas monetārās sistēmas ilgtspējai ir pārliecība, ka daži solījumi nekad netiks izpildīti, jo attiecīgo parādu atmaksa grautu visas sistēmas pamatus.

Sabiedrībās, kuru materiālās ražošanas un apmaiņas procesi nav balstīti tirgus principos, arī nauda funkcionē citādi: valūtai mēdz būt konkrēti, nevis vispārīgi pielietojumi, un to izmanto kā norādi uz izmaiņām cilvēku sociālajās attiecībās un statusā. Nauda simbolizē nevis solījumu samaksāt, bet, tieši pretēji, – apliecinājumu, ka ne viss var tikt pakļauts abstraktai kvantitatīvu aprēķinu loģikai. Dažādi sociāli svarīgi notikumi, tādi kā, piemēram, kāzas vai bēres, tiek atzīmēti ar objektu apmaiņu, kas simbolizē neiespējamību pakļaut cilvēku sociālo nozīmi kvantitatīviem mērījumiem.

Mūsdienās eksperimenti par un ap politiski vēlamo naudas sistēmu kļūst aizvien izteiktāki un antropoloģiski pētījumi var sniegt būtisku ieguldījumu dažādo naudas vēstures aprakstu izveidē.

Naudas antropoloģijā mēdz izšķirt divas galvenās teorijas, kas skaidro modernās naudas izcelsmi. Tomēr būtiski atzīmēt, ka šīs teorijas nebūt nav obligāti pielietojamas attiecībā uz monetāriem procesiem sabiedrībās bez vispārīgām tirgus struktūrām. Turklāt naudas antropoloģijas pētniecības lauks ir relatīvi jauns un dinamisks, tāpēc teorētiskas inovācijas pagaidām ir grūti ietvert vispārīgās kategorijās. Līdz ar to precizitātes labad vēlams norādīt uz intelektuālām tradīcijām, nevis pilnvērtīgi izstrādātām teorijām.

Viens no iemesliem, kāpēc antropologi naudas tēmai pievērsās samērā nesen, saistāms ar faktu, ka gan ekonomistu aprindās, gan plašākā sabiedrībā joprojām dominē Ādama Smita (Adam Smith) un Kārļa Marksa (Karl Marx) teorijas par naudas izcelsmi.

Prečnaudas teorija pieņem, ka sākotnēji sabiedrības locekļi apmainīja preces bez naudas starpniecības jeb uz bartera bāzes. Tas notika līdz brīdim, kad apmaiņas procesi tika vispārināti un izveidojās vienota abstrakta naudas forma, kas savukārt ļāva pārvarēt bartera posmu. Šādā skatījumā nauda tiek uzlūkota gluži kā jebkura cita prece. Atšķirību no citām precēm iezīmē vispārējs pieprasījums pēc naudas (piemēram, zelta), kas rada pamatu tās izmantošanai ikdienas apmaiņas procesos. Prečnaudas teorija pieņem, ka nauda ir sociāli un politiski neitrāla, bez autonomām funkcijām un būtībā privāta, nevis publiska. Šīs teorijas ietvaros nauda tiek uztverta kā primāri fiziska lieta, kas vēlāk, veidojoties plašākai kredītu sistēmai, kuras pamatā ir privātpersonu uzkrājumi, var kļūt arī digitāla.

Alternatīvā kredītnaudas teorija apvērš prečnaudas teorijas pieņēmumus. Šīs teorijas piekritēji uzskata, ka sabiedrības locekļiem sākotnēji nebija nepieciešams gaidīt, līdz viņu apmaiņas partneriem parādīsies kāda iekārojama prece, un norāda, ka naudas izcelsme ir rodama publisko institūciju administratīvajos procesos. Vēsturiski indivīdu attiecības relatīvi mazās kopienās raksturoja savstarpēja uzticība un apmaiņas procesi notika uz kredīta pamata, atlīdzību par saņemto preci vai pakalpojumu solot nākotnē. Monētas kā maiņas rīks parādījās ievērojami vēlāk – līdz ar sabiedrības militarizāciju, kas iznīcināja vietējās uzticības struktūras un veicināja maiņas attiecības starp svešiniekiem (iekarotāju armiju un vietējiem zemniekiem).

Ekonomists Maikls Hadsons (Michael Hudson), rakstot par bronzas laikmeta sabiedrībām, norāda, ka tempļa kompleksu ekonomiskajos projektos (lauksaimniecība, tirdzniecība ar svešzemniekiem) par standarta mēru kļuva mieži un sudrabs. Mieži bija galvenais pārtikas produkts un tātad nepieciešams zemnieku darbaspēka atjaunošanai, savukārt sudrabs kalpoja kā starptautiska valūta, ko izmantoja darījumos starp dažādu zemju valdniekiem un ceļojošiem tirgotājiem. Aprēķini saistībā ar nepieciešamajiem ražošanas resursiem izvērtās publiskā grāmatvedības sistēmā, kas standartizēja dažādus vērtību mērus un radīja priekšnosacījumus arī privātpersonu savstarpējo parādu norēķiniem. Publisko institūciju nozīmi monetārās sistēmas izcelsmē uzsver arī modernās monetārās teorijas autori, kuri norāda, ka naudai vērtību piešķir pienākums maksāt nodokļus: šādi samaksa, ko īsteno valsts par tai sniegtajiem pakalpojumiem, sāk strāvot visā sabiedrībā. Nodokļu nozīmi apstiprina arī pētījumi par kolonizēto valstu monetārajiem procesiem: iekarotās sabiedrības sāk izmantot svešu valūtu brīdī, kad tām uzliek pienākumu maksāt nodokļus vai nodevas.

Tāpat kā sociālajā antropoloģijā kopumā, arī naudas antropoloģijā noteicošā pētniecības metode ir ilgstošs lauka darbs. Lai gūtu pilnvērtīgu priekšstatu par noteiktu sabiedrību vai sociālo grupu, tiek īstenoti līdzdalīgie novērojumi, pētniekiem cenšoties pēc iespējas vairāk piedalīties attiecīgās sabiedrības dzīvē. Naudas antropoloģijā lauka darbs tiek veikts dažādās apdzīvotās vietās un institūcijās: pilsētās, laukos, finanšu iestādēs un citur.

Naudas antropoloģija kā atsevišķa sociālās antropoloģijas apakšnozare ir veidojusies samērā nesen, taču ciešā saistībā ar ekonomikas antropoloģijas attīstību. Līdz ar to tās izcelsmi var saistīt ar agrīnajiem antropologiem Broņislavu Maļinovski (Bronisław Kasper Malinowski) un Marselu Mosu (Marcel Mauss), kuri problematizēja ekonomikas zinātnē valdošo nošķīrumu starp cilvēkiem un lietām. Jau K. Markss uzsvēra, ka preci (un līdz ar to – naudu) nevar uztvert kā pilnībā nošķirtu no sociālās pasaules, proti, kā atsvešinātu spēku, kam ir pārdabiska vara pār cilvēkiem. Šāda veida pieņēmumi rodas sabiedrībā, kur ražošanas procesus koordinē anonīma tirgus institūcija, slēpjot sociālās attiecības, kas tirgu padara iespējamu.

Īpaši nozīmīgas ir Kīta Hārta (Keith Hart) 20. gs. 80. gadu sākumā tapušās publikācijas par naudas politisko un ekonomisko raksturu un Filipa Rospabē (Philippe Rospabé) darbi par naudas nozīmi pirmatnējās sabiedrībās.

Tomēr īpašu aktualitāti naudas antropoloģija iemantoja nesenās finanšu krīzes laikā. 2011. gada klajā nāca antropologa Deivida Grēbera (David Rolfe Graeber) nozīmīgākais darbs ‒ “Parāds – pirmie piectūkstoš gadi” (Debt: the first 5000 years), kurā autors sniedza visaptverošu naudas vēsturi un lika pamatu turpmākiem ekonomikas antropologu pētījumiem šajā jomā.

Jau pirms D. Grēbera ietekmīgās grāmatas publicēšanas naudas antropoloģija bija pakāpeniski attīstījusies kā autonoma zinātniskās pētniecības joma. Amerikāņu zinātnieks Viljams Morers (William Maurer) pētīja vietējo kopienu valūtas, kā arī finansiālās prakses islāma kultūrā. 21. gs. aizvien izteiktāk iezīmējās finanšu sektora nozīme politiskajos procesos, kas veicināja arī antropologu interesi par kredītiestāžu darbu. Kārena Ho (Karen Ho) veica pētījumu Volstrītas bankā, Hirokazu Mijazaki (みやざきひろかず) kopā ar Annelīzu Railzu (Annelise Riles) pētīja Japānas finanšu sektora darbību. Horasio Ortiss (Horacio Ortiz) analizēja finanšu prakses Ķīnā.

Antropologu interese par naudu un finansēm arvien pieaug, it īpaši ņemot vērā kriptovalūtu popularitāti un dažādu digitālo maksājumu platformu attīstību visā pasaulē.

Naudas antropoloģijas kā zinātnes apakšnozares galvenie pētniecības centri ir drīzāk saistīti ar personālijām, nevis vēsturiski iedibinātām institūcijām. Tomēr dažas universitātes regulāri aktualizē naudas antropoloģijas tēmas. To dara, piemēram, Londonas Ekonomikas un politikas zinātnes augstskola (London School of Economics), Maksa Planka Institūts etnoloģijas izpētei (Max-Planck-Institut für ethnologische Forschung), Kalifornijas Universitāte (University of California) Ērvinā, Minesotas Universitāte (University of Minnesota) un Saseksas Universitāte (University of Sussex).

Svarīgākie izdevumi naudas antropoloģijā ir galvenokārt tie paši, kas antropoloģijas nozarei kopumā: Current Anthropology (kopš 1955. gada), Annual Review of Anthropology (kopš 1972. gada), American Ethnologist (kopš 1974. gada), Cultural Anthropology (kopš 1986. gada), Journal of the Royal Anthropological Institute (kopš 1901. gada), Social Anthropology (kopš 1992. gada), American Anthropologist (kopš 1888. gada), kā arī brīvpieejas interneta žurnāls HAU: Journal of Ethnographic Theory (kopš 2011. gada).

Ievērojamākie pētnieki naudas antropoloģijas jomā ir K. Hārts, kurš lika pamatus antropoloģiskai izpratnei par monetāriem procesiem, D. Grēbers, kurš apvienoja vēsturisku un antropoloģisku pieeju naudas analīzē, V. Morers, H. Mijazaki, kurš atklāj saistību starp cilvēku finanšu praksēm un viņu iztēlotajām nākotnes vīzijām, kā arī A. Railza, kura uzsver juridisko aspektu nozīmību naudas analīzē.