Latvijā par paleodemogrāfijas pētījumu aizsākumiem var uzskatīt apbedīto dzimuma noteikšanu Riharda Jakoba Veinberga (Richard Jakob Weinberg), Jēkaba Prīmaņa un Georga Knorres (Georg Knorre) Latvijas seno iedzīvotāju kranioloģiskajos pētījumos, kas veikti no 1900. līdz 1940. gadam, kā arī padomju okupācijas perioda plašajos arheologu pētījumos, mēģinot noteikt apbedīto dzimumu pēc tiem līdzi dotā arheoloģiskā materiāla. Paleopatologs Vilis Derums noteica apbedīto dzimumu un vecumu, veicot Latvijas seno iedzīvotāju paleopatoloģiskos pētījumus.
Pirmo plašāko paleodemogrāfisko pētījumu Latvijā veikusi Raisa Deņisova, analizējot arheoloģiski pilnīgi izpētīto bronzas laikmeta Ķivutkalna kapulauku. Pētījums publicēts 1985. gadā monogrāfijā “Ķivutkalna bronzas laikmeta kapulauks” (Кивуткалнский могильник эпохы бронзы). Šajā darbā izvērtēta bērnu mirstība, noteikts vīriešu un sieviešu īpatsvars, populācijas prognozējamā dzīves ilguma aprēķināšanai izmantotas ungāru antropologu Ģerģa Ačādi (György Acsádi) un Jānoša Nemeškēri (János Nemeskéri) dzīves ilguma sadalījuma tabulas. Veikta detalizēta sociālās struktūras analīze, pētīta bērnu sociālā loma sabiedrībā. Mēģināts noteikt vecumu, kurā bērni kļūst par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem. Rita Grāvere 1997. gada izdevumā “Latvijas aizvēsture“ sniedz pārskatu par iedzīvotāju dzīves ilguma un sabiedrības vecuma stuktūras izmaiņām Latvijā no mezolīta līdz vēlajam dzelzs laikmetam, salīdzinot mirušo vidējos vecumus pēc osteoloģiskā materiāla.
Odontoloģe Rita Grāvere strādā Salaspils Laukskolas izrakumos. 1970. gads.
Akmens laikmeta sabiedrības demogrāfiskos aspektus – mednieku grupas lielumu, medību areāla lielumu, apmetņu skaitu – savos darbos apskata arheoloģes Ilga Zagorska un Ilze-Biruta Loze.
Latvijas dzelzs laikmeta kapu uzkalniņos apbedīto cilvēku grupu lielumu mēģinājis rekonstruēt Andrejs Vasks. Paleodemogrāfiskajiem jautājumiem, nosakot bērnu un pieaugušo īpatsvaru kapsētās, paralēli paleopatoloģiskajiem pētījumiem savos darbos pievērsušies Guntis Gerhards un Elīna Pētersone-Gordina. Latvijas dzelzs laikmeta sabiedrības sociālos aspektus – varas un sabiedrības attiecības – analizējis Andris Šnē. Pēdējos gados paleodemogrāfiskajiem jautājumiem pievērsusies Aija Erkšķe, pētot bērnu sociālo statusu dzelzs laikmeta sabiedrībā un iekļaušanos pieaugušo sabiedrībā. Galvenās tendences Latvijas iedzīvotāju paleodemogrāfijā apkopotas Gunitas Zariņas monogrāfijā “Latvijas iedzīvotāju paleodemogrāfija, 7. g. t. pr. Kr.–1800. g.” (2009).
Pētījumā mēģināts rekonstruēt Latvijas iedzīvotāju paleodemogrāfiskos rādītājus – populācijas struktūru, bērnu un pieaugušo prognozējamo dzīves ilgumu, mirstības un dzimstības tempus un to izmaiņas diviem dažādiem laika posmiem. Pirmais aizsākas ar Latvijas akmens laikmeta pirmajiem iedzīvotājiem no 7. gadu tūkstoša p. m. ē. līdz 12. gs. un nesatur rakstīto avotu liecības par iedzīvotāju vēsturisko demogrāfiju. Otrais periods ietver laikaposmu no 14. līdz 18. gs. un pārklājas ar vēsturiskajām liecībām. Abos periodos par izziņas avotu izmantots osteoloģiskais materiāls. Lai pārbaudītu paleodemogrāfisko datu objektivitāti, veikts 18. gs. paleodemogrāfisko un vēsturiskās demogrāfijas datu savstarpējs salīdzinājums, izmantojot baznīcu reģistrus. Rakstīto avotu datu izmantošanā veiksmīga bijusi sadarbība ar vēsturiskās demogrāfijas pētnieku Munti Aunu. Sadarbībā ar arheoloģi Annu Zariņu izdevies noteikt, ka 10.–12. gs. lībiešu sabiedrībā bērni kļūst par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem 8–10 gadu vecumā.
Šie ap 9000 gadu senie iedzīvotāju paleodemogrāfiskie pētījumi kopā ar vēsturiskās demogrāfijas datiem veido priekšstatu par demogrāfiskajiem procesiem akmens un bronzas laikmeta sabiedrībās, attīstoties ražotājsaimniecībai, kā arī par karadarbībām, migrācijām un sociālās diferenciācijas procesiem Latvijā 1. gadu tūkstoša beigās, dzīves līmeņa izmaiņām un urbanizācijas izraisītajām sekām 2. gadu tūkstotī – latviešu tautas veidošanās periodā.
