Par sociolingvistikas pirmsākumiem Latvijā var uzskatīt 20. gs. 90. gadus, kad parādās pirmie pētījumi par etniskiem un nacionāliem jautājumiem, par latviešu valodas prasmi cittautiešu vidū un par iedzīvotāju lingvistisko attieksmi; latviešu valodas situācija tiek izzināta nacionālās politikas kontekstā. Nozīmīga loma sociolingvistikas attīstības sākumposmā ir Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūtam un tādiem pētniekiem kā Leo Dribinam, Elmāram Vēberam, Ilgai Apinei, Vladislavam Volkovam, Brigitai Zepai. Viņu pētījumu uzmanības lokā bija Latvijas minoritātes (arī Baltijas valstu kontekstā).

90. gadu pirmā puse ir nozīmīga ar vairākiem zinātniskiem pasākumiem, kas veltīti valodas politikas jautājumiem, piemēram, 1992. gadā Rīgā notiek konference “Valodas politika Baltijas valstīs”. Pirmajām konferencēm ir raksturīgi skatīt ar valodas plānošanu un praksi saistītos jautājumus, cieši sadarbojoties visām trim Baltijas valstīm, kā arī smeļoties pieredzi no citu Eiropas valstu valodniekiem.

Valodnieces Inas Druvietes vadībā veikts pirmais pētījums par valodas situāciju Latvijā, un liela nozīme sociolingvistikas virziena attīstībā Latvijā ir viņas disertācijai “Latviešu valodas sociolingvistiskā situācija (izpētes metodes un raksturojums: statistika, psiholoģija, politika)” (1996). Paralēli tam Latviešu valodas apguves valsts programma (LVAVP) Aijas Priedītes vadībā sadarbībā ar Baltijas Sociālo zinātņu institūta socioloģi B. Zepu 20. gs. 90. gados aizsāka pētījumu “Valoda”. Tā mērķis ir bijis ik gadu veikt aptaujas, lai izzinātu latviešu valodas prasmes līmeni cittautiešu vidū, lai noskaidrotu Latvijas iedzīvotāju krievu valodas prasmi, kā arī lai izpētītu latviešu valodas lietojumu dažādās sociālās dzīves jomās un lingvistiskās attieksmes jautājumus. Šie pētījumi tika veikti no 1996. līdz 2004. gadam, kā arī 2007. un 2008. gadā. Kā turpinājumu pētījumam par valodas situāciju Latvijā un pētījumam “Valoda” var uzskatīt Latviešu valodas aģentūras (LVA) valodas situācijas izpētes monitoringu “Valodas situācija Latvijā”. Tas ir viens no ilglaicīgākajiem un regulāri veiktajiem sociolingvistikas pētījumiem Latvijā. Pētījumu dati publicēti 2011., 2016. un 2021. gadā.

Latvijas sociolingvistiskajos pētījumos līdz šim visvairāk uzmanības ir bijis pievērsts latviešu valodai – tās prasmes līmenim cittautiešu vidū, lietojumam sociālās un privātās dzīves sfērās, sociālā bilingvisma procesu izpētei, attieksmei pret latviešu valodu un citām valodām. Tradicionāli sociolingvistikas pētījumiem latviešu valodas varietāte, iekšējā daudzveidība ir pētīta jauniešu un bērnu lietotajā valodā, īpaši – analizējot šo vecumgrupu lietoto leksiku. Ojārs Bušs ir bijis latviešu valodas slenga izpētes aizsācējs. Vinetas Ernstsones promocijas darbs par latviešu valodas slenga leksiku vēlāk bija pamats pirmajai latviešu valodas slenga vārdnīcai. Jauniešu valodas izpētei ir pievērsusies arī Laura Tidriķe, kopā ar V. Ernstsoni izdodot šim tematam veltītu izdevumu. 21. gs. sākumā latviešu valodas pētījumos parādās arī kontrastīvais aspekts, velkot paralēles ar citām valodām, piemēram, ar vācu jauniešu valodu.

Latvijā veiktajiem sociolingvistikas pētījumiem jau kopš pašiem pirmsākumiem bieži ir bijis praktisks mērķis – izzināt situāciju, lai mainītu valodu lietojuma proporcijas: no asimetriskā bilingvisma padomju okupācijas un pēcpadomju periodā uz latviešu valodas funkciju paplašināšanu, mazinot krievu valodas lomu pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Paralēli pētījumos ir bijusi un tiek aplūkota kontaktvalodu ietekme uz latviešu valodu un tās lietojumu un lingvistiskās attieksmes noteikšana. 

Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, lingvistiskās daudzveidības saglabāšanas un attīstīšanas kontekstā sociolingvistiskajos pētījumos sāka parādīties arī citi temati un akcenti, piemēram, reģionālo un minoritāšu valodu lietojums, loma un funkcijas. Reģionālā varietāte, dialektoloģijas pētījumi gan Latvijā ir bijuši plaši pārstāvēti jau kopš valodniecības attīstības pirmsākumiem, bet tajos lielāks uzsvars tika likts uz pašu izlokšņu izpēti, nevis runātājiem, valodas un indivīda vai runas kopienas mijiedarbību. 2004. gadā Rēzeknes Augstskolā (tagad – Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, RTA) tika organizēta pirmā starptautiskā konference “Reģionālās valodas mūsdienu Eiropā/ Regionaluos volūdys myusu dīnu Eiropā”. Tā bija pirmā iespēja Latvijā zinātniskā līmenī iepazīties un diskutēt par reģionālajām un minoritāšu valodām ar citiem Eiropas valodniekiem, salīdzinot Latvijas valodu situāciju ar Igaunijas, Polijas, Vācijas, Itālijas, Spānijas u. c. valstu lingvistisko daudzveidību. Diskusija par latgaliešu valodas statusu un lomu dažādās sociālās un privātās dzīves sfērās, īpaši izglītības jomā un sabiedriskajos medijos, turpinās arī mūsdienās.

Autohtono valodu saglabāšanas un attīstīšanas kontekstā Latvijā padziļināti un daudzpusīgi noris lībiešu valodas pētniecība, kuru šobrīd koordinē Latvijas Universitātes Lībiešu valodas institūts.

Latvijas sociolingvistiskajos pētījumos kvantitatīvi un kvalitatīvi maz ir pārstāvētas tādas mazākumtautību valodas kā poļu, baltkrievu, ukraiņu, lietuviešu, igauņu. Padziļināti ir ticis pētīts tikai poļu valodas lietojums Latgalē. Uzmanība ir tikusi pievērsta arī Ludzas igauņu valodai, tomēr pietrūkst deskriptīvu, analītisku pētījumu par tādiem jautājumiem kā runātāju koda maiņa, pāreja no vienas valodas uz otru noteiktas runas situācijas laikā, bilingvālu runātāju valodas izvēle dažādos valodu lietojuma kontekstos. Regulāri ir publicēti tikai Igaunijas pētnieces Elīnas Bones raksti par latviešu-igauņu valodas koda maiņu Latvijas-Igaunijas pierobežas iedzīvotāju runā. Sporādiski ir pētīta arī Rīgas runātāju latviešu-krievu valodas koda maiņa.

Jaunākajos sociolingvistiskajos pētījumos valodu prasme, lingvistiskā attieksme un valodas politikas jautājumi visbiežāk tiek aplūkoti triju valodu – latviešu, krievu un angļu (retāk – vācu) – mijiedarbībā. Šajā kontekstā tiek pētīta arī valodu ekonomiskā vērtība ‒ visu triju valodu loma un ietekme uz iedzīvotāju labklājību un ienākumiem kā dzīves kvalitātes rādītāju. Reģionālo valodu kontekstā ir veikts arī neliels pētījums par latgaliešu valodas tiešo un netiešo ekonomisko vērtību. Latviešu valodas reģionālā daudzveidība ir atklāta, pētot visus latviešu valodas dialektus un izloksnes, tostarp valodas un sabiedrības mijiedarbībā. Pētījumi par daudzvalodību Latvijas pilsētu publiskajā telpā Baltijas valstu kontekstā ir aizsākuši lingvistiskās ainavas virzienu.

Pētījumu temati par valodu simbolisko vērtību, par valodu un identitāti (etnisko, lingvistisko, pilsonisko u. c.) atspoguļo sarežģītu sociolingvistikas jautājumu par lingvistisko vienlīdzību, valodas un varas attiecībām, par etnisko minoritāšu tiesībām saglabāt dzimto valodu, no vienas puses, un viņu pienākumu zināt valsts valodu, no otras puses. Valodas, identitātes un sabiedrības integrācijas jautājumi paralēli tiek skatīti starpdisciplināros sociologu un politologu pētījumos (par latviešu un krievu attiecībām, piemēram, Nila Muižnieka publikācijās).

Sociolingvistisko pētījumu datu interpretācijā bieži ir ticis izmantots Bernarda Spolska (Bernard Spolsky) valodas politikas modelis, Fransuā Grēna (François Grin) valodu ekonomiskās vērtības teorija un Gabrielas Hoganas-Brunas (Gabrielle Hogan-Brun) lingvonomikas jēdziens. Bilingvisma un daudzvalodības izpētē – Sūzenas Romeinas (Suzanne Romaine) atziņas, ar valodu izglītību saistītajos jautājumos – Ofēlijas Garsijas (Ofelia García) bilingvālās izglītības apguves teorijas un modeļi, kā arī jaunākās Dērka Gortera (Durk Gorter) teorētiskās atziņas par lingvistisko ainavu izglītībā. Lingvistiskās attieksmes un pārliecības izpētē – Denisa Prestona (Dennis Preston) teorijas, savukārt valodas mainīguma un noturības jautājumos – Džošua Fišmena (Joshua Fishman) ranžētā paaudžu lingvistiskās pēctecības skala (GIDS).

Jau kopš 20. gs. 90. gadiem sociolingvistiskās skolas veidojušās dažādu Latvijas zinātnisko institūciju paspārnē. I. Druvietes vadībā sociolingvistikas jomā ir ienākušas un aktīvi darbojas tādas sociolingvistes kā Linda Lauze, Dace Strelēvica-Ošiņa, Kertu Kibermane (Kerttu Kibbermann, Rozenvalde), Gunta Kļava. Liepājas Universitātes profesore L. Lauze Latvijā ir aizsākusi latviešu sarunvalodas sintakses jautājumu izpēti sociolingvistiskā aspektā, arī šobrīd viņa izzina uzrunas formas, pieklājības frāzes u. c. ar sintaksi saistītos jautājumus saziņas mutvārdu un rakstu formā, kā arī lingvistiskās attieksmes un valodas ideoloģijas jautājumus. D. Strelēvica-Ošiņa ir pievērsusies valodas pārmaiņu cēloņu izzināšanai un preskriptīvisma jēdziena padziļinātai izpētei. K. Kibermane (Rozenvalde) pēta augstākās izglītības valodas politikas jautājumus un sociālos diskursus, salīdzinot latviešu, krievu un angļu valodas koeksistenci un dažādu sociālo grupu perspektīvas šajā jautājumā, kā arī Latvijas iedzīvotāju valodu prasmes un labklājības jautājumu korelāciju. G. Kļava ir pievērsusies migrācijas procesu sociolingvistiskajiem aspektiem, vadījusi LVA pētījumus par migrāciju, tās radītajām pārmaiņām valodas situācijā un valodas politikas īstenošanā, analizējot tos Eiropas Savienības kontekstā.

Valodnieces Sanitas Martenas (Lazdiņas) vadībā sociolingvistiskie pētījumi tiek veikti arī RTA. Pētnieks Heiko Martens (Heiko Marten) pievērsies valodas politikas, lingvistiskās attieksmes, reģionālo un minoritāšu valodu jautājumiem, kā arī vācu un citu svešvalodu lietojuma izpētei Latvijā un citās Baltijas valstīs. Kopā ar S. Martenu viņš Latvijā ir aizsācis arī lingvistiskās ainavas virzienu. S. Martena sociolingvistiskā aspektā pētījusi latgaliešu valodu citu Eiropas reģionālo valodu kontekstā, valodu ekonomisko vērtību, valodas un valodu izglītības politikas diskursus. S. Martena ir aizsākusi arī lingvistiskās etnogrāfijas virzienu translokālās vides izpētē, iegūstot un analizējot datus par  Latvijas un Igaunijas dvīņu pilsētām Valku–Valgu un piedāvājot integrētu datu ieguves metožu izmantojumu (lingvistiskā ainava, vērojums, eksperiments, intervija un naratīvs). Tāpat ir aizsākts arī jauns sociolingvistikas pētījumu virziens – ģimeņu valodas politikas izpēte, lai izzinātu valodu lietojuma praksi, lēmumu pieņemšanas motīvus un citus faktorus, kas saistīti ar bilingvālu vai multilingvālu runātāju izpēti.

RTA sadarbībā ar Itālijas Milānas-Bikokas Universitātes (Università degli Studi di Milano-Bicocca) pētniekiem no 2006. līdz 2008. gadam organizēja Latvijā apjomīgāko sociolingvistikas pētījumu par valodu situāciju Latgalē (profesores Ilgas Šuplinskas un Sanitas Lazdiņas vadībā). RTA docētāji un studenti triju gadu laikā (2006‒2008) veica vērienīgu sociolingvistisko aptauju, iegūstot 9076 anketas. Tas ir pirmais un līdz šim vienīgais pētījums, kas tik visaptveroši atklāj Latgales iedzīvotāju valodu prasmi, lietojuma sfēras, attieksmi pret dažādām valodām un to funkcionalitāti lokālā un valsts mērogā, norāda uz reliģijas, tautības un valodas lomu identitātes paušanā. Pētījuma rezultāti 2009. gadā publicēti izdevumā “Valodas Austrumlatvijā: pētījuma dati un rezultāti”. Šajā izdevumā sociolingvistikas pētniecībā nozīmīgs ir metodoloģijas izvērstais apraksts, sākot ar pētījuma plānošanas soļiem un noslēdzot ar anketas jautājumu izveides principiem.

Viens no retajiem projektiem, kurā ir izzināta mazākumtautību skolu jauniešu piederības sajūta Latvijai un kurā ir pieteikts viņu pašu redzējums par personisko identitāti un viņiem no ārpuses piešķirto identitāti, ir Māras Laizānes vadībā (kopā ar Aivitu Putniņu un Ilzi Mileiko) 2017. gadā veiktais pētījums “Mazākumtautību skolu skolēnu identitāte un piederība Latvijai”. Pētījums ir novatorisks izmantotās metodoloģijas ziņā, tas ir veikts ar biedru etnogrāfijas palīdzību, kas paredz pašu pētāmās kopienas dalībnieku (jauniešu) apmācīšanu pētniecības metodēs un viņu aktīvu iesaistīšanu pētījuma veikšanā, intervējot savus vienaudžus un veicot novērojumu. Tādā veidā jauniešiem tika dota iespēja izstāstīt saviem draugiem to, par ko atklāti nav pieņemts runāt, izteikt viedokli par tēmām, par kurām parasti viņu viedoklis netiek jautāts.

Šobrīd turpinās LVA vadībā veiktais pētījums “Valodas situācija Latvijā”, kurā tiek iegūti dati par pēdējo piecu gadu perioda (2016‒2020) Latvijas iedzīvotāju latviešu valodas, lībiešu un latgaliešu valodas prasmi, par svešvalodu prasmi korelācijā ar Latvijas iedzīvotāju vecumu, dzimumu un nodarbošanos, lingvistiskās attieksmes jautājumiem, latviešu valodas lietojumu informatīvajā telpā un citās jomās. Tāpat tiek noteikta latviešu valodas apdraudētības un dzīvotspējas pakāpe, izvērtējot pēc starptautiski izstrādātas un atzītas metodoloģijas. Tiek izzinātas un aprakstītas arī latviešu valodas prasmes un lietojums diasporā. Pētījumā “Valodas situācija Latvijā” iesaistīto valodnieku kodolu veido I. Druviete, L. Lauze,  G. Kļava, Inita Vītola, K. Rozenvalde, Valts Ernštreits, kā arī socioloģes Evija Kļave un Inese Šūpule.

Viens no jaunākajiem LVA tapušajiem pētījumiem, kurā fokusgrupu diskusijās tika iesaistīti arī skolēni un latviešu valodas skolotāji, ir pētījums “Attieksme pret latviešu valodu un tās mācību procesu” (pētījuma vadītāja – S. Lazdiņa). Attieksmes noteikšana sociolingvistikā ir sarežģīts jautājums, jo prasa iedziļināšanos iemeslos, kas ietekmē attieksmes veidošanos, bet, tikai nosakot šos attieksmi ietekmējošos faktorus, ir iespējams izstrādāt ieteikumus, piemēram, pozitīvas attieksmes veidošanai. 

Sociālo (tostarp izglītības) un politisko diskursu izpēte ir starpdisciplinārs temats, par to liecina arī Latvijas socioloģijas zinātnes pētnieku, doktorantu un jauno zinātnieku veiktie pētījumi, dažkārt sadarbojoties arī ar valodniekiem. Piemēram, Latvijas Universitātē tika realizēts projekts “Politiskais diskurss Latvijā: dienas kārtība, aktori, kultūra”, kura laikā pētnieki veica Saeimas stenogrammu, amatpersonu svētku uzrunu datorizēto analīzi, pievēršot uzmanību demokrātijas izpratnei, neiecietības diskursam Saeimas deputātu runās, morālās retorikas un citiem valodas un varas mijiedarbības jautājumiem. Pētījumi apkopoti un izdoti grāmatā “Parlamentārais diskurss Latvijā. Saeimas plenārsēžu stenogrammu datorizētā analīze” (2007). 2008. gadā tika publicēts arī biedrības “Mozaīka” izdevums “Homofobiskā runa Latvijā: politiķu monitorings”. Diskursa analīzes metodoloģija, pētot politiskos un citus diskursus, plaši ir izmantota arī komunikācijas un mediju studijās Rīgas Stradiņa universitātē. Šajos pētījumos nedaudz ir ienācis arī dzimtes studiju aspekts, kas ir plaši pārstāvēts virziens Eiropas un pasaules sociolingvistikas pētījumos. Vairāk lingvistiskos kontekstos (mutvārdu saziņā) dzimtes aspekts ir aplūkots arī, analizējot pieklājības frāzes.

Latvijā kopš tās pastāvēšanas sākuma ir dzīvojusi multietniska sabiedrība, kuras indivīdi bieži ir bijuši vismaz divvalodīgi vai trīsvalodīgi. Par to liecina dzīvesstāstu (naratīvu) pētījumi. Nedaudz šis jautājums pētīts arī vēsturiskās sociolingvistikas aspektā. Arī 21. gs. Latvijas sabiedrībā vairāku valodu zināšana un lietojums tiek uzskatīti par vērtību, Latvija ir viena no Eiropas valstīm, kurā ir visaugstākais multilingvisma rādītājs (divu triju valodu prasme). Tas ir skats no ārpuses. Tajā pašā laikā Latvijas masu un sociālajos medijos nereti valodas tiek pretstatītas viena otrai, uzsverot kontaktvalodu (krievu un angļu valodas) negatīvo ietekmi uz latviešu valodu un tās lietotājiem. Kopš neatkarības atjaunošanas diskusijas nav rimušas par duālās skolu sistēmas saglabāšanas nepieciešamību (skolas, kurās mācās skolēni ar latviešu valodu kā dzimto valodu, un skolas mazākumtautību skolēniem), kas ir padomju okupācijas laika šķīrums un palieka. Augstākajā izglītībā diskusijās par angļu valodu vērojama ambivalence: no vienas puses, tiek uzsvērta augstākās izglītības internacionalizācijas nepieciešamība un prasība, ka pētījumiem, akadēmiskajai videi ir jāiziet ārpus Latvijas robežām un jāiekļaujas vismaz Eiropas pētnieciskajā laukā. No otras puses, sazarojoties pētījumu tematikai un virzieniem, ir nepieciešams attīstīt arī latviešu valodu kā zinātnes valodu, tādējādi nodrošinot pētījumu datu un rezultātu plašāku pieejamību arī tepat Latvijā. Tāpat izšķiroši svarīgi ir nošķirt politiskās debates un vēlmi ietekmēt runātāju lingvistisko uzvedību, zināšanas un diskursus no neitrālas deskriptīvas sociolingvistikas pētniecības.

Valodu izglītības, kā arī masu un sociālo mediju kontekstā pieaug diskusijas par angļu valodas īpatsvaru jauniešu un bērnu valodā, viņu savstarpējā komunikācijā. Latgales reģionā turpinās diskusijas par latviešu valodas zināšanām un lietojumu pakalpojumu sfērā, par mazākumtautību valodu saglabāšanu un lietpratību latviešu valodā. Valodas prakses un pārvaldības procesiem labākie risinājumi tiek meklēti arī attiecībā uz latgaliešu valodas saglabāšanu un attīstīšanu.

Pēdējos gados ir mazāk dzirdami, tomēr arī nav rimuši sociālie diskursi par minoritāšu valodu statusa piešķiršanu vai latgaliešu valodas kā reģionālās valodas definēšanu normatīvajos dokumentos. Valodu līdzāspastāvēšanas jautājumi ir aktuāli visās sabiedrībās, Latvijā šai ziņā nav unikāla situācija. Īpaši šie jautājumi uzmanības lokā ir postkoloniālās sabiedrībās; mainoties valstu politiskajai iekārtai, varas pozīcijas maiņa bieži atspoguļojas arī lingvistiskajā hierarhijā. Ja 20. gs. 90. gados latviešu valodas pozīcijas Latvijā vēl nebija tik stabilas, tad šī brīža situācija latviešu valodas pastāvēšanai ir daudz drošāka. Ir sakārtota likumdošana, definēti un uzraudzīti latviešu valodas apguves procesi formālajā un neformālajā izglītībā (tostarp – arī augstākajā izglītībā), tiek regulēts latviešu valodas īpatsvars mediju vidē un citu sociolingvistisko funkciju nodrošināšanai.