Embūtes (Amboten) pilskalnu pirmo reizi zinātniskajā literatūrā ir minējis ievērojamākais 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), kurš pats to pirms pazīstamākā Kurzemes pilskalniem veltītā darba “Senie latviešu pilskalni Kurzemē” (Die altlettischen Burgberge Kurlands, 1869) vēl nebija apmeklējis. Domājams, ka viņš to apsekoja vēlāk, jo informāciju par pilskalnu A. Bīlenšteins pieminējis 19. gs. 90. gados izdotajās publikācijās, 1899. gadā publicējot arī Embūtes pilskalna griezuma zīmējumu. Pirms A. Bīlenšteina 1893. gadā Embūtes senvietu situācijas plānu bija publicējis skolotājs un muzeju darbinieks Matīss Siliņš, kurš pirmo reizi latviešu valodā pārtulkoja un izdeva Atskaņu hroniku (Livländische Reimchronik). 27.06.1922. pilskalnu apmeklēja, uzmērīja un 1923. gadā izdevumā “Latvijas pilskalni I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un pirmo plašāko aprakstu publicēja pazīstamākais neatkarīgās Latvijas pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš norādīja, ka augstuma ziņā Embūtes pilskalns pārspēj citus Kurzemes pilskalnus, kā arī piemin pilskalna rietumu pakājē esošo Joda dambi. 1967. gadā arheologs Pēteris Stepiņš pirmais norādīja, ka upītes līkumā pie Joda dambja ir senpilsētas vieta.  

Pazīstamākā teika, kas ir saistīta ar Embūtes pilskalnu un kuru pieminējis arī E. Brastiņš, ir Induļa teika, kas literarizēta Raiņa traģēdijā “Indulis un Ārija”. Par Embūtes pilskalnu pierakstītas arī (kā par daudziem Latvijas pilskalniem) bieži izplatītās teikas gan par pīli, kas ielaista kalnā nogrimušās pils skursteņa caurumā, izpeld kādā tuvumā esošā ūdenstilpnē – konkrētā gadījumā Lankas upītē, gan par to, ka caurumā ielaiž striķī iesietu ganu, kura vietā no cauruma izvelk apdegušu malkas pagali. Vēl atzīmējama teika par to, ka kalna iedobumā kādreiz parādoties kāpnes, pa kurām var nokāpt pilī, bet līdz rītausmai jābūt atpakaļ, jo citādi ķēniņa daiļā meita neļauj atgriezties virszemē. Ir fiksēta arī teika par meitu, kura, kad pils nogrimusi, tā raudājusi, ka asaras vēl tagad tekot laukā. 

Embūtes pilskalns ir ierīkots Lankas upītes labajā krastā, mitru pļavu ieskautā, 26 m augstā zemes ragā, kuram dabīgi stāvas austrumu un rietumu nogāzes. Plakums veidots kā noapaļots trīsstūris, ap 60 m garš, 15–50 m plats, ar nelielu kritumu pret ziemeļiem. Šajā pusē plakums nocietināts ar 25 m garu un 3 m augstu valni, grāvi un vēl vienu analoga izmēra valni, bet pakājē vērojams vēl trešais – ap 50 m garš valnis. Plakuma dienvidu gals nocietināts ar 3 m augstu, ap 12x12 m ieapaļu valni, bet kalna pakāji ieskauj ap 55 m garš līdz 5 m augsts valnis. Pilskalna plakums un nogāzes apaugušas ar lieliem, pārsvarā lapu kokiem un krūmiem, kas preventīvi pasargā to pret iespējamiem zemes nogruvumiem, bet arī, jo īpaši vasaras periodā, liedz vizuāli uztvert tā nopietno fortifikācijas sistēmu.

Rietumos pilskalnam, upītes pretējā krastā, situēts t. s. Joda dambis – 3 m augsts, pie pamatnes ap 15 m plats un ap 70 m garš zemes uzbērums, kurš, iespējams, kalpojis upes tecējuma regulēšanai un pilskalna apkārtnes appludināšanai briesmu gadījumā. Valda pieņēmums, ka dambis veidots rituālu gājieniem. Zemajā upes līkumā otrpus dambim ir konstatēts apmetnes kultūrslānis, kur jau kopš 20. gs. 30. gadu otrās puses notikuši dažādi pasākumi. Mūsdienās šajā vietā ir iekārtots atpūtas laukums ar zemes virskārtā neiedziļinātiem labiekārtojuma elementiem. 2020. gadā šajā teritorijā, tuvāk pilskalna pakājei, pēc pašvaldības iniciatīvas uzstādīta koka skulptūra “Indulis un Ārija”.

Lai gan Embūtes pilskalns līdz šim arheoloģiski nav pētīts, spriežot pēc tā nocietināšanai veikto darbu apjoma, tas satur nozīmīgu izpētes potenciālu un bijis nozīmīgs kuršu zemes Bandavas centrs. Šī pilskalna nozīmi īpaši 13. gs. apliecina fakts, ka Embūtes kuršu pils vairākkārt ir minēta tā laika rakstītajos avotos. Samērā plaši notikumi ap Embūtes pili aprakstīti Atskaņu hronikā. Drīz pēc vācu pils uzcelšanas Kuldīgā, Livonijas ordenis iekaroja Embūtes kuršu pili. Pēc hronikā rakstītā, daudzi kuršu vīri zaudēja dzīvību, un citi vēlāk piekrita kristīties. Pieļaujams, ka kādi ordeņa brāļi palika arī Embūtes kuršu pilī, jo ap 1244./1245. gadu Embūtei kā kristiešu pilij uzbruka Lietuvas karaļa Mindauga (Mindaugas) karaspēks. Tas tika savlaicīgi pamanīts, un tika paspēts izsaukt palīgspēkus (gan kuršus, gan ordeņa brāļus) no Kuldīgas, kuri izdevīgā brīdī no netālu mežā izvietotas slēptuves pārsteidza cīņā par pils ieņemšanu iesaistītos lietuviešus un tos padzina, iegūstot krietnu laupījumu. 1253. gadā Embūte minēta sešu kuršu zemju dalīšanas dokumentā, kad tā nonāca Kurzemes bīskapa varā, kurš drīz pēc tam ap 500 m dienvidos no pilskalna lika celt savu mūra pili.

No citām Embūtes pilskalna tuvumā esošajām senvietām atzīmējams ap 250 m austrumos no pilskalna esošais Upurkalns – kulta vieta. Pagaidām nav iegūtas liecības par vietu, kur Embūtes pilskalnā mitušie kurši apglabāja savus mirušos.

Embūtes pilskalns un kādreizējās apmetnes vieta pie Joda dambja jau kopš 20. gs. 30. gadiem bijusi iecienīta pagasta un arī plašākas apkārtnes iedzīvotāju atpūtas un saimnieciski kulturālu aktivitāšu norises vieta. Vietas atpazīstamību neapšaubāmi ir vairojusi tās saistība ar Raiņa traģēdiju “Indulis un Ārija”; par ļoti populāru un tūristu plūsmas dēļ apdraudētu vietu Embūtes pilskalnu nosaukt nevar.