Lai aprakstītu notikumu kārtību, franču literatūras teorētiķis Žerārs Ženets (Gérard Genette) piedāvāja trīs precizējošas kategorijas: anahroniju (anachronie), attālumu (portée) un amplitūdu (amplitude).

Notikumu kārtību laikā iespējams rekonstruēt, ja zināms sākotnējais jeb primārais stāstījums (récit premier). Jāatzīmē, ka primārais stāstījums nav tas pats, kas fabula. Stāstījumu lasītājs izzina lineāri, taču tas nenozīmē, ka tekstā atspoguļoti visi notikumi, turklāt lineārā veidā. Ar sākotnējo stāstījumu apzīmē notikumus tagadnes laikā. Ja stāstījums ir rakstīts pagātnes formā, taču atspoguļo arī vēl kādus senākus notikumus, tad notikumu kārtības fiksēšanas nolūkos tuvāko pagātnes laiku analīzes procesā pieņem par tagadni.

Hronoloģiskās disonanses starp fabulas un stāstījuma līmeņiem Ž. Ženets apzīmēja kā anahronijas (anachronies), izdalot divus tipus atkarībā no tā, vai notikums attiecināms uz pagātni (analepsis) vai nākotni (prolepsis). Abi anahroniju tipi veido otru stāstījuma līmeni iepretī sākotnējam stāstījumam. Kā atzina Ž. Ženets, hronoloģiskās disonanses nav uzskatāmas par jaunievedumu, Rietumu literārajā tradīcijā tās lietotas jau Homēra (Ὅμηρος) eposos.

Ž. Ženeta piedāvātā notikumu marķēšana ir racionāls risinājums, taču zaudē savu praktisko izmantojamību brīžos, kad pagātnes notikumi nav pietiekami skaidri datēti, piemēram, atmiņu epizodes, kas autobiogrāfiskos romānos nereti grūti nošķiramas cita no citas. Asociatīvajā prozā, kad autors apzināti izvairās no notikumu loģikas māksliniecisku apsvērumu dēļ, Ž. Ženeta piedāvātā sistēma nav izmantojama pilnā apmērā. Taču tie ir īpaši gadījumi. Franču literatūrā labi zināmi ir “jaunā romāna” pārstāvju, īpaši Alēna Roba-Grijē (Alain Robbe-Grillet), eksperimenti (to izpētei citos darbos pievērsās arī Ž. Ženets). Tāpat latviešu literatūrā atrodami atsevišķu autoru radīti teksti, kuros notikumu kārtību pilnībā restaurēt nav iespējams, piemēram, Aivara Ozoliņa un Margaritas Perveņeckas darbos, taču jāņem vērā, ka minēto autoru darbos atemporalitāte ir apzināts māksliniecisks paņēmiens. Tādējādi notikumus, kurus grūti nodalīt kā pagātnei vai nākotnei piederīgus, Ž. Ženets apzīmēja ar jēdzienu ahronija (l’achronie).

Lai uzskatāmi fiksētu notikumu kārtību stāstījumā grafiskā veidā, Ž. Ženets tos apzīmēja ar latīņu valodas alfabēta lielajiem burtiem. Analepses notikumu ķēdē apzīmē ar kvadrātiekavām, bet prolepses – ar parastajām iekavām. Tādējādi atsevišķus notikumus iespējams fiksēt gan mikroanalīzes līmenī, atsevišķa teikuma vai rindkopas robežās, gan arī makroanalīzes līmenī, aplūkojot stāsta vai romāna uzbūvi atkarībā no teksta pētnieka ieceres.

Attiecībā uz attālumu (portée) starp primāro stāstījumu un anahronijām iespējams izdalīt iekšējas (interne), ārējas (externe) vai jauktas (mixte) analepses un prolepses. Tā kā Ž. Ženeta eseja “Stāstījuma diskurss” (Discours du récit, 1972) veidota gan kā Marsela Prusta (Marcel Proust) romāna “Zudušo laiku meklējot” (À la recherche du temps perdu, 1913–1927) analīze, gan jaunu analīzes rīku pieteikums, attāluma kategorijas dalījumu ietekmēja M. Prusta savdabīgais rakstības stils. Lai izskaidrotu atbilstības starp apakškategoriju lietojumu, jāņem vērā, ka attālums (līdzīgi anahroniju nošķīrumam) ir cieši saistīts ar to, cik cieši konkrētais notikums ir piesaistīts sākotnējam stāstījumam. Vienas rindkopas robežās romāna stāstītājs spēj savērt dažādus pagātnes notikumus vai – gluži pretēji – atsevišķās epizodēs aizsteigties tagadnes notikumiem priekšā, tādējādi ar iekšēju analepsi vai prolepsi tiek apzīmēts notikums, kas iekļaujas sākotnējā stāstījuma robežās, savukārt ārēja prolepse vai analepse apzīmē notikumu, kas atrodas ārpus sākotnējā stāstījuma robežām. Ar jauktu analepsi tiek apzīmēts notikums, kas aizsācies pirms sākotnējā stāstījuma un noslēdzas tā robežās, bet jauktas prolepses gadījumā notikums ir aizsācies sākotnējā stāstījuma robežās un noslēdzas ārpus tā.

Ārējās analepses primārā funkcija ir informēt lasītāju par notikumu, kas atrodas ārpus sākotnējā stāstījuma robežām. Citādi ir ar iekšējo analepsi, kas iekļaujas sākotnējā stāstījumā, tādēļ iespējamos interferences jeb iejaukšanās gadījumus raksturo, nošķirot divus iekšējo analepšu tipus – heterodieģētisku un homodieģētisku.

Ar heterodieģētiskas analepses starpniecību lasītājs tiek iepazīstināts ar jaunu tēlu, proti, uzzina par notikumiem, kas norisinājušies pirms sākotnējā stāstījuma. Līdzīgā kārtā heterodieģētiska analepse var tikt lietota gadījumos, kad kāds no tēliem ilgstoši bijis ārpus redzesloka. Faktiski šīs analepses raksturo ierastus paņēmienus, kas plaši tika lietoti jau vēsturiski, Ž. Ženets vien tos iekļāva savā teorētiskajā sistēmā.

Homodieģētiskas analepses gadījumā darbības virziens sakrīt ar sākotnējo stāstījumu, tādēļ saturiski, attiecībā uz notikumiem, to nav iespējams izdalīt kā atšķirīgu. Taču arī šīm analepsēm ir konkrēti uzdevumi. Lai to skaidrotu, Ž. Ženets piedāvāja vēl divas apakškategorijas, kā pirmās izdalot pabeigtas analepses, kas stāstījumā aizpilda agrākas un īslaicīgas stāstījuma plaisas (ellipsis), veicot “novēlotus” labojumus. Kā otrās tika izdalītas paralipses (paralipsis), kuru raksturojoša pazīme ir atsevišķu stāstījuma elementu izlaišana, uzskatot tos par “mazāk svarīgiem”. Noklusēšanas mērķis šajā gadījumā ir pateikt mazāk, nekā zināms.

Notikuma amplitūda jeb plašums raksturo atsevišķas analepses vai prolepses ilgstamību. Ž. Ženets analepšu ilgstamību apzīmēja kā daļēju (partielle) vai pilnīgu (complète), atkarībā no tā, cik cieši tā saistīta ar sākotnējo stāstījumu. Taču klasifikācijas var atšķirties, piemēram, nīderlandiešu pētnieku Luka Hermana (Luc Herman) un Barta Verveka (Bart Vervaeck) gadījumā. Ja attiecīgā anahronija aptver vienu notikumu, to apzīmē kā precīzu (punctual), savukārt, ja anahronija aptver vairākus notikumus, to dēvē par ilgstošu (durative) vai pabeigtu (complete).