Franču literatūras teorētiķis Žerārs Ženets (Gérard Genette), lai atsacītos no tradicionāli lietotā stāstītāju nošķīruma pēc gramatiskās personas, kas, viņaprāt, ir neprecīza, stāstītāju tipoloģijā piedāvāja jēdzienus, kas mūsdienu literatūrzinātnē tiek lietoti starptautiskā apritē.

Ja stāstījumam ir vairāki līmeņi, tad stāstītāju, kas atrodas hierarhiski augstākajā pozīcijā (piemēram, ietvara stāstījumā), apzīmē kā ekstradieģētisku (extradiégétique). Otrā līmeņa stāstītāju, kas ir saistīts ar teksta pasauli un virs kura atrodas ekstradieģētiskā stāstītāja instance, apzīmē kā intradieģētisku (intradiégétique), bet trešā līmeņa (intra-intradieģētisko) stāstītāju – kā metadieģētisku (métadiégétique). Vienkāršākais veids, kā analīzes gaitā noteikt stāstītāja tipu attiecībā pret stāstījuma līmeni, ir uzdot jautājumu, vai pastāv vēl kāds cits augstākas instances stāstītājs.

Ž. Ženets stāstītāju tipus iedalīja arī pēc to līdzdalības stāstījumā: ja stāstītājs attēlotajos notikumos nav iesaistīts un vēsta par tiem kā vērotājs no malas, to apzīmē kā heterodieģētisku (hétérodiégétique). Savukārt, ja stāstītājs ir viens no tēliem, kas vēsta par pieredzēto, to apzīmē kā homodieģētisku (homodiégétique). Tā kā homodieģētiskais stāstītājs var būt ne vien varonis, bet arī aculiecinieks, tos iespējams izdalīt atsevišķi. Pirmo no abiem Ž. Ženets apzīmē kā autodieģētisku (autodiégétique), otrajam tipam atsevišķu jēdzienu nepiemērojot. Šobrīd naratologu vidū attiecībā uz homodieģētisku stāstītāju–aculiecinieku tiek lietots termins “allodieģētisks” (allodiegetic).

Apvienojot Ž. Ženeta piedāvātos aprakstošos jēdzienus, kopumā iespējams izšķirt četrus stāstītāju pamattipus: ekstradieģētisku–heterodieģētisku, ekstradieģētisku–homodieģētisku, intradieģētisku–heterodieģētisku un intradieģētisku–homodieģētisku stāstītāju.

Vairāki klasiskie 18. un 19. gs. romāni, piemēram, Henrija Fīldinga (Henry Fielding) “Stāsts par Tomu Džonsu atradeni” (The History of Tom Jones, a Foundling, 1749) vai Onorē de Balzaka (Honoré de Balzac) “Gorio tēvs” (Le Père Goriot, 1835), veidoti no ekstradieģētiskas–heterodieģētiskas perspektīvas. Stāstītāji ir informēti ne vien par tēlu slēptākajām domām un jūtām, bet arī pārzina notikumu norisi vairākās lokācijās vienlaikus. Marsela Prusta (Marcel Proust) romāna “Zudušo laiku meklējot” (À la recherche du temps perdu, 1913–1927) varonis Marsels ir heterodiēģētisks–homodieģētisks stāstītājs. Šeherazāde no “Tūkstoš un vienas nakts pasakām” ( أَلْفُ لَيْلَةٍ وَلَيْلَةٌ‎, ʾAlf Laylah wa-Laylah) pārstāv intradieģētisku–heterodieģētisku stāstītāju, savukārt Odiseja piedzīvojumi Homēra (Ὅμηρος) eposā “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) no IX līdz XII grāmatai ir aprakstīti no intradieģētiska–homodieģētiska stāstītāja pozīcijām.

Līdzīgi kā fokusēšanas gadījumā, arī stāstītāju funkcijas raksturo vairāki papildu elementi. Laika attiecībās starp stāstīšanas aktu un notikumu norisi Ž. Ženets izšķīra četras iespējas.

1. Tradicionāli par notikumiem tiek pavēstīts, kad tie ir jau notikuši (ultérieure), lietojot pagātnes formu.
2. Par notikumiem var pavēstīt arī priekšlaikus (antérieur), ja stāstītājs spēj paredzēt notikumu norisi vai ir par to informēts un ar nodomu stāda tos priekšā arī lasītājam.
3. Notikumi var tik pavēstīti simultāni (simultanée), t. i., notikumu norises laiku vienādojot ar stāstīšanas akta laiku. Šādu paņēmienu plaši lietoja modernisma autori.
4. Notikumi var tikt atveidoti iestarpinātā veidā (intercalée), t. i., pagātnes notikumu nenorobežojot no stāstīšanas akta, kas norisinās tagadnē. Šis veids ir pārstāvēts dienasgrāmatu un vēstuļu formā rakstītajos literārajos sacerējumos.

Vēsturiski plašāk analizētais elements ir stāstītāja redzamība, īpaši amerikāņu teorētiķu darbos. Seimors Četmens (Seymour Chatman) savu klasifikāciju balstīja ne vien ietekmīgās Čikāgas skolas (Chicago school (literary criticism)) tradīcijās, bet arī centās to piesaistīt Ž. Ženeta piedāvātajai sistēmai. Stāstītāja redzamību raksturo binārā opozīcija “redzams/apslēpts”. Gadījumos, kad stāstītājs nav viegli pamanāms, tas nenozīmē, ka stāstījums pastāv bez stāstītāja klātbūtnes. Tā kā stāstījums ir veidots no valodas materiāla, tajā lielākā vai mazākā mērā konstatējama arī stāstītāja redzamība.

S. Četmens stāstītāja redzamības intensitātes noteikšanai tekstā izdalīja sešas pazīmes.

1. Stāstītāja instance ir manāma brīžos, kad tiek sniegts vides raksturojums. No tā nespēj izvairīties pat visapslēptākie stāstītāji, piemēram, Ernests Hemingvejs (Ernest Hemingway). Ja lugā vai kinofilmā vides apstākļus iespējams parādīt tieši, tad stāstījuma vide tekstā tiek raksturota ar valodas palīdzību un šo darbību veic tieši stāstītājs.
2. Stāstītājs ir manāms brīžos, kad lasītājs tiek iepazīstināts ar tēliem. Tikai stāstītājam ir pieejamas zināšanas par tēlu, un to priekšā stādīšana lasītājam, izvēršot vai ierobežojot pieejamo informāciju, ir viens no spēcīgākajiem instrumentiem stāstītāja rīcībā.
3. Stāstītāja redzamību raksturo kopsavilkumi jeb pārskati. Stāstītājs lasītājam stāsta būtiskākos notikumus, savukārt epizodes starp tiem tiek nereti aprakstītas rindkopas vai dažu teikumu apjomā. Notikumu izvēle stāstījuma gaitā lasītājam rada iespēju izdarīt secinājumus par pašu stāstītāju.
4. Stāstītājs var sniegt autoritatīvu vērtējumu par tēliem. Ja iepazīstināšanā lasītājam tiek sniegts pirmais priekšstats, visbiežāk aprakstot izskatu vai rīcību konkrētajā epizodē, tad šajā gadījumā stāstītājs tēlu raksturu konkretizē, izvēloties pazīmes, kas sniedz vispārinātu rezumējošo un līdz ar to vērtējošo skatījumu.
5. Stāstītājs var aprakstīt to, ko tēli nav atklājuši savās domās vai dialogos. Šāda rīcība no stāstītāja puses var būt neapzināta vai tiklab tīša ar vēlmi ietekmēt lasītāju ar informāciju, kuras patiesumu konkrētajā brīdī nevar ne apstiprināt, ne noliegt. Stāstītājs tādējādi kontrolē stāstījuma pasauli, un viņa rīcībā ir pieejama visa nepieciešamā informācija, kas lasītājam tiek dota, izejot no stāstītāja izvēlētās stratēģijas tēlu raksturojumā. To, vai informācija ir patiesa vai aplama, var konstatēt turpmāko notikumu gaitā.
6. Stāstītāja rīcībā ir komentāri, turklāt tie var būt attiecināti kā uz notikumiem, tā stāstīšanas aktu kā procesu. Komentāri var izpausties kā notikumu interpretācija, kas bieži sniedz priekšstatu ne vien par notikušo, bet arī pašu stāstītāju, kas šos notikumus interpretē. Taču stāstītāja personisko nostāju vislabāk atklāj vērtējumi un vispārinājumi.

Stāstītājs komentēšanas nolūkos var izmantot arī atsauces, kā to darīja Semjuels Bekets (Samuel Beckett) romānā “Vats” (Watt, 1953), – tādējādi kritikai tiek pakļauts ne vien attēlotais, bet arī pats attēlošanas veids.

Jāatzīmē, ka stāstītāja redzamību nevajadzētu jaukt ar klātbūtni. Stāstītāja instance vienmēr ir pārstāvēta, pat ja to nav viegli pamanīt, tāpat stāstītājam nav jābūt homodieģētiskam, lai būtu redzams.

Būtisks elements stāstītāja novērtēšanā ir tā uzticamība. Iemesli, kas rada šaubas par stāstītāja uzticamību, visbiežāk saistīti ar tā vērtību sistēmu, personisko ieinteresētību vai ierobežoto informāciju, kas tam ir pieejama. Stāstījuma kontekstā uzticamība rada šaubas, ja,

• stāstītāja viedoklis ir pretrunā ar pieejamajiem faktiem,
• darbības (notikumu) atrisinājums parāda, ka stāstītāja iepriekš izteiktie spriedumi ir bijuši maldīgi, 
• stāstītāja lietotā valoda satur iekšējas pretrunas.

Taču stāstītāja uzticamību ir grūti konstatēt situācijās, kad tiek lietota ironija. Ja stāstītājs, no vienas puses, šķiet neuzticams, taču, no otras puses, viņa balsī saklausāma pašironija, robeža starp uzticamību un neuzticamību ir grūti novelkama.

Intradieģētiski–homodieģētiski stāstītāji ir mazāk uzticami, pretēji kā tas ir ekstradieģētisko stāstītāju gadījumā, jo kā tēli tie paši ir iesaistīti notikumos, ar kuriem iepazīstina lasītājus no subjektīvām pozīcijām.