Krievu literatūrzinātnieka Viktora Šklovska (Viktor Borisovich Shklovskij) piedāvātais “savādošanas” (остранение) paņēmiens prozas teksta analīzē pirmoreiz aprakstīts 1916. gadā tapušajā esejā “Māksla kā paņēmiens” (Искусство как приём), kas literatūras teorijas vēsturē pamatoti dēvēta par krievu formālistu manifestu. “Savādošanas” jēdzienu V. Šklovskis, pirmkārt, attiecināja uz tekstā lietoto paņēmienu (sintaktisko, metrisko, tēlaino un retorisko) kopumu, kas pārveido ikdienas valodu poētiskajā. Šo procesu, līdzās iekļaujot arī tādus paņēmienus kā palēninājums un novirzīšanās no temata, viņš apzīmēja kā lingvistisko savādošanu. Taču izmaiņas valodas līdzekļos attiecināmas arī uz lasītāja/skatītāja uztveri, kas savukārt noved pie uztveres savādošanas, ar literāra teksta starpniecību sniedzot jaunu skatījumu uz pasauli. Uztveres automatizācijas process un tā apstākļi tiek neitralizēti, taču lasītāja/skatītāja uztvere kļūst jutīga pret mākslas darba formu. Balstoties vācu filozofa Edmunda Huserla (Edmund Husserl) idejās par apziņas intencionalitāti, esejā noprotams, ka V. Šklovskis ievērojamu lomu piešķīra uztvērumu analīzei, lai pamatotu būtiskāko, t. i., formu, kas ir mākslas darba radīšanas un izpētes objekts un estētiskais kritērijs.