Gan fabulas, gan sižeta jēdziens krievu valodā tika lietots vēl pirms krievu formālisti tam pievērsa pastiprinātu uzmanību. Turklāt praksē abi jēdzieni bieži tika lietoti pamīšus, jo nebija piesaistīti noteiktai metodoloģijai. Vairumā gadījumu sižeta jēdziens tika attiecināts uz atsevišķu stāstu vai stāstījuma struktūru kā tādu. Katrā ziņā sākotnēji šie jēdzieni tika attiecināti uz stāstījuma saturu, nevis veidu, kā tas izstāstīts. Atšķirības to turpmākajā lietojumā meklējamas krievu formālistu teorētiskajās apcerēs, kur vairāk uzmanības veltīts sižeta jēdzienam.

Krievu literatūrzinātnieka Viktora Šklovska (Viktor Borisovich Shklovskij) piedāvātais “savādošanas” (остранение) paņēmiens prozas teksta analīzē pirmoreiz aprakstīts 1916. gadā tapušajā esejā “Māksla kā paņēmiens” (Искусство как приём), kas literatūras teorijas vēsturē pamatoti dēvēta par krievu formālistu manifestu. “Savādošanas” jēdzienu V. Šklovskis, pirmkārt, attiecināja uz tekstā lietoto paņēmienu (sintaktisko, metrisko, tēlaino un retorisko) kopumu, kas pārveido ikdienas valodu poētiskajā. Šo procesu, līdzās iekļaujot arī tādus paņēmienus kā palēninājums un novirzīšanās no temata, viņš apzīmēja kā lingvistisko savādošanu. Taču izmaiņas valodas līdzekļos attiecināmas arī uz lasītāja/skatītāja uztveri, kas savukārt noved pie uztveres savādošanas, ar literāra teksta starpniecību sniedzot jaunu skatījumu uz pasauli. Uztveres automatizācijas process un tā apstākļi tiek neitralizēti, taču lasītāja/skatītāja uztvere kļūst jutīga pret mākslas darba formu. Balstoties vācu filozofa Edmunda Huserla (Edmund Husserl) idejās par apziņas intencionalitāti, esejā noprotams, ka V. Šklovskis ievērojamu lomu piešķīra uztvērumu analīzei, lai pamatotu būtiskāko, t. i., formu, kas ir mākslas darba radīšanas un izpētes objekts un estētiskais kritērijs.

Sižeta jēdzienu pirms krievu formālistiem savos pētījumos lietoja arī krievu salīdzināmās folkloristikas pārstāvis Aleksandrs Veselovskis (Александр Николаевич Веселовский). Pēc viņa teiktā, sižeta uzbūvē iespējams nodalīt atsevišķas vienības jeb motīvus. Tie ir mazākie sižeta elementi, kuru saistījums veido garākas stāstījuma epizodes. Turklāt sižetu variācijas nosaka tieši atsevišķu papildinošu motīvu lietojums, tāpat atsevišķi motīvi var tikt paplašināti līdz sižeta apjomam. A. Veselovska motīvu teoriju augstu vērtēja krievu folklorists Vladimirs Props (Владимир Яковлевич Пропп), norādot, ka A. Veselovskim motīvs ir kaut kas primārs, bet sižets – sekundārs. Tādējādi sižets ir motīvu savienošana, ko V. Props izprata kā jaunrades izpausmi.

Sistēmisko skatījumu uz tekstu iezīmēja arī krievu literatūrzinātnieka Borisa Tomaševska (Борис Викторович Томашевский) pieturēšanās pie A. Veselovska lietotā motīva jēdziena. Fabulu un sižetu B. Tomaševskis izprata kā divus atšķirīgus skatījumus uz motīvu kopumu, kas veido literāru tekstu. Sižetā motīvi izkārtoti faktiskā secībā, turpretī fabulas līmenī tos saista laika un cēloniskās attiecības. B. Tomaševskis turpināja savu kolēģu atzinumus, taču nozīmīga bija viņa piedāvātā tematizācija, nošķirot saistītus un brīvus motīvus. Saistītie motīvi ir būtiski literārā teksta integritātei, turpretī brīvie motīvi nav tik ierobežoti. Fabulas līmeni veido saistītie motīvi, turpretī sižetu – gan saistītie, gan brīvie. Piešķirot motīviem arī dinamiskās un statiskās funkcijas, B. Tomaševskis aktualizēja fabulas un sižeta kvalitatīvās atšķirības.

Dinamiskāku skatījumu uz fabulas un sižeta nošķīrumu piedāvāja krievu rakstnieks Jurijs Tiņanovs (Юрий Николаевич Тынянов), aplūkojot montāžas kino. Pie fabulas līmeņa iespējams nonākt, atšķetinot sižeta samezglojumus, taču filmas skatītāja estētiskā pieredze balstīta pieņēmumā, ka visa pamatā ir konkrēts (vienkāršs un skaidrs) stāsts. Atšķirībā no V. Šklovska hierarhiskā skatījuma uz tekstveidi, kur fabula ir pakārtota sižetam un stāstījuma formēšanas process shematiski izriet no notikumu laika un cēloniskā satvara izjaukšanas, J. Tiņanovs tekstu izprata kā integrētu sistēmu, kurā ir iesaistīti visi elementi neatkarīgi no to funkcijām un iedarbīguma.