Spārnu pilskalns ir zemgaļu zeme, kas minēta 1254. gadā Upmales un Zemgales dalīšanas līgumā starp Rīgas arhibīskapu, Livonijas ordeni un Rīgas domkapitulu. Starp Zemgalē nosauktajām zemēm minēta arī Spārnene (Sparnene). No 1272. gada Rīgas domkapitula dokumenta, ar kuru Spārneni nācās atdot Livonijas ordenim, zināms, ka Spārnenes zemē bijušas 19 administratīvas vienības, kas sauktas par novadiem jeb provincēm: Pelkua, Zervinas, Pakarde, Rymmen, Daugules, Senmoa, Areneen, Mimayn, Pelsua, Pestene, Wayvere, Arine, Zetzedua, Szilua, Wanpen, Cacten, BerseneneZedreveos, Bayena.

Ņemot vērā, ka spēcīgi nostiprinātajam pilskalnam līdzās ir Spārnu ezers, vēsturnieki uzskata, ka dokumentos pieminētais ir Spārnenes pilsnovada zemes centrs.

1866. gadā pilskalnu aprakstījis ievērojamākais 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), kurš atzīmē, ka Spārnu kalnu sauc arī par Pilskalnu. A. Bīlenšteins uzskata, ka minētais kalns ir hronikās minētais Raģes jeb Raktes pilsvieta, iespējams, nosaukumu guvis no tuvumā esošo māju vārdiem "Raģi” un “Rakaiši”. Ar laiku A. Bīlenšteins savas domas mainīja, lokalizējot Raktes pilsvietu Lietuvā – Žagares novada Raktuves kalnā. 

03.08.1923. pilskalnu apmeklēja un uzmērīja, bet 1926. gadā izdevumā “Latvijas pilskalni. Zemgale un Augšzeme” tā uzmērījumu un aprakstu publicēja pirmais un pazīstamākais neatkarīgās Latvijas pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš apgalvoja, ka A. Bīlenšteina sākotnēji izteiktais pieņēmums, ka pilskalnā atradusies Raktes pils, ir pareiza. 1966. gadā pilskalnu apmeklēja zemgaļu pētnieks, arheologs Māris Atgāzis, atzīmējot, ka pilskalns apdzīvots vēlajā dzelzs laikmetā.

Netālu no Spārnu ezera, kas esot atnācis pa gaisu, paceļas kalns. Uz kalna senatnē stāvējusi jauka, grezna pils, bet kādā naktī tā nozudusi, nogrimusi. No rīta kalna virsotnē atrasti tikai divi mēreni caurumi, no kuriem nemitīgi kūpējuši dūmi. Ļaudis drūzmējušies baru bariem brīnuma kalnā. Daži metuši akmeņus caurumos, citi lējuši ūdeni, lai uguns apdzistu, citi nolaiduši baltu zosi, kas izpeldējusi apsvilušām spalvām ezerā, beigās daži nodomājuši rakt. Bet atkal brīnumi – ko pa dienu izrakuši, tas naktī piegruvis. Nu sagudrojuši caurumu dienām un naktīm rakt, caur ko tad izrakuši varen stiprus vara vārtus. Pie vārtiem karājusies gara, resna vara pātaga. Visi nu apbrīnojuši vārtus un pātagu un nemaz nav ievērojuši, ka aiz muguras asinskārīgi vilki rītin aprij zirgus, kas lietoti zemju aizvešanai. Vārtu apbrīnotāji tikai tad ieraudzījuši vilkus, kad jau beidzamais zilsarītis, ar vilkiem cīnoties, pārlauzis ilksi. Nu visi pikti un sašutuši devušies vilku tēviņiem virsū, bet – brāc! – izrakums acumirklī sagāzies. No tā laika vairs neesot uzdrošinājušies pa spoku kalna nogāzi nedz rakt, nedz art.

Spārnu pilskalns ir apmēram 30 m augsts, ar iegarenu, ovālu formu, orientēts ziemeļu–dienvidrietumu virzienā. Tam ir 2 m augsts valnis ziemeļu daļā. Pilskalna plakumam dienvidu pusē kritums. Pilskalns apaudzis ar kokiem un krūmiem, daudz kritalu. Kalna malas ir neparasti stāvas, gandrīz 45° leņķī, kas zemgaļu pilskalnos ir retums. Šāds stāvums ir 10 m augstumā visapkārt pilskalnam. Tā plakuma aptuvenie izmēri ir 30 x 40 m. Rietumu pusē konstatējama senpilsētas vieta ar 30–90 cm biezu kultūrslāni, kurā atrasti dzīvnieku kauli un sadedzināta māla apmetuma fragmenti. Līdzās ezeram pakalnā izvietota senpilsēta ar izteikti nostāvinātām nogāzēm un valni, kurš ietver senpilsētas dienvidrietumu malu. Pilskalna apdzīvotība attiecas uz 9.–13. gs. Kultūrslānis ir apmēram vienu metru biezs. 

Arheoloģiskie izrakumi pilskalnā nav veikti, tomēr pēc atsevišķiem savrupatradumiem var spriest par tā apdzīvotības laiku. 1894. un 1895. gadā Spārnu pilskalna dienvidrietumu nogāzē vaļņa tuvumā kāds zemnieks atklājis depozītu, kurš datējams ar 11.–12. gs. Tā sastāvā bija divi lieti stienīši no sudraba, kuru svars bija 99,51 un 104,92 gramu. E. Brastiņš minēja, ka Spārnu kalna apkārtnē 19. gs. vidū atrasts akmens cirvis, kas norāda uz daudz senāku šīs vietas apdzīvotības posmu. Tuvumā esošo Upes–Bļodnieku laukos atrasta bronzas sakta un krelles. 2003. gadā Tērvetes vēstures muzejam nodotas pilskalnā atrastas senlietas, starp kurām ir piekariņš un plāksnes zvaigžņu sakta, datējamas ar 12.–13. gs.

Sakarā ar pilskalna atrašanos salīdzinoši nomaļā vietā un tālu no lielākiem ceļiem, tas nav populārs tūristu apskates objekts. Pilskalns un tā apkārtne ir interesanta ar dabisko reljefu – piekļūšana pilskalnam ved pa kalnainu meža ceļu ar stāvām nogāzēm, kas ir neraksturīgi Zemgalei. Iespaidīgie dabas skati un Spārnu ezers piešķir pilskalnam savu šarmu. Ņemot vērā, ka Spārnenes pilskalns ir viens no senās Zemgales zemju centriem, tas ir ievērojams un iecienīts apskates objekts.