Aizputes vārds (Asenputten) pirmo reizi rakstītajos avotos minēts 1253. gada kuršu zemju dalīšanas dokumentos starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapu. Būtiski atzīmēt, ka robeža starp abiem valdījumiem tika nosprausta pa Tebras upi – tās kreisais krasts pienācās ordenim, bet labais – bīskapijai. Kuršu pils Aseboten minēta arī Livonijas Atskaņu hronikā saistībā ar 1261. gada notikumiem, kad tās iemītnieki padodas Livonijas ordeņa karaspēkam.

Kalnu, kur atrodas Aizputes Svētā Jāņa luterāņu baznīca, kā vienīgo iespējamo Aizputē esošo seno kuršu pils vietu, aprakstot pilskalnus uz rietumiem no Ventas, pirmo reizi zinātniskajā literatūrā 1869. gadā minējis un tā aprakstu sniedzis ievērojamākais 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), kurš gan atšķirībā no citu paša apsekoto pilskalnu aprakstiem nav minējis konkrētu apsekošanas gadu. 1922. gada vasarā pilskalna dienvidu daļā nelielus pārbaudes izrakumus pilsētas valdes uzdevumā veica Jūlijs Krieviņš (Lietgalietis). Izrakumi norisinājušies saistībā ar ļaužu nostāstiem par šeit esošajām durvīm. Tika atklāti bīskapa pils pamati un zem tiem – ap 0,5 m biezs, senāks, ar kuršu pilskalna eksistenci saistāms kultūrslānis. 04.08.1922. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, un 1923. gadā izdevumā “Latvijas pilskalni I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un aprakstu publicēja pazīstamākais neatkarīgās Latvijas pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš apsekoja arī vairākus citus iespējamus pilskalnus Aizputes apkārtnē. 1946. gadā Baznīcas kalnu apsekoja toreizējā Latvijas PSR Centrālā Valsts Vēsturiskā muzeja (tagad – Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) līdzstrādnieks Arvīds Gusārs, kurš atzīmēja, ka pilskalns, īpaši tā rietumu nogāze, stipri cietis Otrā pasaules kara laikā, kad vācu karaspēks šeit ieracis līdz 3 m dziļus bunkurus. 20. gs. pēdējā ceturksnī un 21. gs. pirmajā ceturksnī pilskalnu vairākkārt apsekojuši pieminekļu aizsardzības iestāžu darbinieki; tā aizsardzības zonā veikti arī arheoloģiskās uzraudzības darbi, kuros gan tiešas liecības par pilskalna apdzīvotības laiku nav iegūtas.

Par Aizputes pilskalnu pierakstīts vairāk teiku nekā par daudziem citiem Kurzemes pilskalniem. Teikas gan vairāk saistītas ar to, ka kalnā atrodas baznīca, un fiksēti vairāki nostāsti par tās pazemē esošajām slepenajām ejām un pagrabiem. Fiksēta arī pilskalniem tradicionālā teika par šeit nogrimušo pili un kalnā esošo caurumu, kurā ielaists virvē iesiets zēns, bet izvilkts melns suns. Ir nostāsti, ka zem Baznīcas kalna dzīvojot velns, aprakts barons zelta karietē, kā arī tas, ka kalns uzbērts ar cepurēm par godu kādreiz tā vietā dzīvojušajiem un turpat apbedītajiem diviem brāļiem, kuri pratuši izārstēt gan apkārtnes ļaudis, gan lopus. Detalizētāku gan šo, gan vēl citu kalnam veltīto teiku izklāstu var izlasīt 2006. gadā Liepājā izdotajā grāmatā “Lejaskurzemes teikas, nostāsti un spoku stāsti”.

Aizputes pilskalns ierīkots Tebras upes līkumā, tās labajā krastā esošā dabīgā, 10–15 m augstā paugurā, kam mākslīgi pastāvinātas nogāzes. Plakums līdzens (60 x 100 m), noapaļotas trapeces formas. Mūsdienās liecības par pilskalna izmantošanas laiku vizuāli grūti novērojamas, jo, domājams, nopostītas bīskapa pils un baznīcas celtniecības laikā. Plakuma rietumu daļā atrodas Svētā Jāņa luterāņu baznīca, un no šīs puses kalna nogāzē ierīkotas kāpnes. Pāri plakumam austrumu–rietumu virzienā izveidots grantēts uzbraucamais ceļš – Tebras iela, bet gar ziemeļu nogāzi ved Liepājas iela. Pilskalna plakums un nogāzes apaugušas ar lieliem lapu kokiem, un tas kopā ar baznīcu ir nozīmīga Aizputes vēsturiskā centra dominante, līdzīgi kā Tebras pretējā krastā esošās Livonijas ordeņa pilsdrupas.

Lai gan Aizputes pilskalns arheoloģiski līdz šim plašāk nav pētīts, tā loma un līdzšinējās interpretācijas ir nozīmīgas Kurzemes vēlā dzelzs laikmeta un agro viduslaiku apdzīvotības, un arī arhitektūras vēstures pētniecībā.

Kā jau minēts, ir pamatots uzskats, ka tieši šeit atradusies pils, kuru kurši apdzīvoja vēl 1261. gadā, kad pēc Durbes kaujas un lielās kuršu sacelšanās, un, iespējams, saņemtajām ziņām par citu kuršu piļu likteni aizputnieki labprātīgi padevušies ordenim un ķīlai atdevuši savus dižciltīgo dēlus. 2004. gadā izdotajā “Latvijas 12. gadsimta beigu –17. gadsimta vācu piļu leksikonā” arheologi Andris Caune un Ieva Ose pieļauj, ka Kurzemes bīskapa Aizputes mūra pils celtniecība agrākajā kuršu pilskalnā pabeigta pirms 1290. gada, kad uz Aizputi pārcēlās Kurzemes bīskapijas domkapituls, kas pilī mita līdz 1513. gadam, tomēr, iespējams, pils celtniecība pabeigta tikai 14. gs. sākumā un domkapituls sākotnēji izmitinājās kādā citā, mazākā ēkā. Pils dienvidrietumu stūrī tika celta arī baznīca, kas Aizputes pilsētas dibināšanas aktā 1378. gadā minēta kā Kurzemes bīskapijas doms. Nav dokumentāru apstiprinājumu tam, ka baznīca sākta celt vēl pirms pils celtniecības 1254. gadā, lai gan šis gads atzīmēts uz baznīcas portāla. Zināms, ka baznīca tikusi pilnīgi pārbūvēta 17. gs. beigās un tagadējo izskatu ieguvusi pēc 1733. gada pārbūves. Savukārt bīskapa pils mūri pakāpeniski izzuda kopš 17. gs., kad Aizputes iedzīvotāji tās akmeņus sāka izmantot savu namu celtniecībai. Pieļaujams, ka Aizputes pilskalna iemītnieki savus mirušos apglabāja apmēram 300 m uz dienvidrietumiem no tā esošajā Misiņkalnā, kur 1927. gadā arheologa Fēliksa Jākobsona vadībā veikti nelieli pārbaudes izrakumi. To materiāls liecina, ka šeit, iespējams, atradusies ar agro dzelzs laikmetu datējama apmetne un arī vēlā dzelzs laikmeta senkapi, par kuriem arī liecina 1931. gadā Aizputes Valsts ģimnāzijas Skolu muzejam nosūtītās senlietas: bronzas rotaslietas un to fragmenti, kā arī dzelzs šķēpu gali un naži. Šī senvieta gan stipri cietusi smilšu karjera aktīvās izmantošanas laikā (20. gs. 20.–60. gadi).

Ap 2–3 km rādiusā ap Aizputi atrodas vēl trīs pilskalni: Baltcepuru, Lažas un Orma kalns. Līdz ar to vienīgais, ko samērā droši varam apgalvot, ir tas, ka Aizpute un tās apkārtne ir bijis pietiekami nozīmīgs Kurzemes administratīvais centrs gan pirms, gan arī pēc kuršu zemju nonākšanas vācu varā. 

Aizputes Baznīcas kalns ar tajā esošo Aizputes Svētā Jāņa luterāņu baznīcu līdz ar Aizputes ordeņa pili ir vieni no nozīmīgākajiem Aizputes pilsētas vēsturiskā centra tūrisma objektiem, kas minēti lielākajā daļā Kurzemes ceļvežu. Mazāk sabiedrības uztverē tas gan asociējas ar seno kuršu pils vietu. Plašs materiāls par Aizputes kultūrvēsturiskajām vietām lasāms aizputnieces, pazīstamas novadpētnieces un publicistes Mirdzas Birznieces 2003. gadā izdotajā kultūrvēsturiskajā pētījumā “Aizpute”.