Pirmo informāciju par diviem iespējamiem pilskalniem Asītes tuvumā 1892. gadā grāmatā par latviešu tautas un latviešu valodas robežām tagad un 13. gs., rakstot par 1253. gada kuršu zemju dalīšanas dokumentos minēto, Bandavā ietilpstošo Asīti (Assiten), publicējis ievērojamākais 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), kurš pats tos gan nav apmeklējis. 04.07.1922. Asītes pilskalnu uzmērījis un 1923. gadā tā uzmērījumu un pilskalna aprakstu izdevumā “Latvijas pilskalni. I. Kuršu zeme” publicējis pazīstamākais Latvijas Republikas laika pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš. 1930. gadā pilskalns ar Nr. 541 iekļauts valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. 1941. gadā Pieminekļu valdes uzdevumā pilskalnu apsekojis Kārlis Bregžis, 1942. gadā – arheologs Pēteris Stepiņš, bet 1944. gadā – muzeju darbinieks Arvīds Gusārs, kurš, to atkārtoti apsekojot, atzīmē, ka pilskalns stipri cietis Otrā pasaules kara laikā. 1951. gadā šī arheoloģiskā pieminekļa pasi sastādījis toreizējais Liepājas novadpētniecības muzeja direktors Jānis Sudmalis, kurš pilskalna uzmērījumā atzīmējis arī konkrētās kara laika postījumu vietas. Vēlāk pilskalnu vairākkārt apsekojuši pieminekļu aizsardzības iestāžu darbinieki, kuri būtiskas izmaiņas, salīdzinot ar iepriekš fiksēto situāciju, nav konstatējuši. Atzīmēt varētu vienīgi kādreizējās Liepājas rajona valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektores Ingrīdas Vizes 2008. gada apsekošanas aktā minēto apsvērumu, ka pilskalnu, iespējams, postījuši arī mantrači.

Kādas konkrētas teikas vai nostāsti par Asītes pilskalnu līdz šim nav piefiksēti. Atzīmējams, ka pilskalnam 1960. gadā garu dzejoli ar nosaukumu “Asītes un Elkuzemes pilskalnos” veltījis dzejnieks Alberts Caune.

Asītes pilskalns ierīkots dabīgā 8–9 m augstā zemes ragā nelielās Lībjupes kreisajā krastā, tādējādi tā ziemeļu un austrumu puses ir dabīgi aizsargātas ar stāvām nogāzēm. Ziemeļrietumu un rietumu pakāje pārveidota jau muižas laikos, kad šeit ierīkoti zivju dīķi. No dabas neaizsargātākajā zemes raga dienvidu pusē nelielo, nelīdzeno pilskalna plakumu (ap 35 x 20 m) aizsargā līdz 2 m augsts, 25 m garš valnis un otrs, zemāks valnis, aiz kura izveidots līdz 3 m dziļš grāvis. Pilskalna plakumā konstatēts 0,25–0,5 m biezs kultūrslānis. Gandrīz pa visu pilskalna perimetru, jo īpaši vaļņa daļā, to postījuši Otrā pasaules kara ierakumi. Pilskalns stipri aizaudzis ar lapu kokiem un krūmiem. Tā valnī saglabājies Liepājas apkārtnes pilskalnu kopēju kopas “Optimisti” 20. gs. 90. gadu sākumā uzstādīts koka stabs ar tajā iegrieztu pilskalna nosaukumu.

Asītes pilskalns līdz šim arheoloģiski nav pētīts, un nav ziņu arī par kādiem uz tā apdzīvotības periodu attiecināmiem atradumiem. Mantraču interesi tas varētu būt piesaistījis ar iespējamību tajā uziet kādus ar Otro pasaules karu saistītus atradumus. Neskatoties uz to, ka pilskalns ir neliels un dažādu rakumu postīts, pēc izveides principiem tas ir samērā tipisks mūsu ēras otrā gadu tūkstoša pirmās puses nocietinājums, un pieļaujams, ka tas tiešām saistāms ar 1253. gada dokumentos minēto apdzīvoto vietu Assiten, jo citi tuvāk Asītei situēti pilskalni nav zināmi. Tuvākā apbedījumu vieta, kas gan attiecināma uz viduslaikiem un atrodas vairāk nekā 1 km uz ziemeļrietumiem no pilskalna, ir tā sauktā Priežu kalva.

Neskatoties uz to, ka pilskalns atrodas salīdzinoši netālu (ap 300 m) no Ezeres–Grobiņas autoceļa, tas nav uzskatāms par iecienītu tūrisma objektu, jo pilskalnu ieskauj mitras pļavas un meliorācijas grāvji.