10. gadsimtā rietumu kristietībā aizsākās kustība par ticības un baznīcas attīrīšanu atbilstoši Kristus mācībai. Viens no pirmajiem to uzsāka Svētā Benedikta ordeņa (Ordo Sancti Benedicti) Klinī klosteris (Abbaye de Cluny) Burgundijā. No tā nosaukuma cēlies Klinī reformas vārds. Kustība iestājās par celibāta ievērošanu klēriķiem, vērsās pret simoniju – baznīcas amatu pirkšanu, laju iecelšanu baznīcas amatos, izlaidīgu klēriķu dzīvi (Nikolaitismus), uzskatot mūkus par Kristus kareivjiem (milites Christi), kuri cīnās par kristietības atjaunošanos. Ar 11. gadsimtu klosteru uzsākto baznīcas pašattīrīšanās procesu sāk atbalstīt pāvesti.

Atbalstot Klinī kustību, benediktīniešu mūks Hildebrands (Hildebrandus Aldobrandeschi), 1073. gadā kļuvis par pāvestu Gregoru VII, uzsāka t. s. Pāvestu revolūciju, proti, baznīcas reformēšanu un tās varas nostiprināšanu attiecībās ar laicīgo varu. 1075. gadā Gregors VII iestājās par to, lai tikai pāvests ir tiesīgs iecelt amatā bīskapus (investitura). Ar imperatoru Heinrihu IV tas izraisīja konfliktu – investitūras strīdu, jo imperatori baznīcas amatpersonu iecelšanu uzskatīja par savu privilēģiju.

Lai paustu skaidru baznīcas nostāju šajā konfliktā, proti, tās pastāvēšanas un darbības principus, tika uzrakstīti Pāvesta diktāti, nosakot, ka

1. Romas baznīcu dibinājis pats Dievs;

2. Pāvests ir vienīgais Romas pontifiks, kas pēc taisnības tiek uzskatīts par universālu;

3. Pāvests vienīgais var atcelt vai iecelt bīskapus.

Pāvesta diktātos skaidri noteikta imperatora pakļautība pāvestam, tostarp pāvesta tiesības ekskomunicēt imperatoru. Tāpat noteikta pāvesta likumdošanas un tiesu vara, uzsverot, ka pašu pāvestu tiesāt nedrīkst.

Lai arī dokuments netika publicēts, pāvesta Gregora VII un viņa pēcteču darbība bija vērsta uz tā īstenošanu. Baznīca tika sakārtota kā hierarhiska, pāvestam pakļauta struktūra, kurā tiek ieviesti Klinī reformas iedibinātie principi. Pāvesta diktāti sekmēja kanonisko tiesību attīstību. Baznīcā tika nostiprināts tiesiskums, jo reformas īstenošanai bija jāsakārto gan materiālās, gan procesuālās tiesības, kā arī baznīcas tiesas. Reforma skāra visu sabiedrību, jo baznīcas jurisdikcijā bija visi katoļi.

Investitūras strīda laikā tika sakārtota ne tikai baznīcas pārvalde un attiecības starp pāvestu un imperatoru, bet arī laicīgā vara. Garīdznieki ieņēma amatus monarhu galmos, bieži piedalījās laicīgo tiesu darbā kā likumu zinātāji, zvērestu pieņēmēji un protokolētāji.

Investitūras strīds tika atrisināts 1122. gadā, noslēdzot Vormsas konkordātu – līgumu starp valsti un baznīcu, skaidri nošķirot imperatora un pāvesta kompetenci un jurisdikciju. Ticīgais bija pakļauts gan valsts, gan baznīcas jurisdikcijai. Tādējādi valstī tika izveidots varas līdzsvars, kas tika ievērots līdz sekularizācijai.

Pāvestu kā likumdevēju darbība turpmāk tika balstīta Pāvesta diktātos noteiktajā varas apjomā. Pirmais Vatikāna koncils 1870. gadā Pāvesta diktātos ietvertos principus nostiprināja par dogmu. Nosakot valsts un baznīcas šķirtību, aktualitāti zaudēja Pāvesta diktātos izteiktās pretenzijas uz politisko varu valstī (8., 9., 12. diktātu punkts).

Konflikts starp pāvestu Gregoru VII un imperatoru Heinrihu IV plaši atspoguļots mākslā, jo īpaši imperatora ekskomunikācija un tai 1077. gadā sekojošā imperatora grēku nožēlošana un pakļaušanās pāvesta žēlastībai. Tā atainota gan viduslaiku grāmatu ilustrācijās, piemēram, 1114. gadā Donico grāmatā “Matildes dzīve” (Donizo, Vita der Mathildis, 1114, Oberitalien), gan vēlāk gleznās, piemēram, Eduarda Švoizera darbā “Heinrihs IV Kanosā” (Eduard Schwoiser, Heinrich vor Canossa, 1852), gravīrās – Frīdriha Hotenrota darbā “Heinrihs IV pie pāvesta Gregora VII” (Friedrich Hottenroth, Heinrich IV vor Gregor VII, 1875).