Pirmās ziņas par šo pilskalnu saistībā ar faktu, ka Pieminekļu valdei nodots tajā atrasts dzelzs platasmens cirvis, 1937. gadā sniedzis arheologs Eduards Šturms. Pirmo plašāko pilskalna aprakstu 1941. gadā, domājams, Pieminekļu valdes uzdevumā sniedzis Kārlis Bregžis, kurš vairāk pazīstams kā Latvijas Republikas laika pilskalnu pētnieka Ernesta Brastiņa domu biedrs dievturu kustības izveidē. K. Bregžis atzīmē, ka pilskalna plakums tiek izmantots kā tīrums. 1942. gadā Tāšu pilskalns ar Nr. 1897 iekļauts Pieminekļu valdes sastādītajā valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. 1951. gadā izveidota Tāšu pilskalna kā arheoloģiskā pieminekļa pase. Tās autors bija toreizējā Liepājas novadpētniecības muzeja līdzstrādnieks J. Vilsons, kurš noskaidrojis, ka pilskalna lauksaimnieciskā apstrāde sākta jau 19. gadsimta 80. gados, kā arī pierakstījis dažus apkārtnes iedzīvotāju nostāstus par pilskalnu. 1991. gadā pilskalnu apsekoja un uzmērīja arheologi Jānis Asaris un Jānis Siatkovskis. 1994. gadā pilskalnu apsekoja un tā kultūrslāni ar zondi pārbaudīja arheologs Juris Urtāns, kurš tajā atrada arī bezripas keramikas lausku.

Par Tāšu pilskalnu J. Vilsons pierakstījis teiku, ka kalna ziemeļrietumu stūrī bijis ozola grodiem izbūvēts avots, kas kalpojis pils iemītnieku vajadzībām. Piefiksēts arī nostāsts, ka kalnā bijušas saskatāmas ieejas, no kurām vienā pazudis veprēns, kurš pēc kāda laika izlīdis pieēdies un tīkojis arvien tur nozust.

Pilskalns ierīkots ap 5–7 m augstā zemes mēlē Ploces upes senlejas austrumu pusē, un to no rietumiem norobežoja upes senkrasts, bet no austrumu un dienvidu pusēm – gravas. No dabas neaizsargātākajā ziemeļu pusē pilskalna plakumu aizsargājis laika gaitā noarts valnis, kura paliekas redzamas kā neliels izvirzījums pilskalna ziemeļaustrumu nogāzē. Apmēram 40 m no pirmā vaļņa vietas uz ziemeļrietumiem vērojams izplūdis, ap 3 m augsts zemes paaugstinājums – iespējams, otra vaļņa paliekas.

Pilskalna plakumam ir noapaļota taisnstūra forma, tas ir izlīdzināts, orientēts ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā, ap 40 x 50 m liels. Neskatoties uz to, ka plakums ilgstoši ticis arts, tā malās un vaļņa vietā konstatēts līdz 40 cm biezs kultūrslānis. Aptuveni pirmā vaļņa vietā pilskalnu 15 m attālumā viens no otra šķērso jaunākos laikos rakti, ap 1 m dziļi, paralēli, domājams, meliorācijas grāvji. Plakums apaudzis ar biezu zāli un tuvāk nogāzēm – ar dažām vilkābelēm. 2012. gadā pilskalna austrumu pusē uzpludināts dīķis.

Tāšu pilskalns līdz šim arheoloģiski nav pētīts, tomēr informācija par tā lauksaimnieciskās apstrādes laikā atrastajiem savrupatradumiem (dzelzs platasmens cirvji, bronzas gredzens, bezripas keramikas trauka lauska) ļauj izteikt minējumu, ka pilskalns apdzīvots m. ē. 1. gadu tūkstoša beigās/2. gadu tūkstoša sākumā. Pagaidām nav pietiekama pamata pilskalnu identificēt ar kādu no 13. gadsimta kuršu zemju dalīšanas dokumentos nosauktajām apdzīvotajām vietām. Pilskalna tiešā tuvumā nav zināmi arī kādi senkapi; tuvākie vēlā dzelzs laikmeta beigu un agro viduslaiku senkapi atrodas apmēram 2 km uz ziemeļaustrumiem no Tāšu pilskalna pie Vērgales pagasta Bruņenieku mājām.

Pilskalns nav uzskatāms par tūrisma objektu, jo to ieskauj vairāki privātīpašumi un tas nav brīvi pieejams no kāda lielāka ceļa. Saistībā ar ilgstoši veikto aršanu un izplūdušajiem vaļņiem arī vizuāli tas nav pieskaitāms ainaviskākajiem un tipiskākajiem Kurzemes pilskalniem.