09.08.1923. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, un izdevumā “Latvijas pilskalni. I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un pirmo plašāko aprakstu publicēja pazīstamākais Latvijas Republikas laika pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš atzīmējis, ka tas “ir neliels, bet labi izpildītiem zemju darbiem un spēcīgu mītņu slāni”. Vietējie par pilskalnu šo vietu gan nesaucot, tādēļ arī E. Brastiņš to apraksta kā “apcietinātu vietu pie Dundagas”. 1941. gadā senvietu apsekojis toreizējā Latvijas PSR Centrālā Valsts vēsturiskā muzeja līdzstrādnieks Kārlis Rozītis, kurš fiksējis, ka vietējie to sauc par “Zaļumu kalnu”, bet pats to nosaucis par “pilskalnveidīgu Baznīcas kalnu”, izsakot pieņēmumu, ka tas varētu būt Kalna dārzam, pilskalnam, atbilstoša kulta vieta, kādas zināmas pie daudziem citiem Kurzemes pilskalniem. 1964. gadā vietu apsekojis arheologs Ēvalds Mugurēvičs, kurš to atzīst par īstu pilskalnu un norāda, ka Otrā pasaules kara laikā vaļņa rietumu galā ierakta tranšeja, kurā atsedzas pelēka zeme, akmeņi un māls. Vēlāk pilskalnu vairākkārt apsekojuši pieminekļu aizsardzības iestāžu darbinieki, bet kādi jauni postījumi vai atradumi šeit nav fiksēti.