Kustības pamatprincipi pieņemti pirmajā kustības sapulcē 28.07.1987. Tie ir: “demokrātija, principialitāte un savstarpēja kristīga mīlestība”. Pamatprincipi vēstīja, ka “kristīgā kustība “Atdzimšana un atjaunošanās” izveidojusies kā kristīgu cilvēku reliģiski ētiska atbildes reakcija padomju valdības veicinātajiem pārkārtošanās un atklātības procesiem. Kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” locekļi izjūt dziļu nepieciešamību kristīgi izprastiem atjaunošanās un atklātības procesiem ienākt arī LELB dzīvē. Kustības locekļi izjūt dziļu atbildību Dieva priekšā par vispusīgas kristīgās liecības klātbūtni mūsu tautas dzīvē, par LELB patiesīgumu un ticamību mūsu sabiedrībā, tāpēc kustības pamatmērķis – kristīgā liecība visdažādākajās formās. Kustības aktivitātes nosaka kustības locekļu kristīgā sirdsapziņa un nekādi citi, tai skaitā politiski, motīvi. Tās virzītas uz juridiski atzītas un atļautas pilnasinīgas garīgas dzīves iespējām ikvienam kristietim.”

Darbības pirmajā posmā kustības uzdevumi vairāk saistījās ar LELB un draudžu dzīves atbrīvošanu no totalitāras apspiestības. Šī mērķa sasniegšanai kustība vērsās pie LELB vadības ar lūgumu sākt diskusiju par vairāku “Nolikuma par reliģiskām apvienībām Latvijas PSR” normu izmaiņām, kuras vairs neatbilda reālajai situācijai un traucēja demokratizācijas procesa norisei baznīcā, ieteica valsts un LELB attiecības veidot pēc Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) un Ungārijas parauga. 1988. gadā sāka izskanēt kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” maksimālās prasības un intereses – pret komunistiskās partijas lomu sabiedrības atjaunošanās procesos, prasot pārskatīt par reliģisku darbību notiesāto krimināllietas, nodrošināt iespēju reliģiskas pārliecības dēļ atsacīties no karadienesta, garantēt sabiedrisko kontroli pār valsts drošības orgāniem, atdot konfesijām atņemtos dievnamus. Kustība sāka definēt LELB uzdevumus visas sabiedrības mērogā: iekšējo pārmaiņu cilvēkā un sabiedrībā veicināšana un attīstīšana, bez kā nebūs iespējamas ilgtspējīgas pārmaiņas sabiedrībā, padomju mentalitātes un realitātes uztveres modeļu ietekmētas un veidotas sabiedrības transformācija. Kustība uzsvēra savu nevardarbīgo un garīgo raksturu, par rīkiem uzskatīdama vārdu un lūgšanu.

Kustība deklarēja, ka tā “uz brīvprātības pamatiem apvieno LELB garīdzniekus un Teoloģijas semināra pasniedzējus, kuri, saskaņā ar savu sirdsapziņu, akceptē tās pamatprincipus”. Kustībai nebija viena vadītāja, bet pieci pārstāvji. 28.07.1987. par tādiem ievēlēja Aivaru Beimani, Artūru Kaminski, Jāni Kārklu, Andreju Kavaci un Juri Rubeni. Sapulces līdz 1989. gada aprīlim notika katra mēneša pirmajā ceturtdienā un iesākās ar svētā vakarēdiena dievkalpojumu.

Kustības izveidošanās un darbība bija cieši saistīta ar cilvēktiesību aizstāvības grupu “Helsinki-86”. Kustību atbalstīja Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca Amerikā un citas trimdas baznīcas, kā arī Pasaules luterāņu federācija un citas starptautiskas baznīcas organizācijas, kuras sniedza tai morālu un praktisku atbalstu. Kustības starptautiskā atbalsta tīklojuma radīšanā ļoti svarīga loma bija “Radio Brīvā Eiropa”, kurā par žurnālistu strādāja 1976. gadā no Latvijas izbraukušais disidents un žurnālists Pāvils Brūvers.

LELB jau kopš 1981. gada darbojās mācītāju neformāla opozīcijas grupa, kura iestājās par LELB brīvību no padomju režīma kontroles, aicināja LELB vadību apzināties un risināt garīgās dzīves un draudžu darbības lejupslīdes un LELB ticamības un relevances krīzi sabiedrībā, piedāvāja un īstenoja dažādas iniciatīvas, lai aktivizētu LELB iekšējo atjaunošanos un autonomiju. 1986. un 1987. gadā LELB vadībai, arvien redzamāk kļūstot par baznīcas dzīves attīstības bremzējošu spēku, uz reformām orientētie mācītāji apvienojās kustībā “Atdzimšana un atjaunošanās” un nostājās opozīcijā lielā LELB un sabiedrības daļā uzticamību zaudējušajai LELB vadībai, kas aktīvi sadarbojās ar padomju varas iestādēm un paklausīgi izpildīja to norādījumus. Izšķiršanos dibināt kustību spēcīgi ietekmēja padomju varas iestāžu īstenotā LELB vadības instrumentalizācija, tai 1987. gada pirmajā pusē vēršoties pret aktīvo un sabiedrībā populāro Kuldīgas draudzes mācītāju Modri Plāti un atceļot viņu no kalpošanas draudzē. Otrs iemesls bija LELB vadības atteikšanās veidot dialogu ar mācītājiem, kuri aicināja baznīcu mainīties, atjaunot draudžu garīgo dzīvi, izvest LELB no tās marginalizētās lomas sabiedrībā.

LELB vadība – līdzīgi kā citas komunistisko režīmu valstu baznīcu vadības – nogaidīja un bija atturīga pret neatkarības atjaunošanas un garīguma atdzimšanas sākumu, apliecinot savu neprasmi un nevēlēšanos atsaukties sava laika cilvēku garīgajām vajadzībām un sabiedriskajiem transformācijas procesiem. LELB vadības vairākums (Jānis Bērziņš, Sigurds Sproģis, Valdis Amols, Georgs Zālītis) arhibīskapa Ērika Mestera vadībā Latvijā ciešā sadarbībā ar padomju režīmu 1987. gada jūlijā un augustā par darbību kustībā “Atdzimšana un atjaunošanās” izvērsa represijas pret tās locekļiem – Jāni Priednieku, Robertu Akmentiņu, A. Beimani un M. Plāti –, atņemot viņiem tiesības kalpot draudzē un atceļot no citiem amatiem. Tika pieprasīta kustības pašlikvidēšanās. Presē tika publicēti Valsts drošības komitejas iniciēti dezinformējoši raksti. 1987. gada decembrī Latviju bija spiesti pamest kustības locekļi Māris Ludviks un J. Kārkls. Kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” locekļi pārmeta LELB vadībai nerēķināšanos ar mācītāju un draudžu locekļu viedokli, uz pašiznīcināšanos vērstu politiku, LELB Satversmes neievērošanu. Viņi uzskatīja, ka LELB vadība vairs nav morāli un kristīgi tiesīga pārstāvēt baznīcu, aicināja LELB atzīt tās aktīvo sadarbošanos ar padomju varu un kalpošanu par apspiešanas instrumentu pret saviem locekļiem. Starptautiskais spiediens 1988. gada sākumā lika LELB vadībai pārtraukt represijas pret kustības locekļiem, tomēr atklāts dialogs netika uzsākts. LELB vadībai bija radies maldīgs priekšstats par kustības lomu; tā nenovērtēja un pārprata kustības uzdevumus, mērķus un misiju baznīcā un sabiedrības pārmaiņu procesā. 1989. gada aprīļa LELB Sinodē kustības locekļus ievēlēja visos LELB vadības amatos un par arhibīskapu ievēlēja kustības atbalstīto kandidātu – Kārli Gailīti.

Kustības pamatprincipus 28.07.1987. kustības pirmajā sapulcē parakstīja 18 kustības locekļi, tomēr sākotnēji kustībā bija iesaistījušies vēl pieci locekļi – Atis Vaickovskis, Erberts Bikše, Ēriks Jēkabsons, Roberts Feldmanis un Viesturs Pirro –, kuri šajā sapulcē varas iestāžu un LELB vadības spiediena rezultātā paziņoja par savu izstāšanos un norobežošanos no kustības.

Iestāties kustībā bija iespējams, iesniedzot rakstisku iesniegumu vienam no pieciem kustības pārstāvjiem. Lēmumu par kandidāta uzņemšanu kustībā pieņēma ar ⅔ balsu vairākumu.

Redzamākie kustības biedri bija M. Plāte, J. Rubenis, A. Beimanis, R. Akmentiņš, Juris Cālītis.

Kustība izplatīja dokumentus un paziņojumus. Tās redzamākie locekļi publicējās trimdas laikrakstos “Laiks”, “Austrālijas latvietis”, “Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas Avīze” un “Latvija””, “Latvija Šodien”, kā arī Latvijas PSR preses izdevumos “Avots”, “Padomju Jaunatne” un citos. Kustība draudzēs izplatīja vēstījumus, piemēram, 1987. gada Ziemassvētkos tradicionālā arhibīskapa vēstījuma vietā no baznīcu kancelēm aicināja nolasīt kustības vēstījumu.