Zviedrijas Karaliste (Konungariket Sverige) ir demokrātiska konstitucionālā monarhija, kurā “visa valsts vara izriet no tautas”, saskaņā ar Valsts iekārtas akta (Regeringsformen) 1. nodaļas 1. pantu. Tās pamatos ir brīva uzskatu veidošana (īpaši vārda brīvība) un vienlīdzīgas vēlēšanas. Zviedrija ir reprezentatīva un parlamentāra demokrātija, kurā īpaša loma ir vietējai pašpārvaldei. Valsts vara tiek īstenota saskaņā ar likumiem, tā jāīsteno, respektējot “visu cilvēku vienlīdzīgo vērtību un katra cilvēka brīvību un cieņu” un cilvēktiesības (Valsts iekārtas akta 1. nodaļas 1. un 2. pants). Valsts vara ir sadalīta starp Zviedrijas parlamentu, Riksdāgu (Riksdagen), valdību (regeringen) un patstāvīgām tiesām, kā arī patstāvīgu publisko pārvaldi. Zviedrija ir sociāli atbildīga valsts, kuras mērķi cita starpā ir katra indivīda personīgā, ekonomiskā un kulturālā labklājība, ilgtspējīga attīstība un vides aizsardzība, demokrātijas ideju veicināšana visās sabiedrības sfērās, katra cilvēka privātās un ģimenes dzīves aizsardzība, visu cilvēku līdzdalības veicināšana, bērnu tiesību aizsardzība, diskriminācijas novēršana un sāmu tautas kultūras un sabiedriskās dzīves saglabāšana un veicināšana (Valsts iekārtas akta 2. pants). Zviedrija ir unitāra valsts.

Zviedrijas valsts iekārtas regulējums ir ietverts četros pamatlikumos: Valsts iekārtas aktā (stājies spēkā 28.02.1974.), Troņmantošanas kārtībā (Successionsordningen, 26.09.1810.), Preses brīvības noteikumos (Tryckfrihetsförordningen, 05.04.1949.) un Izteiksmes brīvības pamatlikumā (Yttrandefrihetsgrundlagen, 14.11.1991.). Kopā ar šiem četriem pamatlikumiem īpašs rangs pār citiem Zviedrijas likumiem ir arī Riksdāga kārtībai (Riksdagsordning, 19.06.2014.). Šo pamatlikumu vēsturiskā attīstība atspoguļo Zviedrijas sarežģīto ceļu no absolūtās monarhijas uz parlamentāru demokrātiju.

Lai arī pirmie likumi, kas nosacīja dažādus Zviedrijas valsts iekārtas aspektus, tika pieņemti jau 14. gs., pirmais Valsts iekārtas akts, kurš apkopotā un sistemātiskā veidā noteica Zviedrijas toreizējo konstitucionālo iekārtu, tika pieņemts 1634. gadā. Tomēr pamati modernajam konstitucionālajam noregulējumam tika likti laikā, kas Zviedrijas vēsturē tiek dēvēts par Brīvības laikmetu (Frihetstiden, 1719–1772). Šajā laikā tika pieņemts jauns valsts iekārtas regulējums, kuru raksturoja monarha varas ierobežojumi un Riksdāga varas pieaugums. Šajā laikā arī veidojās pirmās zviedru politiskās partijas un pieauga prasības pēc izteiksmes brīvības. 02.12.1766. Jēvlē sasauktajā Riksdāgā tika pieņemti toreiz visā pasaulē unikālie Preses brīvības noteikumi, kas noteica ne tikai visaptverošu preses brīvību, bet arī informācijas atklātības principu, nosakot, ka jebkuram ir tiesības iepazīties ar valsts un pašvaldību darbību un dokumentiem, kuri nav slepeni. Tie noteica arī īpašu kārtību, kā pamatlikumu (tajā skaitā Preses brīvības noteikumu) grozīšana var notikt tikai pēc divu sasaukumu Riksdāga lēmumiem, ja starp šiem sasaukumiem ir notikušas vēlēšanas un šī īpašā pamatlikumu grozījumu kārtība ir vēl aizvien spēkā.

Neskatoties uz progresīvās konstitucionālās iekārtas attīstību, 1772. gadā karalis Gustavs III (Gustav III) īstenoja valsts apvērsumu, kura rezultātā viņš vairākkārt revidēja Preses brīvības noteikumus, samazinot iespējas brīvi kritizēt valsts varu (īpaši karaļa varu). Vēlāk Gustavs III arī atcēla Brīvības laikmetā pieņemtos valsts iekārtas grozījumus un 1789. gadā likumdošanā nostiprināja absolūtisma principu, koncentrējot varu monarha rokās. Šīs absolūtisma tendences bija galvenais iemesls sazvērestībai pret karali, kurš 1792. gadā tika nogalināts atentātā Stokholmā. Viņa dēls Gustavs IV Ādolfs (Gustav IV Adolf) tika 1809. gadā valsts apvērsuma rezultātā gāzts no troņa, un Gustava III brālis Kārlis XIII (Karl XIII) kļuva par valsts galvu. Izraudzītā troņmantnieka, prinča Kārļa Augusta (Karl August) pēkšņā nāve 1809. gadā radīja satraukumu par karaliskās dinastijas (un izpildvaras formālās galvas) nākotni, tādēļ 21.08.1810. Erebrū sapulcētais Riksdāgs ievēlēja Francijas imperatora Napoleona I maršalu Žanu-Batistu Bernadotu (Jean-Baptiste Bernadotte) par Zviedrijas jauno troņmantnieku un nostiprināja jaunizveidotās Bernadotu dinastijas lomu īpašā pamatlikumā, Troņmantošanas kārtībā.

Lai mazinātu karaļa lomu politikā, 1809. gadā Riksdāgs pieņēma jaunu Valsts iekārtas aktu, kas garantēja ne tikai preses un vārda brīvību, bet arī ieviesa striktu varas dalīšanas principu. Varas dalīšanas princips ierobežoja karaļa varu, nosakot, ka tā rokās ir izpildvara un ekskluzīva likumdevējvara pār ekonomisko un administratīvo likumdošanu, bet pārējos jautājumos karalis bija spiests dalīt likumdevējvaru ar Riksdāgu. Tika noteikts, ka karalis, īstenojot savu varu, uzklausa valdības jeb Valsts padomes (statsrådet) padomus un sniegto informāciju, kā arī, ka Valsts padomes locekļi (statsråd) ir juridiski atbildīgi par karalim sniegtajiem padomiem Riksdāga priekšā, kurš varēja ierosināt valsts tiesas procesu (riksrätten), ja Riksdāga Konstitūcijas komisija (konstitutionsutskottet) konstatēja Valsts padomes locekļa darbībā nelikumības vai antikonstitucionālu darbību. Tiesu vara tika nodalīta no izpildvaras, un par augstāko instanci tika noteikta Augstākā tiesa.

1810. gadā pieņemtie Preses brīvības noteikumi noteica informācijas atklātības principu un preses brīvību. Lai arī noteikumi tika reformēti jau 1812. gadā, tie bija spēkā līdz pat 1949. gadam, kad Riksdāgs pieņēma jaunos Preses brīvības noteikumus, kuri ne tikai nostiprināja preses brīvību un informācijas atklātības principus, bet arī lika pamatus vēlāk pieņemtajai likumdošanai par naida kurināšanu un noteica tiesības jebkuram, tajā skaitā sabiedriskajā sektorā strādājošajiem, sniegt informāciju masu medijiem. Tieši tā saucamā “ziņošanas brīvība” (meddelarfriheten) valsts un pašvaldību institūcijās un pārvaldē strādājošajiem paredz likuma aizsardzību, aizliedzot augstākstāvošajiem izmeklēt vai sodīt tos padotos, kuri ir snieguši informāciju masu medijiem.

Lai arī 1809. gadā pieņemtais Valsts iekārtas akts bija spēkā līdz pat 1974. gadam, šajā periodā notika pakāpeniska konstitucionālās prakses maiņa, samazinot varas dalīšanas principa nozīmi. Kā īpaši svarīgas reformas ir jāizceļ valdības birokrātijas specializācija un ministriju izveide 1840. gadā, premjerministra institūta (statsministersämbetet) nodibināšana 1876. gadā un pakāpeniskā valdības ministru lomas nostiprināšanās, mazinot karaļa un viņa galma ietekmi politikā. 1865. gadā Riksdāgs pieņēma tā saukto pārstāvniecības reformu (representationsreformen), kas noteica pāreju no kārtu parlamenta, kas sastāvēja no četrām palātām (kur aristokrātijas, garīdzniecības, pilsētas buržuāzijas un zemnieku kārtai bija katrai sava palāta), uz vēlētu bikamerālu Riksdāgu, kurš sastāvēja no Otrās palātas jeb apakšnama, kurš tika vēlēts tiešās vēlēšanās, un Pirmās palātas jeb augšnama, kurš sastāvēja no landstingu (landsting, vēlēta reģionāla sapulce) vēlētiem priekšstāvjiem. Ņemot vērā to, ka izpildvarai bija nepieciešams saņemt atbalstu no Riksdāga svarīgu lēmumu pieņemšanā, pamazām nostiprinājās arī parlamentārisma princips valsts iekārtā. Lai arī toreizējais karalis Gustavs V (Gustav V) vēl centās nesekmīgi ietekmēt politiku, parlamentārisma princips tiek uzskatīts par pilnībā nostiprinātu jau 1917. gadā, kad pretrunā ar karaļa gribu liberāļi pēc Riksdāga Otrās palātas vēlēšanām izveidoja koalīcijas vairākuma valdību ar sociāldemokrātiem. Šī valdība savukārt panāca likuma par vispārējām un vienlīdzīgām vēlēšanu tiesībām gan vīriešiem, gan sievietēm pieņemšanu Riksdāgā 24.05.1919.

Ņemot vērā, ka laika gaitā izveidojusies konstitucionālā prakse, tā sauktā “dzīvā konstitūcija” (levande författning), bija vismaz daļēji pretrunā ar 1809. gada Valsts iekārtas aktu, 1954. gadā Riksdāgs izraudzīja speciālu parlamentāro Konstitūcijas izmeklēšanas komiteju (Författningsutredning), kuras galvenais uzdevums bija veidot jaunu un modernu konstitūciju. Lai arī komiteja 1963. gadā piedāvāja jaunas konstitūcijas uzmetumu, jautājums par vēlēšanu sistēmu un Riksdāga palātu sistēmu nebija atrisināts. Iepriekšējās komitejas darbu turpināja Pamatlikuma sagatavošanas komiteja (Grundlagsberedningen), kura panāca vienošanos par pāreju no divpalātu uz vienpalātas Riksdāgu (šī reforma tika īstenota jau 1969. gadā) par to, ka jaunās konstitūcijas pamatos būs tautas suverenitātes princips un ka parlamentārisma princips jānostiprina rakstītajā konstitūcijā, un par proporcionālās pārstāvniecības principu īstenošanu vēlēšanu sistēmā. Viens no strīdīgākajiem jautājumiem bija par monarha lomu, tajā skaitā arī valdības izveides procesā. 20.08.1971. Zviedrijas kūrortā Tūrekovā tika panākts kompromiss, kurš paredzēja, ka monarhs (karalis vai karaliene) arī turpmāk būs valsts galva un ka monarham būs tikai ceremoniāla loma. Tā sauktais Tūrekovas kompromiss arī paredzēja, ka Riksdāga priekšsēdētājs pārņēma monarha lomu valdības veidošanas procesos, kas nozīmēja, ka monarhs pilnībā zaudēja jebkuru iespēju ietekmēt politiku. Pēdējo piecdesmit gadu laikā, jebkuri, pat šķietami valsts galvas mēģinājumi ietekmēt politiku vai politiskas dabas izteikumi ir saņēmuši bargu kritiku un ir tikuši uzskatīti par esošiem pretrunā ar Tūrekovas kompromisa būtību.

Pēc 1974. gada konstitucionālās reformas, kuras rezultātā tika pieņemts pilnīgi jauns Valsts iekārtas likums, Zviedrijas pamatlikumi ir piedzīvojuši salīdzinoši maz reformu. Kā simboliski svarīgus var izcelt 1980. gada grozījumus Troņmantošanas kārtībā, kuri noteica pāreju no agnātiskās mantošanas kārtības (monarha vecākais dēls manto troni) uz pilnīgi vienlīdzīgo kognātisko kārtību, kura nosaka, ka monarha vecākais bērns manto troni. Cilvēktiesību ziņā nozīmīga ir Izteiksmes brīvības pamatlikuma pieņemšana 1991. gadā, un šī likuma mērķis ir noteikt un modernizēt izteiksmes brīvības izpratni laikmetā, kuru raksturo pāreja no preses dominances uz plurālu mediju ainavu, kur prese funkcionē paralēli radio, televīzijai, kino, internetam, utt. Pēdējā laikā nozīmīgākā konstitucionālā reforma tika īstenota 2011. gadā. Daļēji šī reforma bija tīri redakcionāla ar mērķi padarīt Valsts iekārtas akta valodu mūsdienīgāku un dzimumneitrālu un paša akta struktūru pārskatāmāku. Tomēr valsts iekārta tika arī būtiski reformēta, piemēram, nosakot skaidrāku vietējo un reģionālo pašvaldību lomu, nostiprinot tiesu neatkarību un paplašinot indivīda tiesību aizsardzību. Jāizceļ arī divi īpaši jauninājumi: pirmkārt, tika konstatēts, ka Zviedrija ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts un ka Riksdāgs var deleģēt lēmējtiesības ES jautājumos, kas neskar Zviedrijas valsts iekārtas principus, ja paredzētā deleģēšana neapdraud pastāvošo indivīda pamattiesību un pamatbrīvību regulējumu. Otrkārt, tika būtiski nostiprināta Riksdāga konstitucionālā pozīcija attiecībā uz valdību. Reforma noteica, ka pēc vēlēšanām Riksdāgs balso par uzticību pie varas esošajam premjerministram (statsminister). Ņemot vērā, ka Zviedrija kopš 1974. gada piemēro negatīvā parlamentārisma principu, kurš nosaka, ka valdība var atrasties pie varas tikmēr, kamēr Riksdāga vairākums tai nav izteicis neuzticību, šis jauninājums iegrožo valdības iespējas turpināt atrasties pie varas pēc vēlēšanām, tomēr tas neskar paša negatīvā parlamentārisma kodolu. Grozījumi nosaka arī, ka Riksdāga konstitucionālajai komisijai ir tiesības saņemt jebkuru dokumentu, lai tā varētu īstenot parlamentāro pārraudzības un kontroles funkciju attiecībā pret valdību.

Lai arī Zviedrijas konstitūcija ir īpatna tādēļ, ka tā sastāv no četriem pamatlikumiem un viena konstitucionāli svarīga dokumenta (Riksdāga kārtības), vissvarīgākais dokuments šo pamatlikumu vidū tomēr ir Valsts iekārtas akts, jo tas nosaka valsts iekārtu, specifiski nosakot vissvarīgākās valsts institūciju funkcijas un pienākumus. Valsts kompetence ir sadalīta starp Riksdāgu (Valsts iekārtas akta 3. un 4. nodaļa), valsts galvu (5. nodaļa), valdību (6. un 7. nodaļa), tiesu varu (11. nodaļa), valsts pārvaldi (12. nodaļa) un vietējām pašvaldībām (14. nodaļa).

Vienpalātas Riksdāgs ir vissvarīgākā pilsoņu vēlētā institūcija, ievēlēta brīvās, tiešās, vispārīgās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, kurās var piedalīties jebkurš Zviedrijas pilsonis, kas sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu; vēlēšanās katram pilsonim ir tiesības nodot tikai vienu balsi, t. i., īpaši atbalstīt viena kandidāta ievēlēšanu (3. nodaļas 1., 4. un 8. pants). Riksdāgs sastāv no 349 deputātiem, kuri ir ievēlēti uz četriem gadiem no partiju sarakstiem; 310 ir tā saucamie pastāvīgie mandāti, kuri tiek sadalīti 29 vēlēšanu apgabalos, un 39 mandāti tiek sadalīti pēc vēlēšanām, lai proporcionālāk atspoguļotu par partijām nodoto balsu samēru. Salīdzinošā perspektīvā raugoties, Zviedrijas Riksdāgs ir viens no pasaules ietekmīgākajiem parlamentiem, jo tā rokās ir gan likumdevējvara un jebkuram Riksdāga deputātam ir tiesības ierosināt likumu un pieteikt jebkuru jautājumu izskatīšanai Riksdāgā. Riksdāgs pieņem lēmumus par nodokļiem un nodevām, kā arī pēc valdības priekšlikuma pieņem valsts budžetu. Lai arī valsts budžeta pieņemšana citās valstīs nereti tiek saistīta ar parlamenta uzticību valdībai, pēdējo desmit gadu laikā Riksdāga vairākums ir dažas reizes pieņēmis opozīcijas piedāvāto budžeta projektu, kas nozīmē, ka mazākuma valdība ir bijusi spiesta īstenot opozīcijas sastādītu budžetu. Tikpat nozīmīga loma Riksdāgam ir, saskaņā ar negatīvā parlamentārisma principu, pēc katrām vēlēšanām veicot uzticības balsojumu valdībai, jo tikai tā valdība, kura nav saņēmusi absolūtā vairākuma (tas ir vismaz 175) deputātu neuzticību, var turpināt pildīt savus pienākumus. Riksdāgs īsteno pārraudzību un kontroli pār izpildvaru (valdību un valsts pārvaldi) ar Riksdāga konstitucionālo komisiju, kurai ir tiesības izmeklēt jebkura ministra pienākuma pildīšanas konstitucionalitāti un likumību. Saskaņā ar Valsts iekārtas akta 13. nodaļas 3. pantu konstitucionālā komisija var ierosināt apsūdzību pret ministru, ja komisija ir nākusi pie slēdziena, ka ministrs ir rupji pārkāpis vai neievērojis likumus savu pienākumu pildīšanas brīdī; tādā gadījumā Augstākā tiesa izskata šādu lietu un spriež par pienākošos sodu (jāpiezīmē, ka šajā pantā noteiktā procedūra līdz šim nav pielietota). Riksdāgs var arī izteikt neuzticību atsevišķam ministram, ja to ierosina vismaz desmitā daļa Riksdāga deputātu. Riksdāga deputātiem ir tiesības veikt interpelāciju (pieprasījumu) un uzdot jautājumus ministriem, kas ir saistīti ar ministra darbības jomu. Riksdāgs arī izrauga vienu vai vairākus tiesībsargus (ombudsman), kuri pārrauga, kā publiskā pārvalde piemēro likumus un citus normatīvos aktus savā darbībā, un jebkurai iestādei, tajās skaitā arī tiesām, ir jāsniedz atbildes uz jebkuru tiesībsargu pieprasījumu. Riksdāgs ievēl arī vienu vai vairākus valsts revizorus (riksrevisorer), kuri vada Valsts revīziju (riksrevisionen), kura kontrolē valsts pārvaldes darbības efektivitāti, un jebkurai valsts iestādei ir pienākums sniegt Valsts revīzijas pieprasīto informāciju. Valsts iekārtas akts arī nosaka kārtību, kas stājas spēkā, ja valsts ir vai nu karastāvoklī, vai pastāvs risks, ka izcelsies karš. Tādos gadījumos Riksdāgs deleģē savu varu īpašai Kara padomei (krigsdelegationen), kura sastāv no Riksdāga priekšsēdētāja un piecdesmit Riksdāga deputātiem. Tikai Riksdāgam ir tiesības pasludināt karu. Riksdāgs ievēl valsts priekšstāvi (riksföreståndare) un viņa vietnieku gadījumā, ja valsts galva ir mirusi un troņmantnieks nav sasniedzis pilngadību, vai ja visa karaliskā ģimene ir mirusi vai gājusi bojā.

Valsts iekārtas akta 5. nodaļa nosaka valsts galvas pienākumus, kuri principā ir vienīgi ceremoniāla rakstura, piemēram, atklāt Riksdāga sesijas, vadīt īpašas kabineta sēdes (konseljer) vai Ārlietu padomes (utrikesnämnden) sēdes. Lai arī valsts galva Valsts iekārtas aktā ir pieminēta 21 reizi, pamatlikums ir teju vai izvairīgi formulēts attiecībā uz valsts galvas uzdevumiem, ko iespējams precīzāk var aprakstīt kā Zviedrijas valsts simbolisko pārstāvēšanu gan Zviedrijā, gan ārvalstīs. Kopš 15.09.1973. valsts galvas pienākumus veic karalis Kārlis XVI Gustavs (Carl XVI Gustaf), un viņa troņmantniece ir kroņprincese Viktorija (Victoria).

Saskaņā ar Valsts iekārtas akta 1. nodaļas 6. pantu “valdība vada valsti” un “tā atbild Riksdāga priekšā”, kas nozīmē, ka izpildvara pieder valdībai, kura sastāv no premjerministra (statsminister) un ministriem (statsråd), kuri nedrīkst ieņemt nekādu citu apmaksātu amatu, kas nozīmē, ka Riksdāga deputātam kļūstot par ministru ir jānoliek deputāta mandāts. Jaunas valdības veidošanā īpaša loma ir Riksdāga priekšsēdētājam, kurš pēc sarunām ar Riksdāgā pārstāvētajām partijām nominē premjerministra kandidātu, kurš tiek apstiprināts īpašā balsojumā, ja vairāk nekā puse no Riksdāga deputātu skaita nebalso pret viņa kandidatūru. Ja Riksdāgs apstiprina premjerministru, tad tam ir jāpaziņo pārējie valdības ministri Riksdāgam, cik ātri tas vien ir iespējams. Valdība uzsāk savu pienākumu pildīšanu tikai pēc īpašas kabineta sēdes, kuru vada valsts galva (konselj). Zviedrijas modernajā vēsturē kopš parlamentārisma principa nostiprināšanās ļoti reti ir bijusi vienas politiskās partijas vairākuma valdība, kas nozīmē, ka lielākoties pie varas ir bijusi vai nu vienas partijas mazākuma valdība, vai vairāku partiju koalīcijas vairākuma vai mazākuma valdība. Ņemot vērā iepriekš minēto negatīvā parlamentārisma principu, ka valdība uzākt savu pienākumu pildīšanu tikai tad, ja Riksdāga vairākums vismaz tolerē (nebalso pret) valdību, līdzīgi citām skandināvu valstīm, bet pretstatā vairākumam Eiropas valstu, Zviedrijā ir bijis daudz mazākuma valdību, kuras ir bijušas visai stabilas. Laika posmā no 1945. līdz 2019. gadam Zviedrijā bija 31 valdība, kas nozīmē, ka to pastāvēšanas ilgums bija ap 28,5 mēneši – viens no ilgākajiem Eiropā. Kopš 2010. gada, kad Riksdāgā tika ievēlēta radikāli labējā Zviedrijas demokrātu partija (Sverigdemokraterna), partiju sadarbības modelis ir destabilizējies, kas ietekmē arī valdības stabilitāti. Tomēr kopš 2014. gada pie varas ir bijušas sociāldemokrātisku premjerministru vadītas mazākuma valdības, un līdz 2021. gadam šīs bija Zviedrijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (Sveriges Socialdemokratiska arbetarpertiet) un Vides partijas (Miljöpartiet) mazākuma koalīcijas valdības (pēc tam tikai sociāldemokrātu mazākuma valdība). Valdībai darbā palīdz Valdības kanceleja (regeringskansliet), kura ir iedalīta dažādās nozaru ministrijās (departement), kas sagatavo lēmumprojektus saskaņā ar Valsts iekārtas akta 7. nodaļas 2. pantā stipulēto konsultācijas procedūru (remissförfarande), kas nosaka, ka lēmumu sagatavošanas stadijā ir jāsaņem gan informācija, gan viedoklis no visām skartajām ministrijām un valsts iestādēm vai pašvaldībām. Zviedrijā valdība pieņem visus lēmumus kolektīvi valdības sanāksmēs, kuru priekšsēdētājs ir premjerministrs. Ministri ir atbildīgi par to atbildībā noteikto nozari un nozares ministriju (kuras ministri vada kā to formālie priekšnieki). Valdība kolektīvi vada valsts pārvaldes iestādes ar likumu, noteikumu un citu politikas instrumentu palīdzību, piemēram, budžetu un to konkretizējošajām “regulējošajām vēstulēm” (regleringsbrev), kurās valsts pārvaldes iestādes saņem konkretizētu informāciju par to, kādiem uzdevumiem pēc valdības gribas tiktu novirzīts piešķirtais budžeta apjoms. Valdība var arī vadīt pārvaldi ar pārvaldes iestāžu direktoru izraudzīšanu un dialogu ar iestādēm. Ir svarīgi tomēr izcelt, ka ministri saskaņā ar Valsts iekārtas akta 12. nodaļas 2. pantu nedrīkst iejaukties savas ministrijas pakļautībā esošās iestādes lēmuma pieņemšanā atsevišķās lietās. Citiem vārdiem, Zviedrijā (tāpat kā Somijā) valda aizliegums pret ministra tiešo vadību (förbud mot ministerstyre), kas padara Zviedrijas publisko pārvaldi institucionāli autonomu no politikas, un šis Zviedrijā un Somijā valdošais administratīvais duālisms – strikts politikas un politiskās pārvaldes (t. i., ministriju) nošķīrums no autonomajām valsts pārvaldes iestādēm (förvaltningsmyndigheter) – ir unikāls visā pasaulē. Lai arī aizliegums padara valsts pārvaldi par smagnēju un grūti vadāmu, šis princips tiek uzskatīts par ļoti svarīgu, lai nosargātu likuma varas un tiesiskas valsts pamatprincipus.

Līdzīgi kā citās demokrātiskās valstīs Zviedrijā saskaņā ar Valsts iekārtas akta 11. nodaļas 3. pantu, tiesu spriež tikai tiesas, un to vara ir neatkarīga no likumdevējvaras un izpildvaras. Valdība drīkst iecelt tiesnešus vienīgi uz objektīva pamata (piemēram, tiesnešu kandidātu formālo nopelnu pamata). Zviedrijā eksistē nošķīrums starp tā saucamajām parastajām tiesām (t. i., novada, apgabala un Augstākās tiesas) un administratīvajām tiesām (novada, apgabala un Augstākās administratīvās tiesas). Salīdzinot ar citām valstīm, piemēram, Amerikas Savienotajām Valstīm, kur indivīdiem ir tiesības vērsties tiesā, ja indivīds uzskata, ka kāda no likuma vai citu normatīvo aktu normām ir pretrunā ar indivīda cilvēktiesībām vai konstitūciju (angliski šo procedūru apzīmē ar terminu judicial review), Zviedrijā, kur valda parlamentārās suverenitātes princips, šādas iespējas ir ierobežotas un maz izmantotas. Saskaņā ar Valsts iekārtas akta 11. nodaļas 14. pantu, ja tiesas konstatē, ka kāda norma ir pretrunā ar pamatlikumu vai citu juridiskajā sistēmā augstāku normu (piemēram, ES līgumu normu), to nedrīkst piemērot, bet šī panta otrajā daļā pamatlikums atgādina, ka, spriežot tiesu, īpaši jāciena principi, ka “Riksdāgs ir tautas augstākais priekšstāvis” un ka “pamatlikums stāv pāri likumam”. Tomēr tiesu vara ir iesaistīta likumu konstitucionalitātes un likumības vērtēšanā ex ante (t. i., pirms likuma pieņemšanas), jo pieredzējuši tiesneši (parasti Augstākās tiesas un Augstākās administratīvās tiesas esošie vai bijušie locekļi) tiek izraudzīti darbam Likuma padomē (lagrådet), kura sniedz savu vērtējumu par likumprojektu pēc valdības vai Riksdāga pieprasījuma. Lai arī valdībai nav jāņem vērā Likuma padomes vērtējums un tai arī nav obligāti jāpieprasa Likuma padomes vērtējums, valdībai ir jāsniedz paskaidrojums Riksdāgam, kāpēc likumprojekts netika nodots Likuma padomes vērtēšanai.

Lai arī Zviedrija ir unitāra valsts, vietējās pašpārvaldes princips ir stingri iesakņojies, un Valsts iekārtas akta 14. nodaļas 2. pants sniedz vietējām pašvaldībām plašas pilnvaras. Tās var lemt par jebkuriem vietējās un reģionālās nozīmes jautājumiem. Savu kompetenču pildīšanai pašvaldības ievāc nodokļus no tās iedzīvotājiem, un pašvaldības pašas var noteikt nodokļa likmi. Pašvaldībām ir arī jāpilda likumā noteiktās funkcijas, un tām ir jāpiedalās citu vietējo pašvaldību finansējuma izlīdzināšanā. Pašvaldības pieņem lēmumus uz četriem gadiem vēlētās pašvaldību sapulcēs, kuru vēlēšanās var piedalīties arī citu ES dalībvalstu pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Zviedrijā. Raugoties salīdzinošā perspektīvā zviedru pašvaldību sistēmu raksturo augsta mēra decentralizācija, un vietējām pašvaldībām (kommunerna) ir liela ietekme Zviedrijas labklājības sistēmas funkcionēšanā, jo tās atbild ne tikai par vietējām skolām, bet arī par sociālo palīdzību un vecāku ļaužu aprūpi, kamēr reģionālās pašvaldības (regionerna) atbild par veselības aprūpi, reģionālo attīstību un vietējo transporta sistēmu.