AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2022. gada 31. martā
Silvija Kristapsone

sadarbības ekonomika

(angļu collaborative economy, vācu kollaborativen Wirtschaft, franču d'économie collaborative, krievu cовместная экономика), arī koplietošanas jeb dalīšanās ekonomika
ekonomisks modelis, kurā patērētāji izmanto jaunas tehnoloģijas, lai nodrošinātu, pirktu, pārdotu, dalītos vai īrētu preces un pakalpojumus

Saistītie šķirkļi

  • sociālā ekonomika

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Īss kopsavilkums
  • 3.
    Koncepcijas izveidošanas cēloņi
  • 4.
    Koncepcijas skaidrojums, sastāvelementi
  • 5.
    Īsa vēsture
  • 6.
    Koncepcijas pretrunas
  • 7.
    Koncepcijas ietekme uz sociālo un saimniecisko vidi
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Īss kopsavilkums
  • 3.
    Koncepcijas izveidošanas cēloņi
  • 4.
    Koncepcijas skaidrojums, sastāvelementi
  • 5.
    Īsa vēsture
  • 6.
    Koncepcijas pretrunas
  • 7.
    Koncepcijas ietekme uz sociālo un saimniecisko vidi

Tā kā vienmēr parādās jauni tirgi, sadarbības ekonomika nepārtraukti attīstās un veicina ilgtspējīgu un atbildīgu patēriņu. Sadarbības ekonomika ir sociāli ekonomiskā sistēma, kuras pamatā ir resursu koplietošana. Tā ietver dažādu cilvēku un organizāciju kopīgu preču un pakalpojumu radīšanu, ražošanu, izplatīšanu, tirdzniecību un patēriņu. Sadarbības ekonomikas pamatā ir uzņēmums vai grupa, kas darbojas kā starpnieks, lai veicinātu patērētāju spēju paļauties vienam uz otru.

Īss kopsavilkums

Sadarbības ekonomikas sistēmām ir dažādi veidi, lai sniegtu privātpersonām, korporācijām, bezpeļņas organizācijām un valdībai informāciju, kas ļauj izplatīt, koplietot un atkārtoti izmantot preču un pakalpojumu lieko jaudu, galvenokārt izmantojot informācijas tehnoloģijas (īpaši digitālās platformas). Sadarbības ekonomiku raksturo apakšsistēmu šādi veidi:

1) patēriņš, kas saistīts ar sadarbību (lietotāji tirgo preces un pakalpojumus digitālās platformās, kurās ir plašs preču klāsts, ko var iegādāties vai veikt ar tiem maiņas darījumus);

2) atvērtas zināšanas (bezpeļņas platformas koplieto informāciju, kas nav aizsargāta ar autortiesībām un kurai jebkurā laikā var piekļūt ikviens);

3) ražošana sadarbībā (virtuālās vai fiziskās telpās cilvēki strādā kopā, lai palīdzētu pārvaldīt projektus, produktus un pakalpojumus, jo īpaši projektēšanas un inženierijas jomā);

4) sadarbības finansējums (tas ietver sociālos aizdevumus, uzkrājumus, ziedojumus, mikroaizdevumus, kolektīvo finansējumu un jo īpaši kopfinansējumu, kas balstās uz cilvēku finansiāliem ieguldījumiem un bieži tiek izmantots mūzikas, mākslas un citām kultūras iniciatīvām).

Sadarbības ekonomikā piedalās plašs dalībnieku loks. Tas ietver individuālos lietotājus, peļņas gūšanas uzņēmumus, sociālos uzņēmumus vai kooperatīvus, digitālās platformas uzņēmumus, vietējās kopienas, bezpeļņas uzņēmumus un publisko sektoru vai valdību.

Koncepcijas izveidošanas cēloņi

Sadarbības ekonomikas aizsākums saistīts ar 20. gs. pēdējā trīsdesmitgadē pasaulē aktualizēto jautājumu par sabiedrības un ekonomikas attīstību 21. gs., formulējot ilgtspējīgas attīstības mērķus. Kopš Lielās lejupslīdes (Great Recession, 2007‒2009), izmantojot sociālās tehnoloģijas un no patērētāju viedokļa motivēto ilgtspējību, ekonomiskos (naudas un laika) ieguvumus, aktivitāšu baudīšanu un argumentus, ka kopīgs patēriņš samazina izdevumus, ņemot vērā vides un sociālās problēmas (piemēram, cīņu pret atkritumiem un pārprodukciju), sadarbības ekonomikas koncepcija kļuvusi par praktisku ekonomikas apakšvirzienu.

Koncepcijas skaidrojums, sastāvelementi

Sadarbības ekonomika balstīta uz pakalpojumu, resursu, preču, laika, zināšanu un prasmju apvienošanu un apmaiņu. Pēdējā desmitgadē notiek spēcīga paplašināšanās, sadarbības ekonomika dod priekšroku horizontālām jeb vienādrangu organizācijām un struktūrām, nevis vertikālām un hierarhiskām. Tam ir ekonomiski stūrakmeņi, piemēram, izdevumu samazināšana un starpnieku ierobežošana vai likvidēšana. Tomēr tas lielā mērā balstās uz sociālajām un ekoloģiskajām vērtībām, kā arī uz pārliecību, ka preču un pakalpojumu lietošana ir svarīgāka par īpašumtiesībām.

Sadarbības ekonomikas aktivitātes var iedalīt četrās plašās kategorijās: preču recirkulācija, palielināta ilglietojuma līdzekļu izmantošana, pakalpojumu apmaiņa un ražošanas līdzekļu koplietošana.

Sadarbības ekonomikas straujā attīstība ir tieši saistīta ar interneta un tehnoloģiju attīstību, ļaujot izveidot tīklus un kopienas, izmantojot speciālas platformas un lietotnes. Lai sadarbības ekonomika sasniegtu sabiedrības izvirzītos mērķus, tās regulēšanā jāievēro noteikti principi, ko izstrādājis Pasaules Ekonomikas forums (World Economic Forum, WEF).

Īsa vēsture

1978. gadā publicētajā Markusa Felsona (Marcus Felson) un Džo Speita (Joe Spaeth) rakstā “Sabiedrības struktūra un sadarbības patēriņš” (Community Structure and Collaborative Consumption) ieviests termins “sadarbības  ekonomika”. Tomēr šī termina biežāks lietojums ekonomikas analīzes pētījumos un publiskajā telpā aizsācies tā saucamās Lielās lejupslīdes laikā (Lielā lejupslīde bija izteiktas vispārējas lejupslīdes (recesijas) periods, kas tika novērots nacionālajās ekonomikās visā pasaulē no 2007. līdz 2009. gadam), izmantojot sociālās tehnoloģijas un meklējot risinājumus, kā civilizācijas attīstību salāgot ar globālo iedzīvotāju skaita pieaugumu un resursu izsīkšanu. 21. gs. pirmais šo terminu lietojis Lorenss Lesigs (Lawrence Lessig) 2008. gadā. Lielā lejupslīde izraisīja darbavietu zaudēšanu, un nomāktā darba tirgus dēļ, kurā cilvēki cenšas aizpildīt robus savos ienākumos, radoši pelnot ar savām lietām un darbu, daudzos gadījumos cilvēki pievienojās sadarbības ekonomikai, atverot savas mājas un automašīnas pilnīgi svešiem cilvēkiem. Gandrīz visos gadījumos galvenais faktors, kas piespieda cilvēkus tā rīkoties, bija nauda, nevis uzticēšanās. Prakse rāda, ka tas, kas sākumā bija tikai pagaidu pasākums, kļuvis par patstāvīgu ekonomikas modeli.

Koncepcijas pretrunas

Pastāv konceptuāls un semantisks apjukums, ko izraisa daudzie interneta koplietošanas aspekti, kas rada diskusijas par sadarbības ekonomikas robežām un darbības jomu, kā arī par sadarbības ekonomikas definīciju. Termins “sadarbības ekonomika” bieži tiek lietots neviennozīmīgi, un tas var ietvert dažādas pazīmes. Piemēram, tā tiek uztverta kā vienādu rangu modelis, dažkārt tā tiek definēta kā fenomens, kas saistīts ar uzņēmumu savstarpēju sadarbību. Sadarbības ekonomiku var saprast kā tādu, kas ietver darījumus ar pastāvīgu resursa īpašumtiesību nodošanu, piemēram, pārdošanu. Savukārt citos gadījumos darījumi ar īpašumtiesību nodošanu netiek uzskatīti par sadarbības ekonomiku. Viena sadarbības ekonomikas definīcija, kas izstrādāta, lai integrētu esošās izpratnes un definīcijas, pamatojoties uz sistemātisku pārskatu, ir šāda: sadarbības ekonomika ir ar informācijas tehnoloģijām atvieglots vienādranga modelis nepietiekami izmantotu preču un pakalpojumu jaudas komerciālai vai nekomerciālai koplietošanai, izmantojot starpnieku bez īpašumtiesību nodošanas. Sadarbības ekonomika tiek saukta arī par koplietošanas ekonomiku, piekļuves ekonomiku, pūļa kapitālismu, uz kopienu balstītu ekonomiku, vienādranga ekonomiku, platformu ekonomika, īres ekonomika un ekonomiku pēc pieprasījuma. Diskusijas par šo jēdzienu lietošanu konkrētās ekonomikas formas apzīmēšanai joprojām turpinās. Piemēram, apspriežot tādu bezpeļņas uzņēmumu kā “Uber” un “Airbnb” darbību ekonomikas sektorā, daži zinātnieki ir ierosinājuši terminu “platformas ekonomika”, savukārt atvērtās pirmkoda programmatūras lietošanas platformas, kad visi darbojas tikai savās interesēs, iztērē kopīgos resursus, kas nepieciešami pašu darba kvalitātes nodrošināšanai, dēvēt šādi: uz koplietošanu balstīta vienādranga (peer to peer) ražošana.

Koncepcijas ietekme uz sociālo un saimniecisko vidi

Pateicoties digitalizācijai, uzņēmumi daudzās sadarbības ekonomikas nozarēs ir attīstījušies visā pasaulē, jo īpaši tādās jomās kā izmitināšana, transports, pārtika, lietoti priekšmeti, apģērbi. Sadarbības ekonomikai ir vairākas priekšrocības.

1. Negatīvās ietekmes uz vidi samazināšana, samazinot saražojamo preču daudzumu, samazinot nozares piesārņojumu.

2. Patērētāju izmaksu samazināšana, aizņemoties un pārstrādājot preces, kā arī patērētāju piekļuve precēm, ko citādi tie nevar atļauties iegādāties vai nav ieinteresēti lietot ilgtermiņā.

3. Jaunu darbavietu radīšana. Palielināta darba laika un algu elastība neatkarīgiem koplietošanas ekonomikas līgumslēdzējiem, elastīgs un ērts darba laiks, zemi šķēršļi ienākšanai ekonomikā, senioru procentuālā īpatsvara darbaspēkā pieaugums.

4. Paaugstināta līdzdalības demokrātija.

5. Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas modeļu paātrināšana.

6. Paaugstināta pakalpojumu kvalitāte.

7. Maksimāls ieguvums pārdevējiem un pircējiem: iespēja lietotājiem uzlabot dzīves līmeni, novēršot īpašumtiesību emocionālo, fizisko un sociālo slogu.

8. Vides ieguvums. Piekļuves ekonomija ļauj atkārtoti izmantot jau esošās preces.

9. Monopolu sagraušana. Sadarbības ekonomikas paplašināšanās radījusi arī vairāku problēmu risinājumu. Lielās lejupslīdes laikā darbavietu zaudēšana palielināja vēlmi pēc pagaidu darba, kas ir izplatīta koplietošanas ekonomikā, tomēr darba ņēmējs kļūst zaudētājs, jo darbiniekiem trūkst aizsardzības, kas raksturīga tradicionālajā ekonomikā. Pastāv arī bažas, ka sadarbības ekonomikā tiešsaistē pievienojas miljoniem jaunu darbinieku no valstīm ar zemiem ienākumiem.Turpinās diskusijas par darbinieku statusu koplietošanas ekonomikā ‒ vai tie būtu jāuzskata par neatkarīgiem darbuzņēmējiem vai uzņēmumu darbiniekiem.

Koplietošanas ekonomikai augot, visu līmeņu valdības atkārtoti izvērtē, kā pielāgot savas regulējošās shēmas, izveidot pareizo atbalsta sistēmu, kuras pamatā ir vairāki svarīgi pamatprincipi.

Saistītie šķirkļi

  • sociālā ekonomika

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • A European agenda for the collaborative economy
  • European Commission, Communication from the commission to the European Parliament, the council, the European economic and social committee and the committee of the regions. A European agenda for the collaborative economy. COM/2016/0356 final
  • Jemielniak, D. and A. Przegalińska, Collaborative Society, Cambridge, MIT Press, 2020. European Commission, ‘Commission (Eurostat) publishes first statistics on short-stay accommodation booked via collaborative economy platforms’, 29.06.2021.
  • World Economic Forum, Collaboration in Cities: From Sharing to 'Sharing Economy, World Economic Forum, 2017

Ieteicamā literatūra

  • Hamari, J., Sjöklint, M. and A. Ukkonen, ‘The Sharing Economy: Why People Participate in Collaborative Consumption’, Journal of the Association for Information Science and Technology, vol. 67, vol. 9, 2016, pp. 2047–2059.
  • Laurell, C. and C. Sandström, ‘The sharing economy in social media: Analyzing tensions between market and non-market logics’, Technological Forecasting and Social Change, vol. 125, 2017, pp. 58–65.
  • Schlagwein, D., Schoder, D. and K. Spindeldreher, ‘Consolidated, systemic conceptualization, and definition of the "sharing economy"’, Journal of the Association for Information Science and Technology, vol. 71, no. 7, 2019, pp. 817–838.
  • Stephany, A., The Business of Sharing: Making it in the New Sharing Economy, Houndmills, New York, Palgrave Macmillan, 2015.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Sutherland, W. and M.H. Jarrahi, ‘The sharing economy and digital platforms: A review and research agenda’, International Journal of Information Management, vol. 43, 2018, pp. 328‒341.

Kristapsone S. "Sadarbības ekonomika". Nacionālā enciklopēdija. (skatīts 02.10.2023)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

Šobrīd enciklopēdijā ir 4061 šķirklis,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2023. © Tilde, izstrāde, 2023. © Orians Anvari, dizains, 2023. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana