Profesionālā un radošā darbība, nozīmīgākie darbi Starpkaru periodā – 20. gs. 20. gadu sākumā – pēc atgriešanās Rīgā E. Kraucs strādāja kā preses fotogrāfs izdevumos “Atpūta”, “Ilustrēts Žurnāls”, “Jaunākās Ziņas”, “Nedēļa” un citos, atzīmējot savas fotogrāfa karjeras desmitgadi 1934. gadā. E. Kraucs turpināja savu fotogrāfa darbu arī paralēli darbam kino, veidodams gan reportāžas, gan mākslas fotogrāfijas.
1929. gadā E. Kraucs sāk filmēt kinožurnālu “Pēdējā brīdī”; no 1930. gada tas pazīstams ar nosaukumu “Latvijas hronika”. E. Krauca kinožurnāli patika skatītājiem, jo papildu oficiālām norisēm tajos tika rādīti arī kultūras un izklaides notikumi, sadzīve, kā arī no daudzveidīgiem skatpunktiem, piemēram, no “putna lidojuma”, filmēti krāšņi un ekspresīvi dabas skati.
E. Kraucs pakāpeniski kļuva par vienīgo kino hronikas producentu 20. gs. 30. gadu Latvijā. Viņa filmētie materiāli par Latviju tika iekļauti arī ārvalstu, piemēram, vācu kinokompānijas UFA Film & TV Produktion GmbH, hronikās.
1930. gadā E. Kraucs nodibināja uzņēmumu “Ed. Kraucs” (zināma arī kā “Ed. Krautcs Filma”), kas pastāvēja līdz 1940. gada augustam. E. Kraucs bija savu hroniku scenāriju autors, režisors un operators, bet uzņēmuma administratīvajā darbā viņam palīdzēja brālis Jānis Kraucs.
1931. gada rudenī iznāca pirmā “Latvijas skaņu hronika”, kas bija ierakstīta ar amerikāņu uzņēmuma Fox Film aparatūru un atbalstu. No 1934. gada līdz 1940. gada jūnijam katru nedēļu iznāca “Latvijas skaņu hronika”, kas tika ierakstīta ar Edgara un Voldemāra Blumbergu būvēto skaņu aparatūru. Lielākoties šīs hronikas tika ieskaņotas studijā, pievienojot filmētajam attēlam mūziku un diktora tekstu, taču ir arī filmēšanas laikā veikti sinhroni skaņu ieraksti – vēsturisku personu runas, publiski priekšnesumi (piemēram, Dziesmu svētki), dažkārt arī ikdienišķu norišu (piemēram, cilvēki Liepājas pludmalē) meistarīgs audiofiksējums.
1934. gadā E. Kraucs bija viens no starptautiskā kopražojuma – spēlfilmas “Tautas dēls” (1934, filma nav saglabājusies) operatoriem. Mākslinieciskā ziņā izteiksmīgs un ar unikālu vēsturisku vērtību ir E. Krauca filmējums pilnmetrāžas skaņu filmai “Gauja” (1935, rež. Kristaps Linde) – liecība par Gaujas upes ekosistēmu no iztekas līdz jūrai un ar upi saistītās cilvēku darbības, kā arī pie Gaujas esošo apdzīvoto vietu dokumentējums.
1940./1941. gadā E. Kraucs bija viens no kinohronikas “Padomju Latvija” operatoriem, kā arī piedalījās pilnmetrāžas dokumentālās filmas “Pretim saulei” (1941) uzņemšanā. Filmā redzamie ziedošie augļu dārzi un zemes arāji pavasarī visticamāk ir tie kadri, kurus E. Kraucs uzņēma Latvijas starpkaru periodā.
Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā Latvijā E. Kraucs filmēja sižetus uzņēmuma Ostland Film GmbH kinožurnālam Ostland Woche. E. Krauca filmējumi izmantoti arī propagandas filmās “Latviešu tautas līdzdalība lielajā cīņā pret boļševismu” (1942) un “Sarkanā migla” (1942).
1944. gadā E. Kraucs kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju; pēc kara viņš strādāja Emigrācijas centrā Augsburgā. Apvienoto Nāciju Palīdzības un atjaunošanas administrācijas (United Nations Relief and Rehabilitation Administration, UNRRA) un Starptautiskās bēgļu organizācijas (International Refugee Organization, IRO) uzdevumā E. Kraucs fotogrāfijās un filmās dokumentēja bēgļu dzīvi pārvietoto personu nometnēs, bet mūsdienās daļa materiāla pazudusi.
1950. gadā E. Kraucs izceļoja uz ASV, dzīvoja Kolorādospringsā un līdz pensijai strādāja par optisko triku operatoru reklāmfilmu uzņēmumā Alexander Film (vēlāk uzņēmums nonāca CBS pārziņā un tika pārdēvēts par KKTV-11).
Pēc E. Krauca nāves viņa sieva Natālija Krauca nodeva E. Krauca arhīvu Stenforda Universitātes Hūvera institūtam.
