Jēdzienu “bibliotēka” mūsdienās galvenokārt lieto, lai apzīmētu kultūras un izglītības iestādi vai arī tās daļu jeb struktūrvienību, kas vāc, sistematizē, kataloģizē, bibliogrāfē un glabā kultūras mantojuma liecības (iespieddarbus, rokrakstus un citu veidu dokumentus) un kas nodrošina arī tās krājumā esošo materiālu un informācijas publisku pieejamību; kā arī šo jēdzienu lieto, lai apzīmētu ēku vai telpu, kurā atrodas šāda iestāde jeb kas paredzēta iestādes funkciju nodrošināšanai.

Lietvārds “bibliotēka” ir internacionālisms, kas ir aizgūts no latīņu valodas lietvārda bibliothēca un grieķu valodas lietvārda βιβλιοθήκη, bibliothēkē un kas ir veidojies kā saliktenis no lietvārdiem βιβλίον, biblion ‘grāmata’ un θήκη, thēkē ‘krātuve, noliktava’. Šo jēdzienu internacionāli plaši lieto no 16. gs. sākuma, lai apzīmētu grāmatu krājumu, kas parasti ir sistematizēts un paredzēts publiskai vai privātai lietošanai. Franču valodā kā sinonīmu ar līdzīgu nozīmi senāk – viduslaiku periodā – lietoja jēdzienu librairie, kas cēlies no latīņu librarium ‘grāmatu lāde’, un kā aizguvumu līdz pat mūsdienām to lieto angļu valodā – library ‘bibliotēka’.

Antīkajā senatnē slavenākā un, iespējams, lielākā bibliotēka bija Aleksandrijas bibliotēka (Βιβλιοθήκη τῆς Ἀλεξάνδρειας), taču tai nebija savas atsevišķas ēkas, un manuskriptu ruļļu krājums atradās Aleksandrijas muzeja (Μουσεῖον τῆς Ἀλεξανδρείας) ēku kompleksā.

Viduslaiku periodā lielākās bibliotēkas ne tikai ar reliģiska, bet arī ar laicīga satura kodeksiem veidojās klosteros, kur kodeksi tika gan darināti, gan glabāti: Šveices Sanktgallenes klostera (Abtei St. Gallen) 9. gs. ideālplānā kora daļas ziemeļu pusē bija iezīmētas telpas divos stāvos, tas norādīts vēsturiskā plāna zīmējuma uzrakstos – infra sedes scribentium, supra bibliotheca 'skriptorijam apakšstāvā, bibliotēkai augšstāvā'. Itālijā, Montekasīno klostera (Monte Cassino) kompleksā, 11. gs. bibliotēkas funkcijām tika celta atsevišķa ēka, taču parasti klosteros kodeksi, kas bija izvietoti guļus, tika glabāti skapjos (armarium) sienas nišās sakristejā vai citkārt atsevišķā telpā līdzās sakristejai, ja kodeksu skaits bibliotēkas krājumā bija liels (piemēram, Francijā, Klinī klosterī (Abbaye de Cluny), 12. gs. vidū – ap 500 kodeksu; Anglijā, Kenterberijas katedrālē (Canterbury Cathedral), 14. gs. sākumā – ap 700).

Ārpus klosteru un katedrāļu vides grāmatu nozīme sāka pieaugt vēlajos viduslaikos. Privātas bibliotēkas izveidoja Svētās Romas Impērijas imperators Frīdrihs II (Frederick II), arī Francijas karalis Luijs IX (Louis IX). Eiropas pilsētu kultūrai un ekonomikai piedzīvojot uzplaukumu, tika dibinātas universitātes un veidojās universitāšu bibliotēkas. Nozīmīgākais akadēmisko bibliotēku arhitektūras paraugs bija Sorbonna koledžas (Collège de Sorbonne) bibliotēka Parīzē: 13. gs. beigās, kad bibliotēkas krājumā bija vairāk nekā tūkstotis kodeksu, tai tika būvēta ēka ar deviņpadsmit logu rindu fasādē, un iepretim logiem bibliotēkas telpā rindojās pavisam trīsdesmit astoņas pa pāriem viena pret otru savietotas lasāmpultis (angļu lectern ‘katedra, sols, pults’, kas veidots no latīņu valodas lietvārda lectrinum vai lectrum ‘lasītājiem domāts, lektorijs‘, kas cēlies no darbības vārda legere ‘lasīt‘). Turpmāk, projektējot un iekārtojot telpas bibliotēku vajadzībām, šāda kārtība, kur kodeksi, lai tos varētu ērtāk lietot, bija izvietoti uz lasāmpultīm un glabāšanas drošībai bija pie tām pieķēdēti, un kur halles tipa garenplāna telpā dabīgais apgaismojums bija risināts, katrai lasāmpultij vai to pārim pretī izvietojot logu, guva izplatību arī citviet Eiropā. Piemērs: Linkolnas katedrāles bibliotēka (Lincoln Cathedral Library, 1421–1422) Linkolnšīrā.

Vēlajos viduslaikos aizsāktā kārtība bibliotēku plānošanā un iekārtošanā turpinājās arī vēlāk – renesanses periodā. Būtiskākais jauninājums, kas tika ieviests itāļu renesanses bibliotēku arhitektūras projektēšanā, bija garenplāna telpas dalījums trīs jomos, lasāmpultis izvietojot abos sānu jomos pie logiem un ejai atvēlot vidusjomu. Agrākais paraugs: Sv. Marka konventa bibliotēka (Biblioteca del Convento de San Marcos, 1438) Florencē, ko florenciešu baņķiera Kozimo Mediči (Cosimo di Giovanni de' Medici) pasūtījumā projektēja itāļu arhitekts Mikeloco di Bartolomeo (Michelozzo di Bartolomeo) un kur pirmoreiz darbības programmā bija noteikta bibliotēkas publiska pieejamība. Vēlāks piemērs: Malatesta bibliotēka (Biblioteca Malatestiana, 1447–1454) Čezēnā, kur līdz pat mūsdienām saglabājusies gan trīs jomos dalītā bibliotēkas telpa, gan tās iekārta ar 58 lasāmpultīm (29 katrā pusē) un tajās izvietotajiem kodeksiem; bibliotēku arhitektūru bez to oriģinālās iekārtas vērtēt ir sarežģīti, tādēļ šis piemērs uzskatāmāk kā citi demonstrē tobrīd bibliotēku projektēšanā aktuālos nosacījumus, proti, ka katras grāmatas vieta ir fiksēta un lasītājs dodas strādāt pie grāmatas, nevis grāmata tiek izsniegta lasītājam.

Arhitektūras vēsturē nozīmīgs manierisma stila paraugs ir pāvesta Klementa VII (Clemens VII) pasūtījumā celtā un itāļu mākslinieka un arhitekta Mikelandželo (Michelangelo) projektētā Laurencija bibliotēka (Biblioteca Medicea Laurenziana, 1523 –1571) Florencē, kur vienotas garenplāna telpas abās pusēs rindojās lasāmpultis.

Greznākais renesanses perioda paraugs ir Sv. Marka bibliotēka (Biblioteca Marciana, 1536–1583) Venēcijā, ko projektēja itāļu arhitekti Džakopo Sansovino (Jacopo Sansovino) un Vinčenco Skamoci (Vincenzo Scamozzi) un ko būvēja Venēcijas pilsētas renovācijas (Renovatio urbis) programmas ietvaros kā publisku bibliotēku ar fasādi, vērstu uz pilsētas laukumu. Bibliotēkas telpas izvietot ēkas otrajā stāvā bija tradicionāla izvēle, lai nodrošinātu grāmatu glabāšanai labvēlīgu mikroklimatu un paredzētu lasīšanai piemērotu apgaismojumu, un Venēcijas gadījumā šādu izvēli pamatoja arī plūdu riski.

Periodā pēc reformācijas, izvēršoties grāmatu iespiešanas praksei un augot kopējam Eiropas iedzīvotāju izglītotības līmenim, daudzviet Eiropā veidojās jaunas privātās, akadēmiskās un arī publiskās bibliotēkas ar arvien apjomīgākiem grāmatu krājumiem, un, lai efektīvāk izmantotu bibliotēkas telpas, grāmatas sāka glabāt plauktos, novietotas stāvus. 16. gs. otrajā pusē aizsākās jauna tendence – bibliotēku projektēt kā garenplāna zāli, grāmatu plauktus izvietojot gar zāles sienām. Karaliskā bibliotēka Eskoriālā (Real Biblioteca del Monasterio de San Lorenzo de El Escorial, 1567), ko projektēja spāņu arhitekts Huans Herrers (Juan de Herrera), ir senākais zināmais paraugs, kur grāmatu plaukti tika izvietoti gar sienām garenplāna telpā, ko sedz augsta, dekoratīviem gleznojumiem klāta cilindriskā velve. Šādam telpas un tās iekārtas risinājuma paraugam sekoja itāļu arhitekts Domeniko Fontana (Domenico Fontana), projektējot Vatikāna bibliotēku (Bibliotheca Apostolica Vaticana, 1587–1588) Romā. 17. gs. sākumā pēc itāļu arhitekta Leilo Buci (Lelio Buzzi) projekta garenplāna zāli ar cilindrisko velvi izbūvēja arī Ambrozija bibliotēkai (Biblioteca Ambrosiana, 1603–1609) Milānā, kur pirmoreiz grāmatu plaukti sedza sienas līdz pat griestiem un piekļuve augšējiem plauktiem sākotnēji bija paredzēta tikai ar pieslienamām kāpnēm. Līdzīgā veidā tika plānota Bodleja bibliotēka (Bodleian Library, 1610–1612) Oksfordā, kur jauninājums bija augšējo grāmatu plauktu izvietošanai pie zāles griestiem speciāli izbūvēta galerija, kas balstīta uz slaidām kolonnām (kā aizsākums vēlāk bibliotēku zālēs būvētajiem balkoniem).

Arhitektūras vēsturē nozīmīga ir vācu arhitekta Hermana Korba (Hermann Korb) projektētā Hercoga Augusta bibliotēka Volfenbitelē (Herzog August Bibliothek Wolfenbüttel, 1706–1710) – kā pirmā sekulāras bibliotēkas vajadzībām celtā brīvstāvošā ēka: tai bija kompakts taisnstūra plāna būvapjoms ar kupolu, zem kura atradās ovāla zāle ar augstiem griestiem un klerestorija logiem, balkonu izbūvēm un greznu baroka stila interjera dekoru. Arī skotu arhitekta Džeimsa Gibsa (James Gibbs) klasicisma stilā projektētā Redklifa kamera (Radcliffe Camera, 1737–1749) Oksfordā īstenota kā brīvstāvoša celtne – kā rotonda ar kupolu un ar plašu bibliotēkas telpu centrā. Tomēr rotondu un kupolu būves tobrīd bija reti izņēmumi, un līdz 19. gs. vidum bibliotēku arhitektūrā dominēja garenplāna telpas risinājumi. Arī franču arhitekts Etjēns Luijs Bulē (Étienne-Louis Boullée) savā utopiskajā vīzijā – Francijas Karaliskās bibliotēkas (Bibliothèque du Roi, 1784) nerealizētajā projektā – piedāvāja bibliotēkas zāli veidot kā vienotu garenplāna telpu, ko sedz plaša cilindriskā velve ar virsgaismu un kur grāmatu plaukti izvietoti gar telpas sienām vairākos līmeņos.

19. gs. arhitektūras praksē iepriekšējo gadsimtu bibliotēku projektēšanas tradīcijas joprojām turpināja būt noturīgas, taču, arvien pieaugot jaunizdoto grāmatu skaitam un bibliotēku krājumu apjomiem un veidojoties daudzām jaunām publiskām bibliotēkām, radās nepieciešamība ieviest jaunajiem apstākļiem piemērotākus risinājumus bibliotēku telpu iekārtošanā un ēku projektēšanā. Arhitektūras diskursā šo problēmu aktualizēja itāļu arhitekts Leopoldo Della Santa (Leopoldo Della Santa), savā traktātā “Par publisku bibliotēku ēku būvniecības nosacījumiem” (Della costruzione e del regolamento di una pubblica universale biblioteca, 1816) piedāvājot funkcionāli nošķirt bibliotēkas lasītavas telpas no grāmatu glabātuvēm, taču arhitektūras projektēšanā šāds risinājums neguva tūlītēju izplatību un idejas praksē ieviesās pamazām. Nozīmīgs paraugs, kurā attīstīta L. D. Santas piedāvātā bibliotēku plānojuma shēma, bija franču arhitekta Anrī Labrusta (Henri Labrouste) 1868. gadā projektētā Impērijas bibliotēkas ēka (Bibliothèque Impériale; mūsdienās – Francijas Nacionālās bibliotēka; Bibliothèque nationale de France) Parīzē, Rišeljē ielā (Rue de Richelieu).

19. gs. arhitektūras vēsturē tiek izcelta A. Labrusta projektētā Sv. Ženevjēvas bibliotēka (Bibliothèque Sainte-Geneviève, 1838–1850) Parīzē – kā pirmā sabiedriskā ēka, kur interjerā tika atklāti eksponētas būvniecībā izmantotās modernās metāla konstrukcijas: bibliotēkas zāles griestu arkveida velves balsta slaidas čuguna kolonnas, kas sadala garenplāna telpu divos jomos; bibliotēkas zāle, kā ierasts, izvietota ēkas otrajā stāvā un apvieno gan lasītavas, gan grāmatu glabāšanas funkcijas, bet ēkas pirmā stāva telpas primāri atvēlētas grāmatu glabātuvēm; telpās sākotnēji bija ierīkots arī laikmetā modernākais mākslīgā apgaismojuma risinājums – gāzes apgaismojums. Sv. Ženevjēvas bibliotēkas ēka izcēlās arī ar fasādes risinājumu, kas, izmantojot itāļu renesanses arhitektūras kompozicionālos un dekoratīvos paņēmienus, kopumā ir racionāli veidota atbilstoši ēkas iekšējai struktūrai; savukārt ēkas funkciju un nozīmi reprezentē akmens fasādē gravēti uzraksti ar 810 vēsturiski nozīmīgu autoru vārdiem, kas kārtoti hronoloģiskā secībā, sarakstu sākot ar pravieti Mozu un beidzot ar zviedru ķīmiķi Jensu Berzeliusu (Jöns Jacob Berzelius). Sv. Ženevjēvas bibliotēkas ēka kļuva par nozīmīgu paraugu daudzu bibliotēku projektēšanā: pēc tās parauga veidota Bostonas Publiskās bibliotēkas (Boston Public Library, 1887–1895) ēkas fasāde; metāla konstrukciju lietojuma ziņā kā paraugu to izmantoja dāņu arhitekts Johans Daniels Herholdts (Johan Daniel Herholdt), projektējot Kopenhāgenas Universitātes bibliotēku (Københavns Universitetsbibliotek, 1856–1861), un citas.

19. gs. pieauga bibliotekāra profesijas nozīme un arī ietekme uz bibliotēku arhitektūras projektēšanu. Piemēram, Britu bibliotēkas (British Library, 1856–1861; mūsdienās – Britu muzeja lasītava; British Museum Reading Room) rotonda ar grandiozu kupolu būvēta pēc britu arhitekta Sidnija Smērka (Sydney Smirke) projekta, taču gan pašas būves, gan metāla plauktu sistēmu skices iepriekš izstrādāja bibliotēkas direktors – itāļu izcelsmes britu bibliotekārs Entonijs Panici (Anthony Panizzi). Arī Ņujorkas Publiskās bibliotēkas (New York Public Library, 1911) projektēšanai arhitektu firma Carrère and Hastings tika piesaistīta, kad bibliotēkas direktors – amerikāņu bibliotekārs Džons Billingss (John Shaw Billings) – jau bija izstrādājis ēkas stāvu plānojumu, bibliotēkas lasītavai atvēlot vietu ēkas augšstāvā, bet grāmatu glabātuvēm un administrācijas telpām – vairākos apakšstāvos.

Bibliotēku ēkās agri tika novērtētas elektriskā apgaismojuma priekšrocības: Britu bibliotēkā elektriskais apgaismojums tika ierīkots jau 1879. gadā; elektriskā apgaismojuma ierīkošana jau sākotnēji tika paredzēta, projektējot Ņujorkas Publisko bibliotēku. Savukārt lifta ieviešana ļāva turpmāk attīstīt arī daudzstāvu bibliotēku būvniecību.

20. gs. arhitektūras vēsturē tiek izcelti vairāki nozīmīgi bibliotēku projekti: tradicionālisma ievirzē neoklasicisma stilā īstenota zviedru arhitekta Gunara Asplunda (Gunnar Asplund) projektētā Stokholmas Publiskā bibliotēka (Stockholms stadsbibliotek, 1928); amerikāņu arhitekta Gordona Banšafta (Gordon Bunshaft) Jeila Universitātē (Yale University) Ņūhavenā projektētā Beinekes reto grāmatu un manuskriptu bibliotēka (Beinecke Rare Book & Manuscript Library, 1963) – ar izsmalcinātu modernisma arhitektūras ietvaru – ar gaismu caurlaidīga marmora fasāžu apdari un apzīmējumu “dārgumu lāde” (jewel box); vācu arhitekta Hansa Šarūna (Hans Scharoun) projektētā Berlīnes Valsts bibliotēka (Staatsbibliothek zu Berlin, 1967–1978) – kā viena no lielākajām bibliotēkām Eiropā, kas jau sākotnēji bija plānota ap 8 miljonu grāmatu vienību glabāšanai.

Mūsdienās pasaules lielāko bibliotēku krājumu fiziskie apjomi arvien turpina pieaugt, piemēram, Kongresa bibliotēkā (Library of Congress) Vašingtonā glabājas vairāk nekā 170 miljoni vienību. Vēstures gaitā ir pieauguši ne vien bibliotēku krājumu apjomi, bet ir vairākkārt mainījies grāmatu fiziskais formāts un to glabāšanas veidi, ietekmējot bibliotēku arhitektūras risinājumu: digitālo tehnoloģiju plaša ieviešana 20. gs. 90. gados aizsāka jaunu pārmaiņu procesu gan bibliotēku darbībā, gan to arhitektūras projektēšanā. Izcilākajos mūsdienu akadēmisko bibliotēku arhitektūras paraugos šīs pārmaiņas ir veiksmīgi integrētas bibliotēku arhitektūras projektēšanas tradīcijā, piemēram, šveiciešu arhitekta Maksa Dudlera (Max Dudler) projektētajā Berlīnes Humboltu universitātes bibliotēkas (Universitätsbibliothek der Humboldt-Universität zu Berlin) Jākoba un Vilhelma Grimmu centra (Jacob-und-Wilhelm-Grimm-Zentrum, 2009) piemērā, kur digitālo resursu pieejamība tiek nodrošināta paralēli apjomīga drukāto grāmatu krājuma brīvai pieejamībai un kur telpu iekārta un funkcijas ir skaidri definētas un fiksētas. Vienlaikus modernu inženiertehnoloģiju jomu akadēmiskās bibliotēkas mūsdienās veidojas arī bez drukāto grāmatu krājuma, izvirzot atšķirīgas prasības arhitektūras projektēšanā. Savukārt publisko bibliotēku arhitektūra šajā pārmaiņu procesā mūsdienās iegūst arvien atvērtāku un elastīgāku telpisko risinājumu, daudzveidīgāku formu un daudzfunkcionālāku raksturu: telpas ne vien grāmatu lasītavām, grāmatu glabātuvēm un bibliotēkas administrācijas birojiem, bet arī interneta lasītavām, digitalizācijas centriem, datu serveriem, lekciju auditorijām, izstāžu zālēm, konservācijas darbnīcām, grāmatu veikaliem, kafejnīcām un tamlīdzīgi. Nozīmīgs postmodernisma arhitektūras paraugs, kas raksturo pārmaiņas publisko bibliotēku arhitektūrā un pieaugošu prestižu bibliotēku ēku projektēšanā, ir holandiešu arhitekta Rema Kolhāsa (Rem Koolhaas) projektētā Sietlas Centrālā bibliotēka (Seattle Central Library, 2002–2004).